Oskars Lutss: Vasara

— Jā, — Totss sastostās, — biju … iegājis.

— Nu jā, tā jau domāju. Interesanti, ko jūs tur mek­lējāt?

— Tāpat vien… — Totss cenšas atbildēt pēc iespē­jas vienaldzīgi. — Veikala darīšanās.

To dzirdot, meiča uz brīdi apklust. Viņa ar saules­sarga galu uzvelk pāris svītru lielceļa smiltīs un it kā jautājot paskatās uz Velna saimniecības pusi.

Jau pēc brītiņa viņa noprasa:

— Kur jūs tagad iesiet?

— Es … es iešu vēl… labu gabalu uz priekšu.

— Uz kurieni īsti? Neesiet tik noslēpumains, dārgais skolas biedri!

— Iešu … iešu … — Totss pamāj uz ciema viņu galu, sasprindzināti lauza savu nabaga galvu un mē­ģina izdomāt kaut cik ticamus melus. — Iešu … pie … Nu jā, pie Tenisona, — viņš beidzot attopas.

— Tik tālu? — Tēle brīnās. — Arī veikala darīšanās?

— Jā, gandrīz.

— Labi, ja jums nekas nav pretī, tad es jūs pavadīšu. Vai drīkst?

— Kādēļ ne, — pārvaldnieks smaida, — laipni lūdzu … Ļoti priecājos.

— Nu jā, — Tēle pa ceļam atsāk valodas, — ko es jums gribēju teikt? Ak jā: tagad Aizpuri ir gandrīz uz strīpas. Redziet, cik ātri veicās.

— Ai nē! — Totss iesmejas. — Aizpuri nepavisam nav uz strīpas. Tas ir tikai iesākums. Vajadzēs vēl vai­rākus gadus, pirms saimniecība būs nostādīta, kā nākas. Es savedu kārtībā tikai pašu nepieciešamāko, bet, — viņš aši piebilst, — gan tikšu galā, ja dievs dos vese­lību. Nu esmu pats savs kungs — pacentīšos.

— Pats savs kungs? Jūs taču vienmēr bijāt kungs?

— Nu jā … tas tiesa. Bet tagad vēl vairāk. Jūtos pilntiesīgs saimnieks un … Tēvs grib norakstīt saim­niecību uz mana vārda, tā ka .. .

— Tiešām? Vēlu laimes! Tad jau jums jāprecas, dār­gais skolas biedri. Tūlīt, nekavējieties. Apprecieties labi drīz, citādi man reizēm uzmācas bailes tāpat kā šodien, ka jums šeit kļūs garlaicīgi un jūs atkal gribēsiet do­ties prom svešumā. Nē, nopietni, jums laiks precēties.

— Nu, — pārvaldnieks smīnēdams novēršas uz meža pusi, — laika diezgan. Un … kur es tik pēkšņi atra­dīšu līgavu … Te tuvumā nevienas nav vai… arī…

— Tiešām? Vai tad Paunverē trūkst meiteņu precību gados? Jūs neesat meklējis — tur tā vaina. Dzīvojat tur Aizpuros kā kurmis alā un nerādāties ļaudīs — vai gan tā puisis atradīs līgavu … kas viņu mīlētu? Jūs taču neprasīsiet, lai kāda jums piedāvājas pati?

— Nē nu … — pārvaldnieks grib kaut ko iebilst, bet Tēle ievelk elpu un turpina puisi pamācīt:

— Bet, — viņa saka, — ja jūs tiešām esat tik neva­rīgs un bikls, tad atļaujiet jums palīdzēt ar labu pa­domu vai arī kādu ieteikt. Ko?

— Jods zina … Labi — iesakiet!

Totss aizsmēķē papirosu un ar interesi gaida, kuru meiču Tēle ieteiks par viņa nākamo sānu sildītāju.

— Jā, — skolas biedre nodur acis, — apsolīt ir viegli, bet ieteikt mazliet grūtāk. Tomēr — lai notiek! Tikai, lūdzu, nesmejieties un nezobojieties, ja dzirdēsiet ko neparastu. Lieta tāda, ka … Nu jā, vispirms atļaujiet jums ieteikt mani pašu.

Pēkšņi pārvaldniekam iesprūst dūmi rīklē, pieredzē­jušais pīpmanis aizrijas un ilgi klepo. Beidzot viņš aizsviež papirosu, noslauka asaras un, pūlēdamies pa­smaidīt, saka:

— Nē nu, es domāju, ka šim ievadam sekos kas no­pietns, bet… Jūs jau tikai jokojat. Khē, khē… saso­dītie dūmi!

— Kādēļ jūs domājat, ka jokoju? Es nemaz nejokoju, man tikai ir mazliet vairāk dūšas nekā citām, un es nebaidos atklāt, ko domāju. Ja jūs negribat mani, tad ieteikšu citu.

— Nē nu … khe, khe… es taču … Nu jā, kā lai tas nebūtu joks … jūs taču nevarat precēt divus reizē —- jūs esat Ķīra līgava …

— Es — Ķīra līgava! Kas jums to teica?

— Kīrs pats. Jūsu nākamais vīrs.

— Ha-ha-ha! — Tēle skaļi iesmejas. — Mans nāka­mais vīrs! Kīrs — mans nākamais vīrs! Jā, redziet, Tots, ar Ķīru bija joks, bet viss, ko es tikko pateicu jums, ir patiesība. Varat uz mani paļauties. Tomēr, kā jau sacīju, ja jūs mani negribat, tad es labprāt ieteikšu citu. Kādēļ jūs nevarētu būt tikpat tiešs un atklāts kā es? Jautājums ir pavisam vienkāršs: jā vai nē. Cita atrisinājuma nav. Nu lūk, jūs smīnat, tā jau man likās. Savādi: ja es jokoju vai meloju, tad man tic, tikko pa­saku taisnību, — to tūdaļ uzskata par joku.

— Nē, nē, — Totss pirmo reizi pa visu sarunas laiku vērīgi palūkojas uz rneiču, — pagaidiet, Tēle, ļaujiet atvilkt elpu, man galva dūc kā bišu strops. Atļaujiet, lai es mazliet attopos, kā mēdz sacīt. Acumirkli, acu­mirkli. Ļaujiet, lai es ievelku vēl pāris dūmu, tad atbil­dēšu, kā pieklājas … Es bez laba dūma vispār nespēju runāt, esmu tā pieradis.

— Nu, — saka Tēle, — ja jau vēl ir jāsmēķē un jā­apdomā, tad ir skaidrs, ka jūs mani negribat. Jums nav drosmes pateikt to tūlīt. Nebūtu ticējusi, ka mans sko­las biedrs Totss ir tik gļēvs.

— Hm … Es atkal nebūtu ticējis, ka skolas biedre Tēle ir tik nepacietīga. Tikai divus kampienus … Lūk… viens un . . . khe, khe . .. divi. Nu . . .

Pārvaldnieks jocīgi saviebj muti, noslauka ar virs- delnu lūpas un mēģina izdabūt kādu teikumu.

— Nu, nu? — meitene viņu uzmundrina.

— Jā, jā, acumirkli. Velns, hm . . . hm . . . Sākumu aizmirsu. Biju izgudrojis tīri jauku teikumu, bet pa­gaisa. Ej nu saķer. Redziet, arī smēķēšana vairs ne­līdz — ievilkšu vēl trešo dūmu.

— Jā, — Tēle nopūšas, — neko darīt, apsēdieties te grāvmalā un izsmēķējiet veselu kārbiņu. Es sēdēšu jums pretī un gaidīšu, kāds būs jūsu lēmums . . . Varbūt līdz vakaram kaut ko sagaidīšu.

— Pagaidiet, Tēle, vispirms pasakiet — kura auss man zvana?

— Piķis parāvis! Kreisā.

— Pareizi! Un nu labi aši pasakiet — kā jāatklāj mīlestība?

— Kādēļ tas vajadzīgs?

— Es gribu atklāt, bet… aizmirsās sākums …

— Kurai tad jūs gribat atklāt mīlestību?

— Kaut mani nelabais — jums! Tev!

— Atmetiet šo niekošanos un nekļūstiet tikpat svi­nīgs kā Kīrs. Pasakiet skaidri: jā vai nē.

— Khe-khe-khe! Nolādētie dūmi, kā tie šodien cērt rīklē. Hm, hm, Tēle, hm, hm! Jā! Ja jūs nejokojat, tad tas ir gluži jauks joks, bet, ja jūs jokojat, tad … tad pasaule kļūs par vienu joku bagātāka. Tad varat mūs abus ar Ķīru sasiet buntē un palaist pa straumi, lai peld.

— Paldies dievam! — Tēle vēlreiz nopūšas, taču šo­reiz jau manāmi vieglāk. — Beidzot izspiedu no jums — pareizāk no tevis… nu jā, beidzot izspiedu no jums šo nelaimīgo «jā».

— Nē, Tēle, — Totss pasmaida. — Sis «jā» nav ne­laimīgs. Sis «jā» ir ļoti laimīgs. Jūs to varējāt iegūt jau pirmajā dienā, kad ierados Paunverē, bet… Vecais aptiekārs man sacīja — viņš ir ļoti gudrs vīrs — nu jā, tici, mīli un ceri, bet… Tas ir: es mīlēju, bet cerēt ne­uzdrošinājos, sevišķi pēc tam, kad skolas biedrs Kīrs atklāti pasludināja, ka jūs — tu esi viņa līgava. Labi, ka izgāja vēl tā!

Tēle smaidīdama noņem no tikko saderētā līgavaiņa svārkiem baltu diega galiņu. Totss nolūkojas, kā vējš to aiznes, ar izbailēm paraugās uz Paunveres pusi un saka:

— Nu labi, bet, jods parauj, kāpēc mēs esam aiz­gājuši tik tālu no Paunveres?

— Tu taču gribēji iet tur … pie Tenisona.

— Pareizi! — pārvaldnieks iesit sev ar plaukstu pa pieri. — Vai es neteicu, mana galva dūc kā bišu strops. Skaidrs, pie Tenisona! Es nezinu, vai tu gribi nākt tālāk vai griezties atpakaļ.