Oskars Lutss - Vasara

Atnāciet taču kādreiz vai atsūtiet kādu lapiņu no sa­vas Parādīšanās grāmatas!

Ak jā — galvenais! — šajā īsajā laikā, kopš Jūs (atkal «Jūs» —• lai tad arī iet līdz galam «Jūs»), kopš Jūs esat mājās, Aizpuri kļuvuši daudz skaistāki. Vēl tikai trūkst augļu dārza. Jāatzīstas, ka tas man tūlīt dūrās acīs; vai esat par to kādreiz padomājis? Rajās ir daudz jaunu ābelīšu — rudenī varat dabūt, cik vien vēlaties. Nu tad — labu veiksmi darbā! Un — uz redzē­šanos!

Jūsu skolas biedre Tēle.»

— Hm, — Totss iesaucas, izlasījis vēstuli, pārlasa vēlreiz un atkal iesaucas «hm!».

— Ko viņa tur raksta? — apjautājas māte, kas tajā brīdī ienāk kambarī un ierauga dēlu lasām vēstuli.

— Ko raksta, — Jāzeps noslēpj zīmīti kabatas grā­matiņā. — Kas šai ko rakstīt? Piedāvā jaunās ābelītes.

— Oja, — māte brīnās, — ko šī zina par tādām būšanām?

— Laikam jau zina, — Totss piebilst.

Viņa sirds sāk pukstēt straujāk, ko tādu viņš nebija gaidījis. Pirmkārt — par kāzām ne pušplēsta vārda; kura līgava gan pirms kāzām nāks uz svešām mājām piedāvāt ābeles. Otrkārt — viņa interesējas par Aizpuru

mājām un uzslavē viņu, Jāzepu, kurš īsā laikā, kopš atrodas mājās, pārvērtis Aizpurus par gluži jauku vie­tiņu. Nu jā, lai būtu tā. Jods parauj, Ķīra akcijas lai­kam vairs nav cenā, ja jau Aizpuros uz galda atstāta tāda vēstule. Ej sazini, varbūt sastrīdējās, tādēļ ka Kīrs negribēja mācīties par pārvaldnieku. Kas to lai zina? Bet tagad viņš tikai parādīs, ko var paveikt Aiz­puros. Ja jau tādi sīkumi izpelnījušies uzslavu, ko tad viņa teiks pēc diviem trim gadiem? Jaunās ābelītes . .. Jaunas ābeles neaug tikai Rajās vien, bet arī citur, un kāpēc Aizpuros jābūt tādām pašām ābolu šķirnēm kā Rajās? Rūpes par ābelēm, protams, bija sīkums, salī­dzinot ar citām lielākām rūpēm. Nu jā, bet par ko gan citu Tēle varēja runāt, taču ne par sugas govīm un si­vēniem? Tēle gribēja būt viņam noderīga un piedāvāja to, kas viņai bija, ko viņa pazina. Tādas ir tās lietas. Nu labi, tas viss ir ļoti jauki, kā to pateica tēvs, sēdē­dams pie plīts. Bet kas tagad jādara? Ak jā, viņam vajadzētu kādreiz aiziet vai aizsūtīt lapiņu no savas Parādīšanās grāmatas … No kādas Parādīšanās grā­matas? Jods parauj, viņš taču nav nekāds rakstnieks kā, piemēram, Lēsta, kurš sacer grāmatas un dzejoļus. Varbūt Raju freilene gribēja atgādināt, lai Jāzeps viņai aizraksta? To jau varētu izdarīt, kaut gan viņa rok­raksts kopš laika gala nav nekāds glītais un paretam ieviešas pat pareizrakstības kļūdas. Nieki vien, pirm­kārt Jāzeps Totss ir zemkopis; viņš var rakstīt, var arī nerakstīt. Var apciemot, var neapciemot.

«Tas ir skaidrs,» viņš pieliek pirkstu pie lūpām, «pa­gaidām es nedarīšu neko. Lai pāriet satraukums. Nāks laiks, nāks padoms. Vispirms jāpaēd, pēc tam jāizgu- ļas un jāizguļas kā septiņiem brāļiem gulētājiem.»

Ēdot viņam pēkšņi uznāk smiekli, un mājnieku rā­majā sarunā negaidīti atskan — «hm-hm-hm, hū-hū- hū!».

Pēc vakariņām viņš ieiet gala kambarī, ilgi rakņājas pa skapi un skapjaugšu, beidzot atrod Veco derību, ilgi un rūpīgi to šķirsta un pēdīgi izgriež kādu nodzeltē­jušu lapu no Jāņa Parādīšanās grāmatas. Tikko Lible sāk posties uz mājām, pārvaldnieks tam pasniedz vēs­tuli, sacīdams:

— Esi nu tik labs un aiznes uz Rajām. Rīt vari at­nākt darbā mazliet vēlāk.

Viņš ilgi grozās pa cisām un domā, ko gan sacīs Tēle, kad būs saņēmusi sūtījumu. No rīta viņa rožainais garastāvoklis ir izgaisis, Totss apsēžas uz gultas ma­las, brīdi raugās griestos, tad pakrata galvu un no­murmina:

«Nē, tas bija viens muļķīgs joks, ko es izdarīju va­kar.»

It kā atriebdamies pats sev par neglīto joku, viņš sevi mudina jo ašāk ķerties pie darba.

Jā jau visu laiku tikai jāmaksā un jāmaksā un klāt nekas ne­nāk, tad nav brīnums, ka ietau­pījumi sāk izsīkt. Kādā svēt­dienas priekšpusdienā pārvald­nieks, pārskaitīdams naudu, no­lemj, ka vajag kaut ko darīt: vai nu viņam jāsadabū papildu līdzekļi, vai arī jāatlaiž Lible un Mārtiņš un jāpārtrauc purva susināšana un līduma līšana.

— Mums jāaizņemas nauda, — pēc īsām pārdomām viņš saka tēvam.

— Parāds nav brālis, — tēvs atsaka. — Sveša maize tikpat kā skala uguns — nav ilgam laikam.

— Protams… Bet nauda, ko izlieto derīgi, atdodas ar uzviju.

— Ko tur var zināt, — večuks šaubās. — Rudenī jā­nodzēš kredīts kasē un vēl kāds vecs parāds, tāpēc ne­maz vairs negribētos aizņemties: baidos, ka saimnie­cība nenonāk zem āmura.

— Kur nu-zem āmura, — dēls atgaiņājas. — Un, ja arī tā būtu, — labāk lai nonāk zem āmura, nekā šitā nīkuļot. Kaut kas taču jādara, jāmēģina tikt uz augšu.

— Jā, mīļais dēliņ, tu esi jauns un vari tā runāt, tev vienalga, kā būs. Tu kaut kā iztiksi, bet iedomājies, kā izskatītos, ja man ar māti vecumā būtu jāiet ubagot. Vismaz ļauj mums aizvērt acis, tad dari un rīkojies, kā pats redzi.

— Nu, manis dēļ varat dzīvot vēl ilgi, pa pasauli arī nebūs jāklaiņo ne ar tarbu, ne bez tarbas, — dēls no­beidz sarunu. «Nē, to jau vajadzēja paredzēt, ka ar veco nekādi netikšu galā.»

Jāzeps paliek pie sava nodoma, atstāj pagaidām visus palīgus darbā un aizbrauc uz pilsētu. Iegadās tā, ka

Lestam tajā dienā piešķir atpūtu. Skolas biedri aiziet uz Tali dzīvokli, kur drauga prombūtnes laikā iekārto­jies Lesta.

— Nu, — Totss saka, — vispirms pastāsti — kā klā­jas tavai grāmatai! Pa to laiku es saņemšos un pastās­tīšu, kas notiek Paunverē.

— Grāmata … — Lesta smaidīdams atkārto. — Grā­mata ir gatava. Gribēju aizbraukt uz laukiem un aiz­vest tev un vēl dažiem draugiem pa eksemplāram, bet, tā kā tu esi atnācis pats, tad vari saņemt tūlīt.

Lesta pieiet pie grāmatu plaukta un paņem savu gara bērnu, savu pirmo grāmatu.

— Te tā būs, — viņš saka. — Vislielākā pateicība par tās iznākšanu pienākas tieši tev. Ņem un lasi, ja kādreiz atliek laiks, vēlāk pastāsti, kā labi patika.

— Hm-hm, — skolas biedrs aplūko grāmatu, — ļoti jauka. Tas nozīmē: no ārpuses izskatās glīta, bet sa­turs man vēl nav zināms. Taisnību sakot, dzejoļus es pārāk necienu. Dzejoļi paliek dzejoļi. Ak tā, tur ir arī stāsti, — tos es tūlīt ņemšu priekšā. Lieliski lieliski. Pats galvenais ir tas, lai cilvēks kaut ko darītu. Ne jau vienmēr viss notiek tā, kā tu vēlētos, tomēr sirds ir mie­rīga — vismaz esi centies. Vai nav tiesa, Lēsta? Ahā, vai re, tu-esi te vēl kaut ko ierakstījis pirmajā lappusē, nu jā: «Atmiņai dārgajam skolas biedram Totsam. Ar pateicību — autors.» Nē, nu, kas nu tur ko pateikties, labāk pasaki — vai esi kādu pārdevis?

— Grāmatu? Diemžēl ne. Pirmās nodrukāja tikai pagājušajā nedēļā, pārējās vēl atrodas spiestuvē. Pats nezinu, kā man veiksies ar pārdošanu. Grāmata gan ir izdota, bet reizēm es baidos, ka tagad īstās bēdas tikai vēl sāksies. Izdots tik daudz naudas … Ak jā, pa­rādu es tev vēl nevaru samaksāt, kaut arī gribētu, tādēļ, mīļais Tots, vēl mazliet pacieties. Gan jau ar laiku kaut ko pārdošu.

— Nē, nu, — Totss iesaucas, — es to nejautāju tā­dēļ, lai atprasītu parādu. Tas nav steidzami. Es gribēju tikai uzzināt, kā veicas, vai…