Oskars Lutss - Vasara

— Apmēram pusmiljons.

To dzirdot, Krievijas viesis atpleš muti, it kā gribētu ko teikt, taču nesaka neko.

— Nāciet šurp! — bibliotekārs uzved viesus otrajā stāvā. Patiesībā tas nemaz nav otrais stāvs, bet bez­galīga galerija, pa kuru soļo abi draugi, klausīdamies vecā kunga paskaidrojumos. Totss it kā pa miegam dzird visādus nepazīstamus vārdus, pastarpēm ieska­nas arī šis tas dzirdēts. Tādi jēdzieni kā filozofija, ma­temātika un dabaszinātnes viņam liekas gandrīz skaidri, bet ne gluži. Totss iekļuvis svešā, nepazīstamā pasaulē, kuras varenību viņš drīzāk nojauš nekā saprot.

Vecais bibliotekārs pasniedz pārvaldniekam biezu grāmatu no Gūtenberga drukātavas.

— Kopš iespiešanas mākslas sākumiem, kā zināt. Rets eksemplārs. Varbūt visā pasaulē atradīsies vēl tikai daži. Atšķiriet, paskatieties!

Totss atver grāmatu un vēro lielus, smailus, it kā nevarīgus burtus. Katra jauna lappuse iesākas ar mil­zīgu sarkanu burtu, kas aizņem gandrīz trešo daļu lap­puses. Viņš pūlas izlasīt tekstu, bet grāmata uzrakstīta svešā valodā, un burtošana te neko nelīdz. Vecais kungs nolasa dažas rindas un pārtulko vērīgajam klausītā­jam — tajās stāstīts par seno Romu. Un te ir pirmā krievu grāmata — lai puiši noliekot abas grāmatas bla­kus un salīdzinot. Burti, protams, ir atšķirīgi, runa var būt vienīgi par drukas tehniku. Interesanti: Gūtenberga burti atgādina gotikas smailos torņus, kamēr krievu burti līdzinās tuklajiem pareizticīgo baznīcu kupoliem.

Ceļojums pa grāmatu pasauli turpinās; noraugoties šajā grāmatu pārpilnībā, pat Totsa cietais pauris sāk mazliet džinkstēt. Gar acīm slīd dažādi uzraksti uz ādas sējumiem. Pār garajiem plauktiem šūpojas klu­sums un savdabīga grāmatu smarža, ko nav iespējams salīdzināt ne ar vienu citu smaržu.

Sirmais kungs laiku pa laikam, garām iedams, liegi pieskaras kādam vecam pazīstamam sējumam, it kā no­glāstītu galvu bērnam, kas nāk viņam pretī. Te pēkšņi augstā piere saraucas grumbās, lielās brūnās acis dus- mlgi nozibsnī pari brillēm: atkal lido kāda sasodīta kode, visu šo grāmatu lielākā ienaidniece. A, beigta gan! Viena kode bibliotēkā mazāk. Aleksandra Timofe- jeviča veiklās rokas ar skaļu blīkšķi izdzēsušas šīs ko­des dzīvības sveci.

Nākamajā stāvā padzīvojušais bibliotekārs parāda jaunekļiem retu senlaiku priekšmetu — Ivana Bargā galda pulksteni; turpat atrodas arī slavenā krievu dzej­nieka Puškina pēcnāves maska un Domkalna pilsdrupu, anatomikuma un observatorijas modeļi, ko pārvaldnieks aplūko ar sevišķu uzmanību. Te ir vēl daudz citu ma­zāk vai vairāk ievērības cienīgu lietu, ko bibliotēka ieguvusi ziedojumu veidā. Vecais kungs stāsta īsi, taču lietišķi un saprotami. Draugi paiet garām kādai aiz­slēgtai telpai, par kuru pavadonis nesaka ne vārda.

— Piedodiet, Aleksandr Timofejevič, bet kas ir šeit? — Totss apstājas.

— Šeit, — bibliotekārs pasmaida, — šeit ir tā sau­camā aizliegtā literatūra; literatūra, kas vēršas pret pa­stāvošo iekārtu. Diemžēl nedrīkstu jūs ar šo literatūru tuvāk iepazīstināt. Tomēr, lai jūs nedomātu, ka es slēpju septīto Mozus grāmatu, ielūkosimies arī šeit. Kā redzat, tās gandrīz visas ir mazas un plānas grāmati­ņas, tā saucamās brošūras, biezo sējumu ir maz, tomēr pie grīdas pieķēdētu grāmatu mēs te neredzam.

— Es jums ticu, — arī Totss pasmaida.

Vecais kungs vēl parāda vienu otru interesantu priekšmetu vai grāmatu un griežas atpakaļ. No sienām raugās lejup tautas dižgari un, šķiet, ar nopietniem ska­tieniem pavada atnācējus. No tādiem skatieniem Lēsta vienmēr juties sīks un niecīgs, taču, soļodams starp šiem gara milžiem, kas turpina dzīvot savās grāmatās, viņš sev liekas vēl niecīgāks. Svešos ļaudīs Lēsta allaž jūtas neveikli, bet šeit viņā noraugās tūkstošiem sve­šinieku. Slaveni satīriķi samirkšķinās acīm, it kā sacī­dami: «Ak tad šis ir rakstnieks Lēsta, hm, hm… Vai tiešām viņš vēlas līdzināties mums?»

Skolas biedri pateicas par laipnību, atvadās no vecā bibliotekāra un dodas pastaigā pa Tāras kalnu. Totss ir sajūsmināts par bibliotēku; draugi vēl un vēl­reiz savās sarunās atgriežas pie dzirdētā un redzētā.

Noslēpumaino Mozus grāmatu Totss vairs nepiemin — viņš uzskata, ka ir jau pārāk gudrs. Jaunekļi apskata slavenā zinātnieka Bēra pieminekli, apstājas pie «Ole- vik» [1] bijušā izdevēja Grenšteina mājas, pēc tam pārlaiž skatienu pār ziemeļpilsētu.

— Man allaž laimējas ar ceļvežiem, — piebilst Totss, klausīdamies Lēstas paskaidrojumos. — Paunverē tāds bija tas jeķims Kīrs, šeit esi tu. Paunverē, liekas, es kaut kā tiktu galā pats, bet šeit bez tevis, nudien, būtu zaudējis ļoti daudz. Vārdu sakot: man veicas. Ja vēl laimēsies dabūt aizņēmumu, tad es ar savu braucienu būšu vairāk nekā apmierināts.

Draugi atkal dodas tālāk, pāriet pār tā saucamo Eņ­ģeļu tiltu un apstājas tikai pie zvaigžņu lūkotavas. Totss vēlētos apskatīt arī šo iestādi, bet Lēstam te nav neviena pazīstama darbinieka. Varbūt viņiem laimēsies kādu citu reizi, Lēsta taču dzīvo pilsētā un var apjau­tāties, kā un ar kādiem noteikumiem tur iekļūt.

Pēc kāda laika draugi atkal nonāk pilsētas centrā, kur tos sagaida ratu rīboņa un putekļi.

— Nav brīnums, — pārvaldnieks secina, — ka Dom- kalnā tik daudz ļaužu, — visi bēg no kņadas un pu­tekļiem.

— Laikam gan, — piekrīt Lēsta. — Ir cilvēki, kurus te var sastapt jebkurā laikā — no rīta līdz vakaram; pilsētnieki tos iesaukuši par «doma kungiem».

— Tiešām, — Totss nomurmina. — Lēsta, esi tik laipns un paskaties — vai tas cilvēks, kas sarunājas tur ielas viņā pusē, nav slavenais tirgotājs Kipels?

— Tas ir viņš.

Bet tirgonis jau ievērojis abus jaunekļus; viņš ātri atsveicinās no paziņas un steidzas pretī.

— Lieliski, — tas sauc jau no tālienes, — bet kā būs ar zvejošanu, opmaņa kungs? Jūs taču paliksiet pa nakti pilsētā?

— Protams, ka pilsētā, — atbild Lēsta, — tomēr es neticu, ka viņš ies zvejot. Vispār neesmu ko tādu pie­dzīvojis: cilvēks atbrauc no laukiem uz pilsētu — zve­jot. Opmaņa kungs pa īstam ir pirmo reizi Tartu, un viņam te jākārto svarīgas darīšanas, nevis jāzvejo. Ja jūs tik briesmīgi kārojat zivju zupu, — te būs četri rubļi un astoņdesmit kapeikas, nopērciet rīt tirgū zivis un izvāriet. Bet opmaņa kungu šovakar atstājiet manā rīcībā! Es viņu aizvedīšu uz Vanemuines dārzu — tur viņš, manuprāt, gūs vairāk nekā zvejā.

— To vis nevar zināt, — domā tirgonis. — Ja es no rīta pārnesīšu pāris līdaku, tad tā būs manta, ko varēs likt katlā, bet man negribas ticēt, ka cilvēks būtu pa­ēdis no mūzikas. Nu, kā domā pats opmaņa kungs?

— Nē, — Totss atsaka, — es tomēr labāk iešu uz «Vanemuini». Ja jau reiz esam nolēmuši iepazīties ar Tartu, tad tas jāpaveic līdz galam.

— Kā vēlaties. Bet uz to laiku, kad es pārnākšu ar līdakām, pagādājiet vismaz vienu trīszvaigžņaino.

— Tā ir cita lieta. To var.

Draugi mazliet iestiprinās res­torānā un turpina gājienu pa pilsētu, laiku pa laikam ap­stādamies pie viena otra skat­loga. Starp citu, viņi iegriežas lauksaimniecības piederumu veikalā, kur pārvaldnieks ar lielu interesi aplūko sēj­mašīnu, izmēģina tās mehānismu. Ja palaimēsies dabūt aizdevumu, viņš katrā ziņā «noandelēs».