Oskars Lutss - Vasara

Pārnācis mājās, viņš pat neieiet kambarī, bet tūlīt dodas pie Libles, kurš, domājams, lauž celmus izcir­tumā, ja nav aizsūtīts uz pļavu. Lible un Mārtiņš mie­rīgi var iet uz mājām, arī Kontkīlas vīrs lai pabeidz darbu un vācas pie visiem velniem. Tādā veidā nav iespējams darbu turpināt, jo trūkst taču vielas, kas liek griezties visiem riteņiem.

Pārvaldnieks nav kļūdījies, Lible tiešām ir izcirtumā un, notupies pie ugunskura, pašlaik grasās aizdedzināt smēķi. Līdums Totsa prombūtnē papleties plašāks. Totss kāri ieelpo dūmus un jūt, ka sirds pēkšņi sasilst. Darbs sokas, Aizpuri ar katru dienu kļūst lielāki; kurš sacīja, ka viņš visu pametīs un aizbēgs? Nē, brālīt, tā tā lieta ņeiet, labāk saņemies un stājies Liblem palīgā — saule vēl gabalā. Pievakarē pārvaldnieks aiziet uz purvu pa­raudzīties, kā klājas Mārtiņam: viss kārtībā, darbs so­kas, tikai viņš pats, Totss, ceļā uz mājām bija zaudējis galvu. Laime, ka viņš nepaguva pastāstīt Liblem par savām šaubām un bažām: pirmkārt, zvaniķis nav ne­kāds klusētājs, otrkārt, viņš, Totss, būtu izblamējies Libles priekšā. Līdz vakaram Totss vēl nepagūst pie­ņemt konkrētu lēmumu par nākotni, taču sirds ir mie­rīga — vājuma -brīdī viņš ticis ar sevi galā pats, bez citu mierinājuma.

Nākamajā rītā pārvaldnieks atkal ņem priekšā savu tēvu un mēģina tam ieskaidrot, ka bez aizņēmuma vairs nav iespējams strādāt. Darbu nedrīkst pārtraukt ne­kādā gadījumā, tā būtu tīrā muļķība: viss iepriekšējais laiks un nauda būtu nomesta zemē, bez tam viņus iz­smietu kaimiņi. Iesāktais jāturpina — tas atmaksāsies.

— Jā, — tēvs secina, pilnīgi negaidot, — dari un rī­kojies, kā pats redzi, man nav spēka ar tevi strīdēties. Par tām dieniņām, kas man vēl atlikušas, nav vērts uztraukties. Kādu vakaru, kad tu biji projām, es sēdēju te uz sliekšņa un prātoju, ka vajadzēs visu šo būšanu nodot tavā ziņā, — dari, kā gribi.

— Tam vēl laika diezgan, — dēls atsaka. — Es jau nemaz netiecos kļūt par Aizpuru saimnieku, bet gribu vienīgi pacelt uz augstāka līmeņa pašus Aizpurus. Pat­laban tas ir ļoti izdevīgi. Esmu jauns, esmu arī šo to iemācījies, un galvenais — man ir darba griba. Līdz šim strādāju svešos tīrumos, tur es sapratu, ko nozīmē strādāt pašam savējā; it īpaši, kad viss veicas tik labi, būtu žēl aiziet no šejienes. Tātad vispirms jādabū aiz­ņēmums.

— Nē, nu, — vecais saimnieks turpina, — tad jau labāk lai viss pāriet tavā ziņā. Biju nolēmis tev to pa­teikt pats, tikko atbrauksi no pilsētas. Negribu, lai tu vēlāk domātu, ka es līdz savai pēdējai stundiņai ar na­giem un zobiem esmu turējies pie Aizpuriem un tīši tevi mānījis. Savā garajā mūžā esmu diezgan dzirdējis lāstus, ko bērni aprok kapā līdz ar saviem vecākiem. To es negribu. Labāk aiziešu ar mieru un mierīgi atpū­tīšos. Kaut vai rīt no rīta brauksim uz pilsētu un no­rakstīsim māju uz tava vārda. Tā būs labāk. To vēlas ari māte. Tev mums būs jādod mūža maize — tas ir vienīgais, kas mums vajadzīgs bez bībeles.

Klausoties tēva runā, Totss pagūst izdomāt garu garo atbildi, taču pēkšņi pienācis tas retais bridis, kad viņš nevar atrast pareizos vārdus. Tāpat kā vakar ugunskura dūmos pārvaldnieks jūt, ka viņam kļūst silti ap sirdi un acis aizmiglojas. Tēvs šodien izturas citādi nekā parasti, tāds dīvains … nopietns un cienī­jams, vārdu sakot: jauks večuks.

— Nu jā, — dēls beidzot ierunājas. — Dari, kā zini. Maize… Tu taču nenoraksti mājas nekādam plēsoņam. Te tev nebūs citu rūpju; par maizi nebēdā.

Tas, ko šodien teica tēvs, jau ir pavisam cita valoda, īsta vīra valoda. Nu būs vieglāk saimniekot, sta_rp citu, viņš droši vien dabūs arī aizņēmumu. Un tomēr, kaut arī viss bija nokārtojies tik negaidot, viņam ir vajadzīgi uzticami galvotāji. Un tie jāatrod nekavējoties. Jāzeps iznāk no kambara un apstājas pagalma vidū. Kurp do­ties? Kuru aicināt?

No amata brāļa pirktie sivēni kasa sānus pie sētas un rukšķ — prasa ēst. Viens, visdrošākais, paceļ apaļo šņukuru, jautājoši uzlūko Totsu un, aicinādams citus līdzi, nāk aizvien tuvāk. Redzēdami, ka barvedim ne­viens nedara pāri, pat pakasa tam muguru, visi sivēni salasās ap pārvaldnieku un gaida, kad pienāks viņu kārta. Mazie mīkstie ruksīši labpatikā noliekas uz vē­dera, piemiedz acis un atbild saimnieka laipnībai ar klusiem rukšķieniem. Te barvedis pēkšņi no kaut kā satrūkstas, kviekdams uzlec stāvus un aizbēg, to pašu dara arī visi pārējie. Bars pāris reižu apskrien ap pa­galmu un tikpat ātri atkal nomierinās. Šķiet, viss kār­tībā, un sivēni atkal sapulcējas ap saimnieku.

— Muļķīši! — Totss smaidīdams nomurmina.

Sētsvidus ir pilns sanoņas un dūkoņas, lielā steigā rosās dažādi kukaiņi un vaboles, it kā baidīdamies aiz­kavēties ar darbiem. Kumelīšu zeltainās galviņas pilda gaisu ar saldu smaržu, vecie pīlādži pie vārtiem klusi šalc, it kā priecādamies, ka viņu ilggadīgā draudzene, vecā māja, beidzot ieguvusi jaunu izskatu. No dobēm raugās pretī ugunssārtās magones. Tālāk, blakus dār­zam, zeļ labība. Sulīgie zirnāji un leknie kvieši pilnīgi nomākuši dažus ogulāju krūmus. Veltīgi mazās aukstās odziņas gaida saules siltumu. Brīnumi, kas uzdīguši no zemes klēpja, kļūst aizvien lielāki, piepildot dārzus un tīrumus. Bet pļavai ir atņemti visi tās noslēpumi; bal­tie bērzi skumīgi nolūkojas uz nopļauto zāli.

Mazliet tālāk gājēji dzen šķūnī sienu. Kalnā var skaidri sadzirdēt Mares skaļo spiegšanu un Miķeļa dobjo balsi. Pastarpēm ieskanas saimnieces pamācības: lai taču diedelnieki paskatoties debesīs un lai nekavējot laiku trakulībām — tūlīt būšot lietus.

Uz kurieni iet? Uz kurieni? Varbūt nemaz neprasīt aizņēmumu, ja līdz rudenim kaut kā iztiktu? Rudenī kaut ko pārdos, pamazām ienāks nauda, tomēr veltīgi — līdz rudenim viņš neiztiks.

Totss izņem no kabatas salocīto parāda zīmi un aplūko vietu, kur jābūt uzticamo galvotāju parakstiem.

Viņš taču neprasa naudu vai diezin kādas vērtīgas mantas,

ir vajadzīgi tikai paraksti, tāpēc pilnīgi dabiski, ka viņš ar šo mazo lūgumu vispirms griežas pie sava tuvākā kaimiņa. Visādi gadās, gan jau nākamajā reizē viņš atkal palīdzēs kaimiņam.

Kaimiņu sētā neredz neviena pieauguša cilvēka, iz­ņemot pusaklo vecenīti, kas pie akas mazgā slaucenes; pārējie saimes ļaudis ir pļavā. Ap vecmāmiņu lēkā un spiedz pulciņš puskailu bērnu, un, kaut gan vecmāmiņa baras, tie mēģina iespļaut akā. Dažs saplīsušā un blusu izraibinātā krekla īpašnieks noliecas pār grodiem, tirina kājas un, kaklu izstiepis, raugās akas dibenā, no ku­rienes viņam pretī smaida otrs tāds pats šķelmis. Cits skriedams iekrīt nātru cerā, apsvilina rokas un kājas un, skaļi brēkdams, jož pie tās pašas vecmāmiņas sūdzēties, ka viņam nodarīts pāri. Trešais, kuru tikko padzina no akas, atkal ielavījies priekšnamā un izrāvis kvasa mucai tapu.

Totss pakrata galvu un iet uz pļavu pie saimes.

Ā, Aizpuru jaunais saimnieks! Ilgi neredzēts viesis. Sveiki, sveiki! Nu, kā ar siena pļauju? Laikam jau viss savākts — tik daudz ļaužu sētā? Nē, tik ātri tā lieta neiet, vēl jau tikai ieved šķūnī. Vai kaimiņam esot maz­liet laika, lai panākot drusku tālāk — vajagot apru­nāties.

Kaimiņš, kam mugurā tikai krekls un apakšbikses, iesprauž grābekli zemē blakus siena vālam, un abi ar Totsu atiet mazliet sāņus.