Oskars Lutss - Vasara

— Nu labi, — norātais atmet ar roku. — Raksti!

— Cik? — Totss atkal satver zīmuli.

— Raksti . . . raksti… ak, sodība!

— Kas par sodību?

— Nē, pagaidi, es domāju tā. Uh, nudien, nosvīdu. Septiņdesmit piecas kapeikas — papīrs, petroleja … petroleja … tinte… Ahā rokā ir! Raksti — deviņi rubļi.

— Tikai? Kādēļ ne apaļi desmit?

— Juhanam Līvam ir tāds stāsts, — Lesta atceras,

— kurā viņš raksta, ka esot saņēmis par kādu stāstu deviņus rubļus. Es, nudien, neesmu lielāks rakstnieks par Juhanu Līvu.

— Ak šitā. Es diemžēl neesmu to lasījis un nezinu, cik garš tas ir, bet deviņi rubļi par veselu grāmatu no­teikti būs par maz, noteikti — kā saka Kipels. Līva stāsts varbūt ir ļoti pamācošs un saistošs, bet tas katrā ziņā būs īsāks par tavu grāmatu. Bez tam tavā grā­matā ir ari dzejoļi. Un galvenais, dzirdi, galvenais: Līvs rakstīja vecā Mollera laikā, kad dzīve bija daudz lētāka nekā tagad un . .. un … Paklau, ko es tev sacīšu: tie nolāpītie grāmatu tirgotāji un izdevēji vai kā viņus sauc, nu tie, kas par citu darbu un pūlēm uzceļ sev mā­jas, — tie droši vien būs nodarījuši pāri arī Līvam.

— Gluži manas domas, — Lesta piekrīt. — Sis pēdē­jais punkts laikam būs vispareizākais.

— Nu redzi! — Totss priecīgi iesaucas. — Tu jau sāc šo to saprast. Tātad atmetīsim šos deviņus rubļus un nosauksim pavisam citu summu. Pagaidi, es redzu — tu atkal gribi sodīties, tad jau labāk izrēķināšu pats, cik tev pienākas par tavu grāmatu. Cik ilgi tu rakstīji?

— Grūti pateikt. Varbūt gadu, varbūt divus vai vēl ilgāk. Teiksim — gadu.

— Darīts! Teiksim — gadu. Labi — gadu. Pagasta rakstveža vidējā gada alga ir piecsimt rubļu, nepieskai­tot blakus ienākumus. Piķis parauj, tu taču ar šo grā­matu neesi nopelnījis mazāk kā rakstvedis vienā gadā. Atzīmēsim — pieci simti rubļu, ko?

— Kur nu!

— Ko, vai tas maz?

— Pārāk daudz! Par daudz, mīļais Totsīt! Nedzen jokus! Nudien, rakstnieku taču nevar salīdzināt ar pa­gasta skrīveri.

— Labi. Tad atzīmēsim divi simti piecdesmit, bet, ja tu vēl turpināsi gražoties, es nometīšu zīmuli un to vairs rokā neņemšu. Ar mieru?

— Lai notiek, — Lēsta padodas liktenim. — Raksti — divi simti piecdesmit.

— Tā. Iespiešana — trīssimt piecpadsmit rubļu piec­desmit kapeikas. Par rakstnieka darbu — divi simti piecdesmit rubļu. Kopā: pieci simti sešdesmit pieci rubļi piecdesmit kapeikas. Vai tev būtu radušies vēl kādi izdevumi?

— Nav.

— Nav. Labi. Tālāk — ienākumi, tas ir, paredzamie vai gaidāmie ienākumi, kad grāmatas būs nodotas ko­misijā. Grāmatas bruto cena ir sešdesmit kapeikas … Deviņi simti piecdesmit eksemplāru, nepieskaitot tos piecdesmit, ko tu, pieņemsim, izdalīsi bez maksas… Sanāk …sanāk…

Totss piemiedz kreiso aci, rēķina pāris minūšu, tad novelk zem skaitļu rindas divas svītras, ātri aizsmēķē papirosu, zīmīgi pamāj Lēstam ar galvu un saka:

— Iekritis! Lēsta, tu esi iekritis.

— Es zinu, — rakstnieks aši atsaka, — esmu iekritis.

— Citiem vārdiem: tu strādā ar deficītu. Iztrūkums sasniedz divi simti divdesmit rubļu piecdesmit kapeikas, ja rēķinām grāmatas neto cenu trīsdesmit kapeikas. Piecdesmit procentus paņem grāmatu tirgotājs par starpniecību — tiesa?

— Jā.

— Divi simti divdesmit rubļu piecdesmit kapeikas… Atzīmē šo summu, lai pieskaitītu pie savas nākamās grāmatas. Kad aprēķināsi otrās grāmatas izdevumus, noteikti aicini mani palīgā. Visa vaina ir tā, ka tu pār­dod savu pirmo grāmatu pārāk lēti.

— Es taču neiedomājos, ka būs jāmaksā tik augsti procenti, ka lauvas tiesu paņems grāmatu tirgotājs. Ja nauda par grāmatām ieplūstu manā kabatā, tad es neciestu nekādus zaudējumus.

— Hā, — Totss iesmejas, — septiņas reizes nomērī — vienu reizi nogriez, — vai tu tiešām nezini šo sakām­vārdu? Otrkārt, katrā pasākumā vislielākos ienākumus gūst tie, kas vismazāk dara. To tu, puis, nekad nedrīksti aizmirst. Un, ja gribi zināt, deficīts ir vēl lielāks, — tas man iešāvās prātā tikai tagad.

— Rimsties, Tots! — Lēsta rūgti pasmīn. — Man sāk reibt galva.

— Nekas, — pārvaldnieks atsaka. — Lai reibst vien, citreiz būsi gudrāks. Iegaumē! Tu izdevi par savu grā­matu trīssimt piecpadsmit rubļu piecdesmit kapeikas. Labi, šo naudu tu atgūsi tikai pēc gada. Vai ne? Nu jā. Bet kur paliek procenti? Ja tu šo summu būtu kādam aizdevis, tad pēc gada tev pienāktos … — pagaidi! — nu jā, tad pēc gada šī summa tev būtu palielinājusies vismaz par piecpadsmit rubļiem septiņdesmit septiņām kapeikām, bet tagad šī nauda tev nedos neko, protams, atskaitot sirdssāpes.

— Nudien, tu ieskaitīsi deficītā arī sirdssāpes.

— Nē. Sirdssāpes tu varēsi paturēt sev par mācību un brīdinājumu, lai turpmāk vairs nedarītu tādas muļ­ķības. Sirdssāpes paliks vienīgi tava paša un dieva ziņā, bet piecpadsmit rubļi un septiņdesmit septiņas kapeikas būs jānoraksta zaudējumos. Kopā iznāk divi simti deviņdesmit seši rubļi un divdesmit septiņas ka­peikas. Tāds ir galīgais deficīts, dārgais Lēsta.

— Jā, esmu iekritis . . . līdz ausīm . .. vienalga — daži rubļi šur vai tur, -— Lēsta nopūšas.

— Nekas, — pārvaldnieks secina pēc īsas pauzes. —• Tagad mēs vismaz zinām, cik lieli ir zaudējumi, un arī tas ir ko vērts. Starp citu, es pats gribu aiziet pie šī starpnieka — varbūt man izdosies nokaulēt dažus procentus. Nekas, nekas, nāks laiks, nāks padoms. Tikai žēl, ka tu nevari izturēt, ja cilvēki tevi uzlūko un saka: «Ak tad jūs pats esat tas rakstnieks Lēsta,» — citādi tu varētu pārdot grāmatas un bāzt naudu tikai savā kabatā.

— Tā nu tas ir, — Lēsta noplāta rokas, — neko da­rīt. Sis pretīgais ieradums man laikam iedzimts.

pasaka pāris stipru

— Tas ir Kipels, —

— Ahā, — Totss plati pasmaida,

sen neesmu redzējis šo vīru.

— Kipel! — Lesta uzsauc. — Ienāciet!

— Jawohl, — kāds atbild no priekšnama. Uzrunātais vēl kaut ko nomurmina un tad ar strauju kustību at­rauj durvis.

— Ahā, — nācējs apstājas uz sliekšņa, — opmaņa kungs ieradies! Lieliski! Tādu zvejas laiku kā šodien var pameklēt. Totsa kungs atnācis īstajā brīdī. Sveiki, sveiki! Iedomājieties, tie sasodītie bandīti atkal ielau­zušies manā istabā, saplēsuši murdu un apgriezuši visu otrādi. Velna nelieši! Ja dabūtu rokā, nudien, liktu šiem drusku padancot. Tā taču ir pilnīgi atklāta zagšana un laupīšana, velns parāvis, šito skādi! Nē, šodien pat va­jadzēs nolikt visus murdus un tīklus Tali istabā, citādi tie sātani mani izputinās.

— Tā, tā, — Lēsta prāto, — kad pārnāks Tali, viņa istaba būs pārvērsta par grāmatu noliktavu un tīklu šķūni. Atvelciet šurp arī savas kastes, tad Tali varēs pārvākties uz jūsu vigvamu un ierīkot tur kādu citu pasākumu, piemēram, atvērt putnu tirgotavu.

Nekas, nekas, — pārvaldnieks atkārto un grasās piebilst vēl kādu mierinošu vārdu, taču pēkšņi apklust un ieklausās. Kāds grabinās priekšnamā, tad ar troksni aizcērt durvis un vārdu.

Lēsta pamāj uz durvīm.

lai tik nāk iekšā,

— A, vot, — Kipels pēkšņi atceras, — pareizi — grāmatas! Opmaņa kungs nemaz nezina, ka mūsu grā­mata jau pārdošanā. Hē, mēs pārdosim šo auflāgu divu mēnešu laikā. Rakstnieka kungs ir mazliet nepacietīgs