Oskars Lutss - Vasara

Beidzot Vanemuines teātra dārzā sāk skanēt mūzika, un skolas biedri dodas uz Igaunijas slaveno mākslas svētnīcu. Krievijas viesis ir visai pārsteigts par šo impozanto celtni šai samērā mazajā pilsētā, galve­nais — tas ir pašu igauņu teātris, viņa dzimtenes un tautas kultūras lepnums.

Lēsta, acīm spoži mirdzot, stāsta par šās savdabīgās ēkas celtniecību. Viņš iepazīstina skolas biedru ar Va­nemuines biedrības vēsturi un piemin ievērojamākos igauņu kultūras darbiniekus, kuri tajā laikā pulcējās biedrībā. Tas notika tad, kad igauņu gars sāka atraisī­ties no verdzības važām vai vismaz tauta ticēja, ka kļūs reiz brīva. Tagad šo laika posmu dēvē par «atmo­das laikmetu». Protams, «modinātāju» skaits nebija sevišķi liels — tikai saujiņa igauņu, kas ticēja igauņu nākotnei, kamēr lielākā daļa inteliģences mierīgi sēdēja varenās Krievijas un Baltijas vāciešu siltajā klēpī; lai skolas biedrs neiedomājoties, ka tauta tūlīt atsaucās modinātāju aicinājumam. Nē, vēl šodien daudzi izber­žot miegu no acīm un prātojot — celties vai ari snaust tālāk, kā būs, būs. Bet lai skolas biedrs neņemot ļaunā, ka viņš, Lēsta, runājot par lietām, kas visiem jau zinā­mas. Viņš to darot tikai tāpēc, lai sniegtu savam skolas biedram īsu pārskatu par savas tautas attīstību, — viņš

taču tik agri esot šķīries no dzimtenes, un droši vien viņam neesot bijis ne laika, ne iespējas iepazīties ar tautas tālāko un tuvāko pagātni.

— Nekas, nekas, — pārvaldnieks aši atsaucas. — Tas, ko tu stāsti, ir ļoti interesanti. Pie šā jautājuma man tiešām jāķeras no saknes. Kad biju Pēcis, es nemācī­jos, tagad, kad esmu Pēteris, es neko nezinu. Bet par savu dzimteni man ir jāzina viss. Vai es aizbraukšu at­pakaļ uz Krieviju vai palikšu šeit — es visur un vien­mēr gribu palikt igaunis.

— Nu, tagad, — Lēsta turpina, — tagad, kad tu zini, ka Tartu ir Igaunijas «garīgās dzīves centrs», tev arī jāzina, ka šī «centra centrs» vakaros klausās mū­ziku «Vanemuinē». Labi, ka šodien jauks laiks, tādēļ tu sastapsi šeit vienu otru ievērojamu cilvēku, par kuru, dzīvodams tālumā, tu būsi tikai dzirdējis. Daudzi no viņiem, protams, ir aizbraukuši uz laukiem atpūsties, citi uzturas Somijā un dievs vien zina kur, tomēr viena daļa palikusi šeit.

-— Ļoti interesanti.

— Esmu sīks cilvēciņš, personīgu paziņu man šo ievērojamo ļaužu vidū maz, tomēr pēc izskata es vienu otru pazīstu.

— Labi, parādi man kādu kaut vai no tālienes.

— Pacieties, — Lēsta mierina. — Pastaigāsimies vēl mazliet un aplūkosim mūsu skaisto teātri arī no viņas puses. No šejienes tas man šķiet mazliet padrūms un smags, it kā bruņās ietērpts, toties jo priecīgāks tas izskatās no dārza. Vīnāji, kas stiepjas uz augšu gar sienām, šo skaistumu vēl pavairo. Eka ir celta pēc somu arhitekta Lindgrēna projekta. Stāsta, ka meistars ne­esot sevišķi steidzies ar projekta zīmēšanu; ilgu laiku viņam neesot bijis uzzīmēts uz papīra nekas cits kā viena vienīga svītra. So svītru viņš vairākas reizes pēc kārtas esot rādījis igauņu pārstāvjiem, kas ieradušies pēc projekta, un sacījis:

— Drīz dabūsiet. Vai redzat — sākums jau ir.

Tad meistars pēkšņi saņēmies un ātri ar lielu iedvesmu radījis projektu.

— Iespējams, — Totss prāto, — ka meistars gaidīja, kamēr uznāks iedvesma.

— Nu jā. Bet tagad, Tots, es tev parādīšu vienu no tiem. Redzi, tur augšā, pie galda … Jauneklis salme­nīca … tas ir kāds jauns rakstnieks, vairāk gan kriti­ķis, katrā ziņā plaši pazīstama persona.

— Pagaidi, pagaidi, es labi neredzu. Nogaidīsim, ka­mēr viņš aizver muti, — rakstnieks pašlaik žāvājas. Ahā, tātad tas ir viņš. Jā, pazīstu šo vārdu no avīzēm, bet… Vai viņš ir igaunis?

— Protams. Kādēļ tev liekas, ka nav?

— Nu tā. Viņš vairāk līdzinās Āfrikas morim. Kād­reiz redzēju bildi: nēģeris kaut ko stāsta liela auguma baltajam kungam … abiem blakus stāvēja jauna sie­viete … Sis rakstnieks un kritiķis ir ļoti līdzīgs tam nēģerim. Vai viņš uzrakstījis arī kādu grāmatu kā, pie­mēram, tu?

— Vairākas, vairākas, Tots. Dieva dēļ, nesāc mani salīdzināt ar viņu! Kā jau teicu, esmu sīks, nenozīmīgs gariņš. Iesācējs … pat ne īsts iesācējs. Vārdu sakot: manis vispār nav. Tas turpretim ir uzrakstījis ļoti daudz — avīzēs, žurnālos, viņš sacerējis arī dažas grā­matas. Starp citu, viņš bieži atklāj un izvirza jaunos talantus. Viņš, tā sakot, pārstāv zināmas literatūras vir­zienu. Ak jā, viņš ir arī politiķis. Neatceros, vai es tev esmu par to stāstījis, kādreiz aiznesu viņam savus sa­cerējumus. Nu jā, rakstnieks bija ļoti laipns un priecā­jās, ka esmu atnācis tieši pie viņa. Viņš vienmēr esot turējies jauno pusē un, cik vien iespējams, centies pa­līdzēt. Tālāk sekoja gara lekcija par mākslu un rakst­niecību, kurā tika uzslavēti mani sacerējumi. Nezinu, vai es biju pārāk liels muļķis vai viņš pārāk gudrs, bet es, nudien, nesapratu, kas man īsti būtu jādara. «Jā, dotības jums ir,» viņš sacīja, «tas ir skaidrs, vingrinie­ties tālāk un laiku pa laikam atnāciet pie manis!»

— Nu, vai tu gāji?

— Gāju. Vienmēr ar vienu un to pašu sacerējumu, kuru nekad nepārlaboju un negrozīju.

— Nu un tad?

— Sacīja: «Ahā, vai redzat, tagad jau ir daudz la­bāk. Pārstrādājiet vēlreiz un pienāciet atkal!»

— Un tu gāji?

— Gāju. Gāju, dārgais draugs. Un atkal ar tiem pa­

šiem darbiem. Viņš slavēja manu uzņēmību un čak­lumu. Jo vājāki un grubuļaināki mani dzejoļi esot bi­juši sākumā, jo gludāki un līdzenāki tie esot tagad. Beidzot viņam neesot nekas pretī, ja es tos liekot no­drukāt … Bet…

Lēsta pārtrauc stāstu un godbijīgi sveicina kādu ve­cāku kungu.

— Tas, — Lēsta piebilst, soļodams tālāk, — bija sla­venais grāmatu tirgotājs, kurš man pavēlēja aizvērt sava veikala durvis no ārpuses.

— Un tu viņu tik pieklājīgi sveicināji? — Totss brīnās.

— Tas nekas, — atbild Lēsta. — Viņš tomēr ir krietns cilvēks, un man liekas, ka mēs vēl kļūsim draugi. Ko es tev pašlaik gribēju sacīt? Skaties tur, tieši zem laternas, pie maza galdiņa sēž vecs, slavens rakstnieks. Viņš jau divdesmit gadus valda uz visām igauņu skatuvēm. Ja tu neko neesi dzirdējis par ci­tiem, tad tur nav ko brīnīties, bet viņu tu pazīsti pēc daudzajām lugām.

— Pazīstu, — priecājas pārvaldnieks. — Vienu viņa lugu spēlēja Paunverē jau tad, kad es vēl biju pavi­sam mazs puišelis. Ļoti interesanta izrāde. Nezinu vairs lugas saturu, atceros tikai, ka šo izrādi mēs noskatī­jāmies no augšas, no salmu kaudzes.

— Kā? No salmu kaudzes?

— Nē nu, ķēms, kā gan citādi. Naudu biļetei vecais, protams, nedeva, tad sarāpāmies Kobas rijas zārdos un skatījāmies no augšas, kas lejā notiek.

— Tā gan. Bet, ja rakstnieks tagad uzzinātu, kā jūs skatījāties viņa izrādi, viņš droši vien uzrakstītu vēl otru lugu par jums pašiem. Un dieva dēļ, Tots, par tevi jau šis tas ir uzrakstīts. Es negribēju tev sacīt, varbūt ņemsi ļaunā, bet, ja nu mēs esam sākuši par to runāt, tad …

— Kas rakstīts? Kur rakstīts? — Totss dedzīgi jautā.

— Grāmatā. Par tevi kāds uzrakstījis… stāstu vai ko tamlīdzīgu. Neko sīkāk nezinu, bet pašlaik to iespie­žot.

— Svētā Lestene! Par mani! Kurš raksta par mani? Un ko gan par mani varētu rakstīt? Es aizbraucu uz

Krieviju un biju tur mēms kā zivs ūdenī, par mani šeit, dzimtenē, neviens neko nezina. Nedzen jokus, mīļais draugs!