Oskars Lutss - Vasara

Arnis gandrīz nedzird vecīša vārdus. Sīvi dūmi, ko kazaks izpūš no pīpes, un nelabā smaka no blakus esošā būceņa — aresta telpas uzdzen nelabumu. Vienīgā doma, kas viņam šajā brīdī iešaujas prātā, ir nožēla, ka viņa vēstulēm, kas vēl atrodas tālu, būs jānoiet tik netīrs ceļš. Uz šī apķepušā galda tiks uzmesta arī tā vēstule, ko viņš tik nepacietīgi gaida. Uz tīrās, ar smal­kiem burtiem aprakstītās aploksnes parādīsies tauku un netīrumu traipi, uzbirs pelni no kazaka pīpes.

Arnim kļūst vēl pretīgāk — kāds būcenī sakustas un lādēdamies prasa dzert.

— Ahā — ūdeni, — saka kazaks. — Nāciet, jauns­kungs, paskatieties, kāds putns man sēž te būrī. Sim vajagot ūdeni. Knābis pagalam izkaltis.

Bet Arnim šai reizei pietiek. Viņš aši atvadās un aiziet. Kazaks, galvu grozīdams, noskatās viņam pakaļ. Savāds puisis! Diezin kāpēc šis aizskrēja un nemaz ne- palūkojās būcenī? Reto putnu nāk apskatīt daudzi, bet Arnis Tali aizskrien. Vai tad viņš, vecais Mits, vainīgs, ka Arnim nav pienākusi vēstule? Sai vēstulei vajadzētu būt varen interesantai, ja jau to gaida tik nepacietīgi. Labi. .. vecais Mits zina ne vien Paunveres vēstuļu adreses, bet arī dažas vēstules saturu. Gan jau, gan redzēsim…

Arnis dodas uz mājām un domās saka sev: — Rei­zēm klusēšana ir interesantāka nekā vēstules. Vien­alga … varbūt tā pienāks ar nākamo pastu.

Mājās viņš paņem vijoli un ilgi spēlē kādu sērīgu melodiju; vecmāmuļai pat asaras iezogas acīs.

— Met mieru, Arni, — vecīte lūdzas. —- Uzspēlē ko priecīgāku.

— Priecīgās meldijas skan druvās, — atbild jau­neklis.

— Nu jā, druvās gan, bet kādēļ tu spēlē tik sērīgu gabalu? Ak puisīt, puisīt, tev atkal kaut kas nospiež sirdi. Nāc apsēdies pie vecmāmuļas, pastāstīšu tev par senajiem laikiem.

— Tas ir pavisam kas cits, — Arnis pasmaida, pieiet pie vecītes un maigi noglāsta tās sastrādāto roku. Tā, vienu otram blakus, viņus atrod Kīrs, kurš vakara cē­lienā ierodas Sārēs.

— Ej mierīgi uz Aizpuriem, — Arnis mudina sarkan­mataino skolas biedru, — tavi grēki tev piedoti. Totss gaida.

Otrā rītā Kīrs pieceļas jau agri. Viņš ir apģērbis vienkāršas darba drēbes, pat salmenīca at­stāta mājās, un tās vietā stā­jusies maza naģene. Vecāku svētības vārdiem un Benno zobgalībām izvadīts ceļā, viņš beidzot stāv Aizpuru pa­galmā, pilns apņēmības un drosmes ātrāk sasniegt iecerēto mērķi.

— Ahā, — iesaucas Lible, kurš, kūpinādams papi­rosu, patlaban iznāk no istabas pagalmā, — tā tik ir lieta — būs viens palīgs vairāk. Labrīt, skrodermeistar!

— Kas to lai zina, — pasmīn Kīrs, — ja mani pie­ņemsiet, tad būs, ja ne, — tad nebūs.

— Nē, nu, kādēļ tad nepieņemsim? To mēs norunā­jām jau vakar. Bet pasakiet man — kāda velna pēc jūs tik ātri pārbraucāt no Krievijas?

— Ak Lible, — skroderis nopūšas, — labāk liec mani tūlīt pie darba, bet nejautā. Sis brauciens mani izputi­nāja tā, ka to atcerēšos visu mūžu.

— Ak šitā! Lūk, kā — izputināja. Aizbraucāt varen švuncīgi, bet nu… Jā… jā. Nē, nu, es jums nekāda darba nevaru dot, par to lai gādā pārvaldnieks pats. Gan viņš jums ierādīs visu. Tur jau viņš nāk.

— Sveiks, Jāzep! — Kīrs laipni sveicina. Nu viņam jācenšas ar šo mūžīgo zobgali sadzīvot pēc iespējas draudzīgāk un reizēm pat jāpakļaujas viņa untumiem. Varbūt tā lieta nemaz nebūs tik traka, jo labi vārdi uz­veic ļaunumu. Pacietību, pacietību! Ja viņam tagad neizdosies arī šis pēdējais mēģinājums, tad Tēle viņam būs zudusi uz mūžu.

— Sveiks, sveiks, skolas biedri! — atbild pārvald­nieks. — Kā tad klājas? Kā labi veicās Krievijā?

— Krievijā man gāja slikti. Nu esmu nācis pie tevis, dārgais Tots. Saki no tīras sirds — vai pieņemsi mani par mācekli, kā vakar teica Tali? Es neprasu algu, es neprasu pat uzturu — pusdienošu mājās, — tikai iemāci man, kā kopt tīrumus un vairot ganāmpulku.

— Labi, — Totss mierīgi atbild. — Vari nākt, bet vispirms tev jāiztur pārbaude.

— Kāda pārbaude? — Kīrs brīnās.

— Kā gan citādi, mīļais draugs? — savukārt brīnās pārvaldnieks. — Vai tad tu to nezināji: vispirms pār­bauda un tikai pēc tam pieņem par mācekli. Arī es pats tiku pārbaudīts. Kā tad lai uzzin, vai tu esi piemērots savam uzdevumam un vai maz vērts ar tevi noņemties? Nē, tev jānostrādā izmēģinājuma laiks, jo ne jau veltīgi sakāmvārds skan: «Dari ko darīdams, apdomā galu.»

— Nē, — Kīrs piešķiebj galvu, — tādas lietas es vēl neesmu dzirdējis. Kurpnieki un skroderi gan pieņem uz izmēģinājumu, bet…

— Nu, lūk! Skaidrs! Vai tu domā, ka kurpnieka vai skrodera darbs ir vieglāks nekā zemkopja? Ja jau tie pieņem uz izmēģinājumu, tad par opmaņa mācekļiem nemaz nav ko runāt.

— Es atkal domāju tā, — iejaucas Lible, — ka, nu jā, pārbaudīt vajag, tas tiesa, bet vispirms būtu jāno­dzer līkopi. Redziet, kā es domāju. Nē, tas taču viens otru netraucē, pārbaude ir pārbaude, un līkopi ir līkopi.

— Pagaidi, pagaidi, Lible, — skrodermeistars at­stumj Libli sāņus, — parunāsim nopietni. Es gribu jau­tāt, kas tā pārbaude īsti ir un kā tas viss notiek?

— Gan jau redzēsi. Līdz šim no tās nav izbēdzis neviens nākamais pārvaldnieks.

— Nu jā, bet cik ilgi šī pārbaude vilksies?

— Cik ilgi… — Totss pie sevis nomurmina. — Nu tā … nedēļas divas. Tu esi jocīgs puisis, Kīr, bez izmē­ģināšanas es taču nezināšu, vai šis darbs tev ir pa kaulam.

— Es varu visu, — skroderis pašapzinīgi saka.

— To mēs vēl redzēsim.

— Izturēšu. Varu par to galvot. Es nemaz tik vājš neesmu, kā izskatos.

— Iespējams, iespējams. Bet pasaki man — nē,parbaude tev būs jāiztur — nu jā, pasaki man — kādēļ tu vispār gribi kļūt zemkopis? Tu taču, ķēms, nedomā, ka zemkopība ir kaut kāda niekošanās? Sak, ņem tikai un dari.

— Nē, dārgais skolas biedri, tā es nedomāju. Ja es tā domātu, tad nemaz nebūtu nācis mācīties. Redzi, lieta ir tāda, ka … nu jā … es nezinu … Bet, ja jau mēs tā draudzīgi ķersimies pie darba, tad … es tomēr, nu … Negribu, ka ciema sievas sāktu tenkot. Labāk izstāstīšu pats, kādēļ gribu kļūt par zemkopi. Tas nozīmē: man ir vienalga — skroderis vai zemnieks, bet… bet… Tēle vēlas, lai es kļūtu zemnieks.

— Ahā! — Lible svinīgi nostiepj. — Tad jau pavisam cita lieta.

— Hm-hm! — Totss piekrīt. — Tad, protams, cita lieta. Kādēļ neteici tūlīt?

— Nu, — Kīrs parausta plecus, — vai zināt, tas ir tāds kutelīgs jautājums. Un tagad, kad esmu jums iz­kratījis savu sirdi, izturieties pret mani labi un nedariet pāri! Nē, ne jau pāri, bet tā … esiet draudzīgi vai… Dzīvosim draudzīgi un aizmirsīsim visu slikto, kas mūs kādreiz… Nē, līkopi, kur šie dēsies. Tos mēs no­dzersim tik un tā, gan jau vecais pratīsies. Manis dēļ atnāciet kaut vai šovakar.

— Vai zināt, Ķīra kungs, man no jūsu vārdiem tīri vai asaras sariesās acīs, — iesaucas Lible. — Nu pasa­kiet atklāti — vai jums kādreiz kāds ir nodarījis pāri?

— Nē, nē, — Kīrs atgaiņājas, — tā es nedomāju, bet nu … reizēm mēs tomēr strīdamies.

— Galvenais ir tas, vai izturēs kauli, — Totss pa­skaidro. — Vai tev nebūs pārāk grūti.

— Nē, dārgais Jāzep, — rudmatis viltīgi pasmaida, — tas nav galvenais. Ar grūtībām es tikšu galā, lai būtu kā būdams, bet — hī — galvenais, lai tu neturētu uz mani vecu naidu; atceries, kā mēs tur toreiz cīkstē- jāmies, vai saprati?