Oskars Lutss - Vasara

— Galu? — skroderis satrūkstas. — Kādu galu? Kādu galu?

— Galu, — Tēle atkārto šo īso, bet Kīram tik bīs­tamo vārdu.

— O, Tēle, Tēle, cik jūs esat auksta un cietsirdīgai — Kīrs nopūšas. — Arī es pirms aizbraukšanas uz Krie­viju biju par jums pavisam citās domās.

— Nu, — Tēle mierīgi pasmaida, — tad pateicieties liktenim, ka esat mani iepazinis laikus. Citādi varēja gadīties, ka tas notiktu par vēlu.

— Jā, jā … — skolas biedrs zīmīgi pamāj ar galvu.

Ārā spīd saule un trallina cīruļi. Miers virs zemes,

un cilvēkiem labs prāts, vienīgi Jorha dvēsele trinas kā vilnas kārstuvēs. Pēdējās nedēļas Jorham bijušas kā īsta sodība. Viņš labprāt pakamptu lielās šķēres un izgrieztu šo posmu no savas dzīves. Tā vairs nav viena adata, kas laiku pa laikam ieduras viņa sirdī, bet vesels adatu ezis, divi eži, un tie baksta viņu bez apstājas. Visas domas un plāni Jorha galvā samudžināti kā dzi­jas kamols kaķa nagos; viņam zudusi pat ticība pašam sev. Bet kaut kur tepat blakus ņirdz kāda pretīga seja un priecājas par viņa neveiksmi — tas zemkopis Jāzeps Totss, mūžīgais blēdis un žūpa. Brīnums, ka viņu nav pievācis pats velns! Durvis uz lielistabu tiek atvērtas.

Uz sliekšņa iznāk Raju saimniece un pasaka tikai vienu vienīgu vārdu:

— Pusdienās!

Kīrs satver platmali un atkāpjas uz ārdurvju pusi.

— Nu, vai tad jūs nenāksiet? — Tēle jautā.

— Nē, nē, man … nav laika, — Kīrs stostās. — Man tūlīt jāiet uz mājām un… un… Ak jā, gribēju vēl pajautāt, Tēle, kā … kā tad galu galā paliek?

— Kā paliek, — Tēle sadrūmusi atkārto. — Mani no­teikumi jums ir zināmi. Dariet tā, kā ieteicu, tad …

— Tad, tad?

— Tad… tad paliks tā, kā norunājām pirms jusu brauciena uz Krieviju.

— Bet, Tēle, mīļā Tēle, es nevaru iet pie Totsa. Pa­domājiet pati, ko runātu ļaudis!

— Nezinu … Dariet, kā gribat.

Kīrs parausta šauros plecus, pamīņājas uz vietas un tad žigli nozūd. Tēle klusēdama atbalstās pret galda malu un izliekas, it kā neredzētu māsas jautājošo ska­tienu.

— Nu, vai tavs brūtgāns ir atkal atpakaļ? — māsa beidzot jautā.

— Atpakaļ gan, — Tēle atbild.

— Vai pārvaldnieka amats jau rokā?

-— Nezinu. Neesmu viņu eksaminējusi.

— Kādēļ tad viņš pārbrauca tik drīz? — apjautājas Raju saimnieks.

— Vai es zinu! Esot ceļā apzagts.

— Atkal ķibele! Ir nu gan… Ko tu ar viņu ņe­mies … Dzen pie… Zemnieks tik un tā no viņa neiz­nāks.

— Kā tad es ņemos? … Nekad neesmu viņu šurp aicinājusi, — Tēle atsaka. Un, pieliekusies māsai pie auss, klusi čukst:

— Vēlāk tev visu izstāstīšu.

Kīrs jož uz māju pusi un bieži atskatās, it kā baidī­damies, vai kāds nedzenas pakaļ. Šodien viņam nav līdzi spieķa ar spožo rokturi kā citkārt. Nelaimīgais spieķis tagad ceļo kaut kur pa Krieviju kāda zaglēna plaukstā, skumst pēc bijušā saimnieka no klusās Paun­veres.

— Nu, kā tad labi gāja? — jautā vecais meistars, iznākdams pagalmā.

— Kā nu gāja … — dēls nopūšas. — Sūta mani pie Totsa par mācekli. Citādi viss cauri.

— Pie Totsa? Kādēļ tieši pie viņa?

— Totss esot labākais zemkopis visā novadā.

—- Tas ir tiesa un … — meistars prāto. — Lauku darbus viņš pazīst, bet… tev tak nepieklājas pie viņa iet?

— Tur jau tā nelaime, — raudulīgi atbild dēls. — Drīzāk es ielīstu zemē nekā ietu pie tāda žuļika.

— Ir gan tām izglītotajām freilenītēm untumi! — iesaucas vecais Kīrs, kasīdams kailo galvu. — Ļoti žēl, ka tu neaizbrauci pie Ernas tēva.

— Kā tad es varēju braukt, ja Maskavā mani apzaga līdz kaulam; netiku vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ, — Jorhs jau diezin kuro reizi atsāk savu bēdu stāstu.

Pagalmā sapulcējas arī pārējie mājnieki. Katrs grib vēlreiz dzirdēt, kā viņu nabaga Jorham izgājis sve­šumā.

— Man nočiepa pat dzelzceļa biļeti, — Jorhs sērīgi nopūšas, — kā es varēju braukt tālāk. Viss bija manā makā — tiklab nauda, kā pase un arī biļete. Tikko Mas­kavā izkāpu no vagona, — ļaužu, ka biezs! — maks nozuda kā nebijis. Sākumā nezināju, ko darīt, vēlāk kāds kungs ieteica griezties pie žandarma. Kamēr žan­darms rakstīja protokolu, pazuda čemodāns.

— Cik briesmīgi! — iesaucas Ķīra kundze.

— Man palika vairs tikai spilvens un sega, un mazs sainītis ar ēdamo — un viss. Spieķi aizmirsu vagonā.

— Žēlīgā debess!

— Nu jā, bet es domāju, ka čemodānu nospēra tas pats kungs, kurš mani sūtīja pie žandarma. Viņš solī­jās uzraudzīt manu segu un spilvenu, un bagāžu, bet, kad atgriezos, bija nozudis ar visu čemodānu. Nu saki, papu, — kā gan es varēju braukt tālāk? Vienīgais go­dīgais cilvēks visā tajā barā bija žandarms. Viņš izdeva man pēc skolas apliecības — tā man bija palikusi kaba­tas grāmatiņā — jā, izdeva kādu dokumentu pases vietā un sacīja: «Ņičevo, molodoi čelovek!»

— Vai Maskava ir skaista pilsēta? — viltīgi smai­dīdams, interesējas jaunākais brālis.

— Pievaldi muti! — Jorhs iešņācās. — Vai man at­lika laika klaiņot pa pilsētu? Nu jā, arī galošas biju aizmirsis vagonā. Vēlāk, kad atcerējos, vilciens jau bija aizgājis.

— Ak pasaulīt, kā gan tu varēji būt tik neapķē­rīgs? — mamma iesaucas. — Mājās tu biji tik gudrs un attapīgs.

— Mana sirds visu laiku smeldza aiz sāpēm, it kā to cepinātu uz oglēm. Visapkārt sveši cilvēki, neviena mierinoša vai draudzīga vārda. Elpu smacē asaras… Tie tur vagonā kā vilki… Kādā piestātnē iekāpa ve­sels bars visādu burlaku, tie saukāja mani par žīdu, visu laiku tā vien: «Nu, Berka, ai-vai, kā sviežas ar šefti?» Spacierspieķis un galošas man vairs nebija ne prātā — taisies, ka tieci ātrāk laukā no vagona.

— Būtu vismaz sacījis, ka neesi žīds, ka esi igaunis.

— Teicu jau, bet ko tas līdzēja. Jo vairāk atrunājos, jo trakāk šie ārdījās. Sacīja: «Igauņi nav tik sarkan­mataini, tas ir Joske, kas izliekas par igauni.»

— Vajadzēja uzrādīt pasi! — attapīgi piebilst jau­nākais brālis Benno.

— Saturi muti! — Jorhs uzbrēc un grasās brālim iesist. — Ko tu, sūdvabole, zini par ceļošanu!

Jaunākais brālis uzmet kūkumu un aizmiedz acis kā kaķis.

— Kāpēc tu izrunājies tik neglīti, Jorh? — māte pārmet. — Senāk tu nekad neņēmi mutē tādus vārdus. Un tu, — māte pievēršas savai jaunākajai atvasei, — ciet klusu un nejaucies starpā!

— Nu, nu, — Ķīra papus turpina tirdīt, kaut gan viņam dēla neveiksmīgais ceļojums jau ir tikpat kā zināms. — Kā tad viss beidzās?

— Kā beidzās, — Jorhs sarauc uzacis un pašķielē uz Benno, — pārdevu segu un spilvenu un sāku gudrot, kā tikt mājās. Tur bija kāds preču vilciena konduktors vai kas — tas nopirka un paņēma mani līdz uz Ples- kavu. Kratījāmies vagonā, ka briesmas …

— Labi, ka nepārdevi arī bikses, — Benno nenocie­šas. — Citādi pārnāktu kā stārķis ar kailiem stilbiem.

— Pats tu esi stārķis! — runātājs uzkliedz negantās dusmās un pieskrien pie Benno. Jaunākais brālis redz, ka šoreiz lieta ir nopietna, un jož uz istabu. Brāļi skrie­dami apgāž uz sliekšņa noliktos cūkēdiena spaiņus un cīkstēdamies mīcās pa glumo šķidrumu. Piesteidzas mamma, satver Jorhu aiz svārku stūra, lai izšķirtu brāļus, bet paslīd un iekrīt sēdus cūkēdienā.

— Mieru! Mieru! — sauc vecais Kīrs.