Oskars Lutss - Vasara

— Nu jā, — pārvaldnieks it kā jautādams palūkojas uz Lēstu, — tad man jāpaliek pilsētā līdz rītam.

— Tas taču lieliski, — skolas biedrs priecājas.

—Jā : citādi nav iespējams, — ierēdnis paskaidro, — ja vēlaties uzzināt padomes lēmumu. Jūs esat iera­dies ļoti izdevīgā laikā, jo padomes sēde notiek tikai divas reizes nedēļā.

— Skaidrs! — Totss nolemj. — Palikšu pilsētā līdz rītam. Neko darīt. Tik karstā darba laikā nav vaļas veltīgi braukāt apkārt.

Ierēdnis atzīmē vajadzīgos datus un apjautājas par galvotājiem.

— Galvotāji… — Totss atkārto. — Viens, protams, būs vecais Aizpuru saimnieks Andress Totss. Otrs… otrs… kas varētu būt otrs? Nu jā, rakstiet: Pēteris Lēsta, aptiekārs un rakstnieks. Trešais: Arnis Tali, stu­dents, no Sāres mājām Paunverē. Tā. Bet, — viņš tū­daļ piebilst, — jūs, ierēdņa kungs, pasakiet padomes vīriem, ka es neaizņemos naudu tādēļ, lai rīkotu balles un izpriecas, bet gan saimniecības vajadzībām… tīrumu iekopšanai un purva nosusināšanai. Sapulcei vajadzētu to saprast un ņemt vērā, ka nauda tiks iz­mantota lietderīgi.

— Nu, — ierēdnis smaidīdams atbild, — gan jau padome to zinās un izlems.

— Nē, bet paskaidrojiet arī jūs, citādi sapulce ne­zinās, kas es esmu par cilvēku.

— Labi, labi, — ierēdnis pamāj ar galvu, — tiks izdarīts.

Totss pieklājīgi pateicas un kopā ar Lēstu iziet uz ielas.

Visas šodienas svarīgās darīšanas ir nokārtotas, nu 296

tie var mazliet pastaigāties un apskatīt pilsētas ievēro­jamākās vietas. Nodzīvojis vairākus gadus Krievijā, Totss ir galīgi aizmirsis savas dzimtenes «garīgo cen­tru», to gandrīz vairs nepazīst. Viņam saglabājušās tikai neskaidras atmiņas no tām pāris reizēm, kad viņš kā zēns bija atbraucis līdzi tēvam; pēdējo reizi tik ļoti steidzies, ka neticis tālāk par iebraucamo vietu, tirgu un tuvāko apkaimi. Vienīgā tālākā vieta bija Tali dzī­voklis.

Skolas biedri šķērso akmens tiltu, kas uzcelts pār Mētraines upi pēc Katrīnas Lielās pavēles, ka «jāsa­valda šī straume», pēc tam gar upmalu aiziet līdz koka tiltam un apstājas uz tā.

— Jā, — saka Totss, skatīdamies ūdenī, — tā ir skaista upe, neko sacīt, bet tev, Lēsta, derētu redzēt Volgu.

— Nu jā, — piekrīt skolas biedrs. — Volga, protams, ir daudz lielāka, bet toties Mētraine mīļāka. Savādi — tas man ienāca prātā tikai tagad. Daudzas tautas savas lielākās upes dēvē par mātēm un māmuļām. Turpretim es nezinu neviena mīlināmā vārda ezeriem, kalniem un mežiem. Vietējie iedzīvotāji varbūt mīl arī tos, bet mā­tes godā tie nekad vēl nav tikuši. Tas laikam tāpēc, ka upes parasti plūst cauri visai zemei un modina tautā lielāku cieņu.

— Ej nu sazini, — pārvaldnieks parausta plecus. — Volga baro daudzus cilvēkus, varbūt tāpēc viņu dēvē par māmuļu.

Draugi pagriežas un dodas atpakaļ uz pilsētas pusi un drīz vien nonāk pie skaistā Domkalna

— Tas, — Lēsta dedzīgi pamāj ar roku, — ir slave­nais Domkalns, par kuru tu esi tik daudz lasījis un dzir­dējis. Skaties, skaties, Tots!

— Jā, — skolas biedrs iepleš nāsis, — tas tiešām ir ļoti skaists! Un augsts. Nevarēju ne iedomāties, ka Domkalns ir tik liels. Un tās ir senās pilsdrupas, par kurām mums stāstīja skolā?

— Jā, tās pašas. Pieiesim tuvāk, paskatīsimies. Tur ir arī universitātes bibliotēka.

— Ahā, un tur glabājas septītā Mozus grāmata. To es jau sen gribēju redzēt. Mans vecais par to stāstīja, kad biju vēl mazs puišelis.

— Netici, Tots. Tās ir pasakas, tur nav nekādas sep­tītās Mozus grāmatas.

— Ir, ir, — pārvaldnieks ietiepjas. — Zinu, ka ir. Tā ir pieķēdēta pie grīdas, lai…

— Lai?

— Nu, lai to nenozagtu vai… lai tā neaizbegtu.

— Tots, Tots! — Lēsta smejas. — Vai tu vēl arvien tam tici? Grāmatas var nozagt — tas tiesa, bet lai grā­mata aizbēgtu pati… Nezinu … tas var notikt tikai pasakās.

— Nu jā, — skolas biedrs padodas, — varbūt tev taisnība, bet kaut kur tā tomēr atrodas — tas ir fakts.

— Nē, tādas vispār nav, tu maldies, draugs. Es arī senāk tā domāju — kurš gan no mums nav dzirdējis runājam par septīto Mozus grāmatu? — nu jā, bet ta­gad es zinu, ka tās nav, vismaz šeit tās noteikti nav. Laimīgā kārtā es pazīstu bibliotekāru; ja viņš vēl at­rastos šeit, mēs varētu apskatīt. Negribu, lai cilvēks dzīvo neziņā, jo vairāk tāpēc, ka šis cilvēks ir mans skolas biedrs. Nāc, Tots!

— Tas ir interesanti! — pārvaldnieks nomurmina, soļodams blakus savam ceļvedim uz bibliotēkas pusi.

Augšā virs mūriem ķērc un plūcas kovārņi, it kā tie būtu vienīgie šo drupu saimnieki. Apakšā divi vīri bal­tos apģērbos spēlē tenisu un bez apstājas atkārto vienu un to pašu vārdu: auts, auts.

— Seit! — saka Lēsta, atvērdams durvis un doda­mies pa akmens kāpnēm uz augšu. — Paskatīsimies, vai Aleksandrs Timofejevičs vēl ir šeit, vai nav aiz­gājis uz mājām. Darba laiks jau beidzies. Parasti viņš gan paliek dažas stundas ilgāk, lai pastrādātu vientu­lībā un klusumā.

Pēc pāris klauvējieniem iekšpusē nošvīkst klusi soļi, vecs, cienījams plikgalvis uzmanīgi atver durvis, pāri briļļu stikliem ienācējus nopētī vērīgas acis.

Skolas biedri paklanās un sveicina.

— Ā, tas esat jūs, Lēsta! — vecais kungs laipni iesaucas. — Nāciet, nāciet iekšā, es esmu pilnīgi viens, protams, atskaitot dažu peli vai kodi, kas nereti ievie­šas grāmatās.

— Atvainojiet, Aleksandr Timofejevič, ka traucē­jam, — Lēsta saka, — mieriniet sevi ar apziņu, ka jūs ilgi netraucēsim. Atļaujiet iepazīstināt: mans draugs un skolas biedrs Totss. Nu jā, šis skolas biedrs ļoti lūdz, lai jūs viņam parādītu septīto Mozus grāmatu, kas esot pieķēdēta šeit kaut kur pie grīdas.

— Septīto Mozus grāmatu! — vecais bibliotekārs sa­sit plaukstas. — Diemžēl mūsu bibliotēkā tikai piecas Mozus grāmatas.

— Tiešām? — Totss iesaucas. — Bet man stāstīja, ka…

— Stāstīja? Kas stāstīja? Lēsta? Neticiet viņam — jūsu skolas biedrs dzen jokus. Viņš ir šeit bijis un ļoti labi zina, ka mums tādu brīnumu nav. Bet, lai jūs būtu pārliecināts, ka neesat piemānīts, nāciet, izstaigāsim visas telpas. Un, kaut arī jūs neatrastu, ko meklējat, mums šeit ir vēl daudz citu ļoti interesantu lietu. Vis­pirms portreti… tie gandrīz visi ir slavenu meistaru darbi, tajos attēloti mūsu ievērojamākie darboņi pa­gātnē. Es ceru, ka jūs dažus pazīsiet pēc agrāk redzē­tām reprodukcijām.

— Protams, — atbild Totss, aplūkodams gleznas. Viņš klusēdams pastaigājas pa lielo, krēslaino zāli; katrs solis dobji atbalsojas augstajās velvēs. Kad ve­cais kungs runā vai ieklepojas, katra skaņa šai klusumā kļūst tik dobja un svinīga, ka pārvaldniekam pēkšņi pamostas liela godbijība gan pret bibliotēku, gan tās vadītāju.

— Dažas marmora un ģipša skulptūras, mūzas, — paskaidro vecais bibliotekārs. — Bezgala daudz grā­matu. Vesela grāmatu valstība. Sacerot katru grāmatu, ir daudz domāts, strādāts gadiem un gadu desmitiem ilgi, tomēr atzinības vietā šie rakstnieki bieži vien pie­dzīvojuši trūkumu un pazemojumus.

— Vai redzi, Tots, — Lēsta klusu saka, — cik te rakstnieku un literatūras!

— Es nebūtu ticējis, ka pasaulē tik daudz grāmatu, — pārvaldnieks pašūpo galvu. — Tu darīji labi, atvezdams mani uz šejieni, — esmu piedzīvojis daudz, bet ko tādu vel neesmu redzējis. Kas zina, cik grāmatu te vispār varētu būt?