Oskars Lutss - Vasara

Otrs tuvākais kaimiņš ir mājās, bet tādā stāvoklī, ka Totss viņu neuzdrošinās traucēt. Loigu saimnieks guļ augšpēdus gultā un skatās griestos. Viņam čūska iedzē­lusi kājā, un nu tā ir zila un pietūkuši. Blakus gultai stāv saimniece un apziež koduma vietu ar eļļu. Dēlēns aizsūtīts uz aptieku pēc «īstām» zālēm, taču vēl nav atgriezies.

— Šņabi! Šņabi! — iesaucas pārvaldnieks, aplūkojis uztūkušo kāju. — Vislabākās zāles ir šņabis. Vai jums ir mājās sīvais — tūlīt iedodiet saimniekam pamatīgu kampienu, jo vairāk, jo labāk.

Par laimi pudeles dibenā atrodas lāsīte degvīna, ko tūlīt iedod slimniekam. Totss apsēžas uz gultas, mie­rina kaimiņu, kā nu prot, un mēģina viņu izklaidēt. Slimnieks ir ar nepacietīgu raksturu un nekādi negrib pakļauties apstākļiem, ko tas nespēj grozīt. Tieši tagad, viskarstākajā siena laikā, jāvārtās pa gultu — vai tad dievs nevarēja izdomāt neko labāku kā radīt visādas čūskas un indīgus rāpuļus? Nu viņa kāja ir kā bluķis, lai dievs nu sūta eņģeļus pļaut sienu viņa vietā.

— Pacietību, pacietību! — pārvaldnieks mierina. — Nelaime nesēž kokā, tā allaž meklē cilvēku, kam uzklupt. — Lai Loigu saimnieks nesūdzoties, lai maz­liet paciešoties, — arī šī liksta drīz pāriešot, tāpat kā visas pārējās.

Kambarī ieskrien dēlēns ar zāļu pudeli rokā un sauc jau no sliekšņa:

— Sacīja, lai tūlīt dzerot iekšā. Vispirms pusi un pēc divām stundām vēlreiz. Otrajā pudelē ir tik melnas zāles kā darva, tā esot ziede.

— Nu, redziet, — Totss aplūko pudeli. — Pagaidiet mazliet, es nogaršošu. Hm, tās ir zāles, ar kurām viņš man ārstēja kāju. Ļoti labas zāles — tās ātri izdziedi­nās jūsu kāju. Nudien, šis aptiekārs ir gudrs vīrs, nav vārdam vietas. Nu, iedzeriet labi aši! Otrās zāles ir jods — ar to apziedīsim kāju. Iekšķīgās zāles stums, ārējās — vilks; pēc pāris dienām kāja būs vesela, ja pastarpēm nepiemetīsies kāda cita kaite. Tā.

Totss dziedina kaimiņu tāpat, kā aptiekārs kādreiz dziedināja viņu pašu, un izsaka pat pamācības, ko no­klausījies no aptiekāra. Nepacietīgā cilvēka garastāvok­lis manāmi uzlabojas, aprimst arī sāpes. Liels paldies Aizpuru jaunkungam par padomu un palīdzību — kad šis atkal tikšot uz kājām, tad izmaksāšot pamatīgas magaričas.

— Ko niekus, — pārvaldnieks pasmaida un jau gra­sās izvilkt no kabatas parāda zīmi, taču pēdējā brīdī apdomājas — nav vērts traucēt slimu cilvēku. Jāiet uz Paunveri, varbūt palaimēsies sastapt kādu piemērotāku kandidātu. Pagalmā jauns pārsteigums. Pie vārtiem stāv Kīrs ar drēbju saini padusē un platmali uz pa­kauša un noslēpumaini māj ar galvu. Tfū, draņķis! Sis skolas biedrs sāk viņam krist uz nerviem.

— Nu, Jāzep, vai dabūji parakstu?

— Ko tu teici?

— Es jautāju, vai dabūji parakstu?

— Kādu parakstu? Es tevi nesaprotu. Tu runā tik dīvaini.

— Nē, nu, parakstu, parakstu aizņēmumam, — rud­matis lēkā uz tievajām kājām. — Parakstu, dārgais skolas biedri! Lepikos izputēja, interesanti, vai šeit dabūji?

— Nesaprotu, ko tu murkšķi. Esi tik laipns, ieej iekšā un pajautā, vai es vispār kādam lūdzu parakstu vai ne.

— Kā tad nelūdzi?

— Nu ieej iekšā, pajautā!

—- Labi, es iešu un jautāšu, bet vispirms saderēsim. Gribu, lai lu atzīsties pats.

— Man nav ko atzīties. Ja vēlies, saderēsim.

— Labi. Dod roku — uz pieciem rubļiem.

— Darīts! Kaut vai uz desmit.

— Iegaumē, Tots, ja tu būsi runājis par parakstu vai aizņēmumu, — tu man uz vietas samaksāsi piecus rubļus. Pielūko, nemēģini izlocīties!

— Nē. Arī tu iegaumē, tu man iedosi uz vietas piecus rubļus, ja es nebūšu runājis par parakstu vai aizņē­mumu.

— Nebaidies! Visā savā mūžā vēl nevienu neesmu piekrāpis, — atbild Kīrs uz Loigu mājas sliekšņa.

Totss paliek pagalmā, aizsmēķē papirosu un klusi pie sevis pasmaida. Pēc brītiņa rudmatis sapīcis iznāk no istabas, sakārto nastiņu un, ne vārda nebildis, gra­sās paiet garām skolas biedram.

— Nu, — Totss izstiepj plaukstu, — a karbl, a karbl!

— Velns tevi saprot! — rudmatis atņirdzas. — Tu pats laikam īsti nezini, kāpēc dauzies apkārt. Te tev vajadzīgs paraksts, te tu ārstē cilvēkus… kā tāds feldšeris.

— Nē, nu, tas neattiecas uz lietu, mīļais skolas biedri. A karbl, a karbl! Tu savā mūžā vēl neesot nevienu pie­krāpis, ceru, ka nepieļausi, lai es būtu pirmais.

— Liecies mierā, man pašlaik nav naudas.

— Tas nekas. Man ir parāda zīme, paraksties.

— To es nedarīšu — nemūžam!

— Nu jā, bet kā tad mēs norēķināsimies? Vai tad tu jau aizmirsi, ko apsolīji?

— Daudz ko var apsolīt! Tas bija joks.

— Ak joks? Nudien, tu reizēm patiešām esi īsts jok­daris! Ar citiem tu tomēr tādus jokus nedzen: var ga­dīties pēkšņi sastapt kādu neiecietīgāku par mani, kas tādus jokus neatzīs un pieprasīs, lai tu turētu vārdu. Nu, ej vien uz mājām un šuj Lepiku kalpam ancuku! Pacenties! Kalps ir drukns puisis, pielūko, lai svārki nespiež padusēs.

— Un kur tu iesi?

— Iešu nopirkšu par tavu piecnieku alu un šņabi un sākšu žūpot.

Totss noraugās, kā skolas biedrs aiziet, un pie sevis nomurmina: — Atkal izputēja. Izputēja, iz­putēja … Uz kurieni lai eju? Uz Rajām? Nē, nav spēka, kas viņu aiz­vilktu uz Rajām, it īpaši ar tādu uzdevumu; pirmkārt, Raju Tēle tūlīt sapratīs, ka viņas skolas biedrs patie­sībā ir nabadzīgs, otrkārt, šī nodomās, ka viņš, Totss, atradis kambarī mazo zīmīti, guvis sev diezin kādu at­balstu un uzmundrinājumu. Nē! Arī uz Sārēm nav vērts iet — bankā, acīm redzot, Tali vārdam nav vērtības. Pag, pag, Paunverē dzīvo bagāts vecpuisis, ko ļaudis iesaukuši par Velnu; kā būtu, ja viņš aizietu pie Velna un pastāstītu tam; tāda cilvēka paraksts būtu ko vērts.

Tiesa, viņš personīgi nepazīst Velnu, bet, ja vecpui­sis tiešām kaut cik cienī mācītus zemkopjus, tad viņš arī neliegs tam savu palīdzību. Stāsta, Velns jau esot vienam otram izpalīdzējis.

— Skaidrs! — pārvaldnieks uzšauj sev pa stilbu. — Iešu pie Velna un, ja nekas cits nelīdzēs, iedošu tam trīs pilienus asiņu no rādītājpirksta.

Velns dzīvo netālu no pagastnama mazā būdelē, kas no ārpasaules nožogota ar augstu sētu. Sis miteklis ir mazs cietoksnis ļaužu pārpilnajā ciematā; te bez saim­nieka atļaujas neiekļūst neviens.

Pagalma vārti ir aizslēgti kā dienā, tā naktī, māju sargā nikns suns, kura asie zobi slaveni visā apkaimē. Stāsta, ka Velns visu savu naudu glabājot mājās un sargājot to kā nelabais grēcinieka dvēseli. Iespējams, ka tāpēc viņš ieguvis arī šādu iesauku — Velns. Totss pieiet pie vārtiem un klausās. Pagalmā ir kluss kā baznīcā. Lielie koki ceļa malā noslēpumaini šalc, it kā

brīdinādami no Velna valstības. Kāds pagalmā atver dur­vis un aicina vistas: cip-cip-cip-cip. Pie blakus vārtiem pieceļas kāds dzīvnieks, nožāvājas un sapurina noļuku­šās ausis. «Nu ir īstais laiks,» pārvaldnieks nolemj un pieklauvē. Atbildes nav. Vienīgi suns sāk nikni riet. Totss nogaida pāris minūšu, tad pieklauvē vēlreiz, jau skaļāk. Arī šoreiz atbildes vietā atskan nikns rūciens, taču daudz draudošāks nekā pirmīt. «Savādi,» Totss nodoma, «cilvēki parasti mēdz klauvēt trīs reizes, pirms tiem atver. Kādēļ tieši trīs?» Tikko viņš grasās klauvēt trešo reizi, kāds pagalmā ieklepojas, vēl brītiņu apru­nājas ar vistām un tad iesaucas: