Oskars Lutss - Vasara

Sis Benno pēdējā laikā kļuvis pagalam pārgalvīgs, dari, ko gribi. Pie tā, protams, ir vainīgas cērmes, no kurām, kaut arī zāļots un ārstēts, puika tomēr netiek vaļā.

— Mieru! Mieru!

Sajā acumirklī meistars pazaudē savas brilles un skraida kā akls pa pagalmu. Benno paķer no priekš­nama grozu ar smiltīm un kartupeļu mizām un uzmauc to Jorham galvā, kamēr vidējais brālis pūlas piecelt māti.

Kad beidzot nodibināts miers un Benno pienācīgi sodīts par nerātnību, Jorhs, iegājis kambari, turpina savu stāstu, laiku pa laikam pataustīdams ar pirkstiem aiz apkakles un izvilkdams no turienes kādu zemes ku­kurzni vai kartupeļu mizu.

— Brauciens preču vilcienā bija pats briesmīgā­kais, — viņš saka. — Vagons, kurā mani ieslodzīja konduktors, bija līdz griestiem piekrauts ar visādām kastēm. Vienīgi pie durvīm bija tik daudz telpas, ka es ar pūlēm varēju nostāvēt kājās. Kad vilciens sāka kus­tēties, tad šīs kastes sāka tik briesmīgi kratīties, ka mani gandrīz nospieda. Brīnums, kā tās neizārdīja va­gonu. Visu laiku ar aizturētu elpu skatījos uz augšējām kastēm; ja kāda no tām nokristu lejā man uz galvas, tad… Visu ceļu, kamēr kratījāmies, mani ne reizi neizlaida ārā, ne arī… pat sevis pēc neizlaida.

— Kā tad tu varēji? … — jautā papus, spodrinā­dams brilles.

— Kā es varēju … uzrāpos tur augšā un … Nu, Pleskavā izlaida, bet tas jau bija kāds cits konduktors, kurš nemaz nezināja, ka esmu vagonā. Sāka rāties un lamāties un gribēja vest pie žandarma. Tad es viņam paskaidroju visu, piedāvāju naudu, un … beidzot at­

laida un teica: «Nu, bog stoboj, to|ko ubiraisa otsjuda k čortul» Maizes kuli biju aizmirsis vagonā.

— Žēlīgā debess! — mamma iesaucas. — Vienmēr tas pats: aizmirsu un aizmirsu.

— Pagaidi, mamm, lai viņš stāsta! — Ķīra papus apsauc sievu.

— Tā katrā ziņā bija paviršība — visur visu aiz­mirst. Ak jā, kad tad tu pārdevi savu pulksteni? Tik skaists pulkstenis bija!

— Turpat jau arī pārdevu, — paskaidro Jorhs. — Man nebija ne kapeikas pie dvēseles, pēdējo naudu atdevu tam niknajam konduktoram, lai tas mani atlaistu vaļā, citādi būtu vēl iespundējuši. Septiņi rubļi piec­desmit kapeikas dabūju: par ķēdi — divi septiņdesmit pieci, kopā desmit divdesmit pieci.

— Desmit rubļu divdesmit pieci par šito lielisko pulksteni un skaisto ķēdi! — vecais meistars šūpo kailo galvu. — Ai-ai! Ai-ai! Sis brauciens uz Krieviju tev izmaksāja pārāk dārgi.

— Jā … Divus rubļus es noēdu un nodzēru turpat stacijā, tik briesmīgi biju izbadējies. Vagonā gan vēl bija sainītis ar ēdamo, bet tādā trakā rīboņā prāts ne­maz nenesās uz ēšanu. Par rubli un divdesmit pie­cām kapeikām nopirku nazi, ko uzdāvināt Benno, bet tas pazuda …

— Hm, atkal! — māte uztraucas.

— Nu jā, sāku uz ielas šo nazi aplūkot, bet tur bija renstele vai… nezinu kas … pa kuru notek ūdens … nazis izkrita no rokām — un tieši bedrē iekšā. Mēģi­nāju izmakšķerēt ar žagariņu, bet veltīgi. Nu, tad gāju atpakaļ uz staciju, nopirku biļeti un braucu tālāk… šoreiz pasažieru vagonā … kā jau cilvēks. Valkā atkal drusku iekodu un nopirku konfektes … kļuva_ priecīgi ap sirdi, ka tuvojos mājām, nu jā, kad izkāpu šeit, mūsu stacijā, man bija atlikušas vēl deviņas kapeikas. Pikjervē nopirku baltmaizi.

— Tu žēlīgā debess, tieši kā stārķis! — māte sasit rokas, — Benno ir taisnība. Nudien kā stārķis. Tu jau esi pliks kā zirnis. Ne veļas, ne drēbju, ne naudas, ne pulksteņa. Galošas, spieķis. Ai, nemaz negribas par to

visu domāt! Dieva laime, ka pats nepazudi, tās mantas jau ar laiku … kaut gan grūti būs.

— Protams, — papus piekrīt, — man visvairāk žēl pulksteņa.

— Jā, bet, — Jorhs piešķiebj galvu, — ja jūs paši nonāktu tādās sprukās, dabūtu izkratīties tādā dārdoņā, tad … ai, ai!

— Nu jā, — vecais Kīrs klusi nopūšas un turpina, — bet ko tu tagad domā iesākt, Jorh? Iesi pie Totsa mācīties vai neiesi? Tagad, kad esam tik daudz zaudē­juši, šo lietu nedrīkst tā atstāt. Tev jāpaklausa Tēlei. Neko darīt.

Kad arī mamma ir par visu skaidrībā, viņa tāpat sāk uzplīties dēlam, lai tas ietu mācīties pie Totsa, lai viņš darot visu, ko Tēle pavēlot.

Rudmatis smagi nopūšas un purina galvu. Viņš drī­zāk atgrieztos preču vagonā nekā ietu uz Aizpuriem. Savādi — viņa mierīgā dzīvīte pēkšņi kļuvusi tik vēt­raina: bija jāaiziet no mājām, līdz mērķim netika, arī ceļā nevarēja palikt. Nu viņš atkal ir mājās, bet vecāki kā ar virvēm velk projām uz turieni, kur viņš nemūžam negrib spert savas tievās kājas.

— Vai tu iedevi Benno cērmju zāles? — viņš apjau­tājas, lai novērstu valodas uz ko citu.

— Benno šodien par sodu saņems veselas divas por­cijas cērmju zāļu, — atbild mamma, dusmīgi paraudzī- damās uz priekšnama pusi.

Arnis Tali gausi iziet uz ceļa. At­miņā ataust kāda tāla ziemas diena. Tas bija ļoti sen, tad viņš vēl mācījās draudzes skolā. Kādā pēcpusdienā viņš stāvēja W šajā pašā vietā un vēroja snie­gaino klajumu. Kailajos vītolos svilpoja vējš, skumīgi zuzēja nodzeltējis grīslis. Tālāk šur tur caur sniegu bija izspraukušies rugāji. Uz lauka, blakus ežmalai, bija iebrauktas svaigas kamanu sliedes. Viņš vairs ne­grib atcerēties to skumīgo dienu; paldies dievam, ka tā ir pagājusi un nekad vairs neatgriezīsies.

Kāda tagad visapkārt krāsu un smaržu bagātība! Kā viļņo un kūp ziedošie rudzi! Miljardiem neredzamu roku kaisa atomus, no kuriem jāizaug nākamajai ražai. Tur rotaļājas mazi eņģelīši, urbina ar pirkstiņiem ausis, kas pilnas ziedu putekšņiem.

Arnis iziet uz ežas un lēni soļo tālāk. Viņam nav mērķa, nekur nav jāsteidzas, bet varbūt, tā iedams, viņš beidzot nokļūs Rajās. Arnis var iet uz Rajām, var arī griezties atpakaļ — tas viņam pilnīgi vienalga. Cauri haosam, kas valda viņa dvēselē, Arnis dzird klusas skaņas — šīs vasaras dienas mūziku, — un ne jau tas ir svarīgi, uz kurieni viņš iet un ko dara. Viņš priecā­jas, ka atkal spēj just un redzēt skaistumu ap sevi. Varētu aiziet arī uz Rajām; šis gājiens viņam neuzliek nekādus pienākumus, it sevišķi tagad, kad Tēle viņam ir tik tāla, tāpat kā toreiz tajā nemīlīgajā ziemas dienā, kad viņš devās pāri laukam. Protams, viņš var griez­ties atpakaļ, laika vēl diezgan — nav svarīgi, ko viņš šodien dara.

Liegā vasaras mūzika pēkšņi apklust; Arnim šķiet, it kā saule būtu aptumsusi, puķu spilgtās krāsas nobāl.

Ausīs ieduras nesen dzirdēti vardi, atmiņā uzaust kāds skatiens, kāds smaids.

Kur tagad ir šī meitene, kas prata tā smaidīt? Varbūt arī soļo gar tīrumu un priecājas par viļņojošo rudzu druvu, jo arī viņa aizbrauca uz laukiem, uz savām tēva mājām. Varbūt meitenei blakus soļo kāds cits, jo viņa taču necieš vientulību; viņai patīk apgrozīties sabiedrībā kaut vai tādēļ, lai būtu kur spīdēt ar savām asprātī­bām un jokiem. Ar kādu nepacietību Arnis bija gaidījis, kaut reiz beigtos trokšņainā ziema ar mūžīgajiem deju vakariem un ballēm, kuras viņš pats apmeklēja pret savu gribu. Viņš nespēja palikt mājās, jo zināja, ka deju vakaros piedalās tā, par kuru viņš domā dienu un nakti. Reiz Lēsta bija teicis: «Savām izpriecām mēs parasti izvēlamies visgarlaicīgākās vietas.» Tad Lēsta vēl nezināja, kāpēc Arnis gāja uz deju vakariem; vēlāk viņš vairs negaidīja savu draugu, pat neapjautājās, kur tas iet, no kurienes nāk. Vēlāk Arnis apmeklēja deju vakarus viens un domās sacīja sev: «Nu man vairs nav līdzi neviens, vienīgi krusts, kas man jānes.»