Oskars Lutss - Vasara

Baznīcas priekšā pie slitas stāv divi zirgi. Kad Tēle

nonāk pie mācītāja mājas, no ģērbkambara iznāk kāds jauneklis ar jaunavu. Abi ir pietvīkuši un ļoti samul- suši; meiča ir tik apjukusi, ka, nokāpdama pa trepēm, grasās nogriezties uz citu pusi. Puisis pasmīn, satver viņu aiz rokas un, rādīdams uz pajūgu, saka:

— Nu, kur tu skriesi?

— Jā, jā, ak tavu brīnumu, tīri apjuku.

Abi smiedamies iesēžas ratos un aizbrauc. Tēle no­raugās uz putekļu mākoni un domā: abi laimīgie bijuši pie mācītāja uzsaukties.

Otrā pajūgā sēž vecs ubadziņš ar maizes riecienu uz ceļiem un pūlas attaisīt lielu kabatas nazi. Tievie, dre­belīgie pirksti ir par nevarīgiem; vecītis, kā palīdzību lūgdamies, paskatās uz Tēli — abiem laimīgajiem, pro­tams, nebija laika viņu ievērot.

— Dod šurp nazi, es palīdzēšu, — Tēle uzsauc.

— Nevaru, — vecītis atsaka, — tas man ir piesiets ar aukliņu pie svārkiem, lai nepazūd.

Meiča pieiet pie ratiem, atvāž nazi un saņem pretī pateicības pilnu skatienu.

Sajā nevarībā un mazajā palīdzībā nav nekā sevišķa, bet Tēle jūt, ka acīs sariešas asaras. Viņas garastāvok­lis pēkšņi mainās — viņai gribētos būt pret kādu bez­galīgi labai un maigai. Tie, kas nāca no mācītāja, no­sēdās viens otram blakus kā divi celmi un aizbrauca, bet viņiem vismaz bija iespējams izrādīt savstarpēju maigumu. Ak jā, vai tad vecītim nav nekāda pavalga, maize taču ir sausa un iesprūdis rīklē? Te būs mazliet naudas, lai aiziet uz bodi un nopērk kaut ko. Kā? Ne­drīkst atstāt zirgu? Lika uzraudzīt? Kas lika uzraudzīt?

— Nezinu, kāds jauns puisis.

— Tā gan. Tad pagaidi, atnesīšu pati.

Bodē ir iegājis pagasta kazaks Mits, kurš, ieraudzījis Tēli, tūlīt pārtrauc sarunu ar tirgotāju, izņem no kaba­tas vēstuli un pasniedz meičai. Jā, lai Raju Tēle esot tik laipna un nododot vēstuli tālāk Sāres študentem — viņai, kā jau tuvam kaimiņam, tas neprasīšot daudz pūliņu. Ja kāds no Raju ļaudīm iešot uz Sārēm vai otrādi, lai iedodot vēstuli līdzi. Tikai aizmirst gan ne­drīkstot, tā laikam esot ļoti svarīga vēstule: študente gaidot ar lielu nepacietību. Viņš, Mits, aiznestu vēstuli pats, bet patlaban neesot laika: tas razbainieks nakti izlauzies no būra un aizbēdzis, tagad desmitnieks ar vīriem dzenājot pa visu novadu — ej sazini, kādā purvā vai dūksnājā būs iemucis un noslēpies; un vispār neesot zināms, kā viņš izkulšoties no tās ķezas.

Kāpēc gan ne, kāpēc gan ne, gan jau vēstule tiks nodota, lai tikai Mits ķerot izbēgušo putnu un nekavē­jot laiku ar sīkumiem. Jānopērkot vēl šis tas ēdams ubadziņam, un tad viņa tūlīt steigšoties uz Sārēm.

Nu jā, nu jā, lai viņai veselība! Par to Mits nākamajā reizē pats aiznesīšot Raju jaunkundzes vēstules.

Baznīcas priekšā vecītis vairs nav viens. No pretējās puses ratiem tuvojas kāds puisis ar meiču. Skat, skat, kur viņu ceļi satek kopā, — Jānis Savādnieks un Ernas jaunkundze. Dīvaini gan — Savādnieks sadomājis cie­moties Paunverē pašā karstākajā darba laikā. Kas tur ko brīnīties — arī tie, kas bija atnākuši pie mācītāja, nebēdāja par darbu; dzīve allaž ritējusi savu gaitu, tikai žēl, ka viņai, Tēlei, vajag stāvēt uz vietas kā ver­stu stabam un klusi noraudzīties, kā viss aizbango garām.

— Nu, — puisis un meiča iesaucas vienā mutē, — kā jūs te nokļuvāt?

— Nē, labāk pasakiet — kā šeit nokļuvāt jūs? Kur vien es gāju, neviena nebija mājās.

— Satiku Savādnieku, un mēs mazliet pastaigājā­mies. Savādniekam nav laika, citādi aizbrauktu uz Rajām.

— Tas būtu bijis ļoti prātīgi. Es jau kopš paša rīta meklēju kādu, ar ko varētu patērzēt, un tā nokļuvu šeit, kur esmu.

Tēle atdod iepirkumus vecītim, un atkal tas atbild ar pateicības pilnu skatienu. Šķiet, ka vecītis ir sastapis labus cilvēkus visai reti un vēlas aplūkot tuvāk, kādi tie īsti izskatās. Jaunieši vēl brīdi patērzē, beidzot Tēle atvadās. Viņa esot pēkšņi atcerējusies, ka jānokārtojot kas ļoti steidzams.

— Savādi gan, — brīnās Ernas jaunkundze, — visu dienu meklējat cilvēku, ar ko patērzēt, un nu, kad esat atradusi, bēgat projām.

— Neko darīt, — Tēle atteic, — notiek arī vēl savā­dākas lietas. Ak jā, nesen no mācītāja mājas iznāca kāds pārītis, laikam bija uz pātariem… vai tur nebi­jāt arī jūs?

— Ak šitā. Jā, jā, noteikti, — Ernas jaunkundze sme­jas.

— Mēs nākam tieši no turienes. — Savādnieks no­sarkst un sāk skatīties uz koku galotnēm.

— Ko tur var zināt, — Raju Tēle pamāj ar galvu palicējiem. — Ko tur var zināt, — aiziedama viņa pie sevis atkārto. — Ļoti iespējams. Jānis Savādnieks al­laž nokārto visu klusi, ar gudru ziņu. Var būt, ka… — Ejot tālāk, uzaust atmiņā māsas vārdi, ko tā reiz bija teikusi it kā pa jokam: «Iegaumē, Tēle, ja tu vienu ilgi gaidīsi un citus projām raidīsi, — vēlāk paliksi tukšā.»

Pie kapsētas meiča apstājas, mazliet padomā un tad aši ieiet pa vārtiem kapsētā. Te visapkārt valda miers un klusums, tikai veco koku lapotnēs šad tad iedziedas kāds putns. Te skolas gados viņa reizēm pastaigājās ar Savādnieku, ar to pašu Savādnieku, ar kuru patla­ban amizējas Ernas jaunkundze. Kāda blakus celiņa malā ir zālēm apaugusi kopiņa ar soliņu un krūmu pun­duri virs tā — Tēle apsēžas un drebošām rokām izņem no azotes svešo vēstuli. Viņa ilgi vēro smalko, ar glītu, vienmērīgu rokrakstu aprakstīto aploksni, aplūko pasta zīmogu, pētī aizlīmējumu un beidzot secina, ka rakstī­tāja ir sieviete, vēstule sūtīta no kāda attālāka dzimte­nes novada un ir jau vienreiz bijusi atvērta. Viņa at­ceras, ko ļaudis senāk runāja par Paunveri un Paun­veres vēstulēm, tur esot savs cenzors vai revidents, kurš tikai retu reizi atstājot kādu vēstuli neatplēstu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tāds pats liktenis pie­meklējis arī šo vēstuli. Kā gan jūtas cilvēks, kurš atver svešas vēstules un rakņājas citu noslēpumos? Vai tie­šām tas spēj kādu iepriecināt? Sādu neglītu rīcību va­rētu kaut cik attaisnot vienīgi tādā gadījumā, ja vēstuli atplēstu viņa pati. Viņai jāzina, kas tā ir par sievieti un ko viņa raksta Arnim, jo šis sūtījums var būt vie­nīgi no tās. Tēle dzird, cik strauji pukst viņas sirds. Viņa ar drebošiem pirkstiem sadabū matadatu un aizdur aiz aploksnes malas. Viņa aizver acis un domās vēlreiz atkārto iemeslus, kādēļ viņai tas jādara.

«Man jāatver,» viņa sev saka. «Man jāatver šī svešā vēstule pirmo un pēdējo reizi mūžā. Es nekad nevienam neizpaudīšu tās saturu un arī pati to neizmantošu ļaunā nolūkā. Arnis saņems vēstuli tieši tādu, kāda tā ir, es neko neatņemšu un nepielikšu klāt. Bet man… jā­zina …» Sī īsā cīņa pašai ar sevi ir tik sīva, ka viss Tēles augums sāk kratīties kā drudzī. Pavirši aizlīmētā aploksne atveras, pavīd salocīta pastpapīra lapiņa, un meiča kāri lasa īso, retām rindām uzrakstīto vēstuli, kas beidzas jau pirmajā lappusē.

Tēle vīlusies ļauj noslīdēt vēstulei uz ceļiem. Sī vēs­tule … Patiesībā tā nemaz nav vēstule, bet zīmīte ar steigā uzrakstītām pāris rindiņām … sveicieni un daži nenozīmīgi teikumi. Visu to un vēl vairāk varēja mie­rīgi uzrakstīt uz pastkartītes. Un šo lapeli Arnis gai­dīja ar tādu nepacietību! Viņš, protams, gaidīja ko vai­rāk, bet šī sieviete tur, tālajā novadā, bija ļoti skopa vārdos. Cik retas rindas! Varbūt vēstules sūtītājai bija grūti aizpildīt pat pirmo lappusi? Daži steigā uzmesti vārdi… nekāda maiguma … Ai Arni! Vai viņš vēl at­ceras vēstules, ko no Paunveres viņam sūtīja Tēle? Div­padsmit lappušu … nekad mazāk par astoņām … tad vēl piezīmes uz vēstules malām, stūriem, visur, kur tikai brīvāka vieta. Ai Arni, Arni, kas gan ar tevi noticis? Sī sieviete tevi nemīl, viņa tikai aiz pienākuma atsūta tev dažus vārdus. Tu esi ar aklumu sists, dārgais Arni, ja neapjēdz pat to, ka mīlētāji tā neraksta.