Oskars Lutss - Vasara

— Šī puse šodien jāpabeidz! — pēc brītiņa saka Totss.

— Noteikti, — Lible piekrīt. — Noteikti, ja dievs dos spēku un veselību.

Tajā pašā acumirklī aiz kūts stūra parādās kāds jauns puisis un novēl veiksmi darbā. Strādātāji satrū­kušies paceļ galvas un izplestām acīm skatās uz runā­tāju. Pat Mārtiņš uz brīdi pārtrauc darbu.

— Oho! — abi iesaucas.

— Arnis! Kā tu še nokļuvi?

— Kā jau vienmēr, — Tali atbild, sasveicinādamies ar vecajiem draugiem.

— Nē nu, tie tik ir brīnumi, — Lible dedzīgi iesaucas. — Tie tik ir brīnumi! Mēs nemaz necerējām tevi… jūs satikt. Sveiks, sveiks! Nu kur un kad un … Pats ne­zinu, ko vispnms jautāt. Redziet, Totsa kungs, tagad esmu pazaudējis pat to prāta mazumiņu, kas man vēl bija atlicies, un esmu pagalam sajucis. Mana galva ir tukša kā izšauta plinte, nudien. Tavu brīnumu, re, viņš tomēr pārnācis! Šonakt gan nosapņoju, ka notiks kaut kas neparasts, bet nevarēju iedomāties, ka … Jāsaka, patlaban uz laukiem ir visjaukākais laiks. Varēsiet at­pūsties no pilsētas trokšņiem un no tās mūžīgās zubrī­šanas. Nudien, ja man būtu mazliet laika, es aizskrietu uz mājām un pateiktu sievai: «Vai nu tu redzi, ko no­zīmēja mans sapnis?» Viņa, nešpetnā, netic maniem sapņiem. Nu, bet nav taču laika, jāsaved kārtībā kūts.

— Jā, skatos, jums būs krietni jāpacīnās, — Tali smaida. — Nu, kas jauns?

— Jaunumus gaidām no tevis, — Totss saka, — tu esi atbraucis no pilsētas. Kā Lēstam veicas ar grāmatu?

— Drukā, drukā. Lēsta tagad ir varen laimīgs un koriģē tā, ka galva kūp. Slavē un svētī tevi katru dienu. Viņš neesot ticējis, ka tu tik uzņēmīgs. Skaidrs, sūta sveicienus un… Ak jā, arī Kipels liek sveicināt un aicina uz zveju.

— Rauj viņu jupis ar visām zivīm, nav laika! Varbūt aiziešu kādreiz uz rudens pusi. Ko tas Lēsta, ķēms, mani tā slavē — neko sevišķu neesmu izdarījis. Izspiedu no tā resnā buļļa Tenisona simt rubļu — un viss. Vai grāmata iznāks drīz?

— Pagaidām vēl nezinu, bet gan jau būs. Solījās tev atsūtīt. Pirmo eksemplāru. Lēstam padomā lieli plāni: taisās nodrukāt arī vēl otru grāmatu.

— Jā-ā, — Totss prāto, — ir labi, ka cilvēks kaut ko dara. Citādi dzīvo no dienas dienā, kamēr sametas garlaicīgi.

— Uz laukiem nekādu sevišķu jaunumu nav, — zva­niķis sūrojas, — dzīvojam, strādājam un ar katru dienu paliekam stulbāki.

— Nevar būt, — Tali iesmejas, — kāpēc tad stul­bāki?

—< Nē, dieva vārds, re, šorīt uzreiz jūtu, ka pietrūkst prāta. Pajautājiet Totsa jaunkungam, citādi es par to nemaz neiepīkstētos. Nu jā, nu, kas jauns? Nekādu lielo jaunumu nav, tomēr ar laiku šis tas sakrajas. Arņa jaunskungs droši vien vēl nebūs dzirdējis, ka skroder- meistars aizbraucis uz Krieviju mācīties par muižas pārvaldnieku … šis Jorhs vai Adniēls, vai Gabriels, kā viņu sauca?

— Esmu dzirdējis, par to runāja arī mājās, bet tas nav tiesa.

— Tiesa, tiesa! Pirms dažām dienām aizbrauca.

— Kas ir, tas ir, — Totss apstiprina.

— Nē, nav tiesa, es šodien satiku Ķīru pie kapsē­tas, — Tali, mierīgi smaidīdams, paskaidro.

— Nāca pretī pie kapsētas? Kīrs? — Lible satrūk­stas. — Tā būs acu apmānīšana. Kīrs ir Krievijā, pie … Erkjas vai Ernas jaunkundzes tēva, tev būs nācis pretī vidējais brālis, viņi visi, velni, ir vienādi, citreiz nemaz nevar atšķirt.

— Nē, tas nebija vidējais brālis. Tas bija pats Jorhs Adniēls. Es taču pazīstu savu skolas biedru. Mēs pat brītiņu aprunājāmies.

Lible izsviež ķelli no rokām un izbrīnījies uzlūko pārvaldnieku.

— Savādi gan, — pārvaldnieks parausta plecus. — Varbūt tas bija Ķīra spoks, kas tur klaiņo apkārt.

— Spoks, — Arnis atkārto. — Vai tu vēl arvien tici spokiem, Tots? Skolas laikā tev ar viņiem itin bieži gadījās darīšanas. Atceries, kādā vakarā tu…

— Ko nu par skolas laikiem, — pārvaldnieks pa­smaida, — tie arī tagad neliek mums miera. Kas gan cits tur varēja būt pie kapsētas, ka …

— Pie kapsētas bija mūsu pašu skolas biedrs Kīrs.

— Nē, nudien nezinu,— Lible pakrata galvu, — esmu pagalam sajucis… Šodien kā šāviens pēc šāviena seko visdažādākās dīvainības; cik ilgi tad cilvēks var izturēt? Neņemiet ļaunā, ja es tagad izbolīšu acis, sākšu lēkāt un mest kūleņus. Un tomēr es vēl skaidri atceros, ka esmu nosapņojis un it kā paredzējis, ka notiks kas ne­parasts. Ek, ja man būtu mazliet vairāk laika, es aiz­šautu uz Rajām, izdomātu kādu ieganstu —■ palūgtu zāģi vai skrūvgriezi, un uzzinātu, kas tur īsti notiek. Bet man nav laika, nav laika.

— Rauj viņus jupis, — Totss atmet ar roku, — gan jau vēlāk uzzināsim. Nav ko pūlēties!

Protams, pārvaldnieks nav mazāk ziņkārīgs par zva­niķi, bet Arņa klātbūtnē viņam jāizliekas aukstam un vienaldzīgam. Viens ģeķis jau Paunverē ir, kādēļ pa­darīt smieklīgu arī sevi. Totss tīšām novērš sarunu uz ko citu un aicina skolas biedru istabā apskatīt man­tas, ko tas atvedis no Krievijas. Pie darba paliek tikai Mārtiņš un Lible.

Kad skolas biedri pēc kāda laika atkal iznāk pagalmā, pie kūts rosās tikai Mārtiņš viens pats un skumīgi pa­ziņo, ka Lible esot nometis priekšautu, nosviedis ķelli un aizlicies projām. Arī viņš viens pats vairs negribot strādāt, iešot uz mājām.

— Kur tad viņš aizgāja?

— Ja būtu pateicis, tad es zinātu.

— Nu, nekas, — Totss mierina, — gan jau atgriezī­sies. Bet līdz tam laikam mēs strādāsim divi vien. Tā­dēļ jau nav jāiet projām; drīz būs pusdienas, tad mūs garšīgi pabaros.

Mārtiņš noklausās visu uzmanīgi līdz galam, brīdi padomā un sāk atkal mūrēt. Tali apsēžas uz akmens un vēro viņu darbu. Saule ceļas aizvien augstāk, pār­nāk ganāmpulks. Pirmais pagalmā ieskrien mazs telēns, izpleš kājas un izvalbītām acīm noskatās uz mūrnie­kiem, tad nāk viss nemierīgais ganāmpulks, kam seko mušu un dunduru mākonis. Kā pēdējais pārskrien no­svīdušais gans ar aizelsušos Kranci, kura slienainā mēle sniedzas gandrīz līdz zemei. No nama iznāk ve­cais Aizpuru tēvs, aprādams ganu, ka tas vakar esot ielaidis lopus labībā. Bet Lible vēl vienmēr nerādās.

—Vai skrodermeistars neteica, kādēļ viņš tā uzreiz atgriezies no Krievijas? — Totss jautā.

— Nē, — Tali pakrata galvu, — Krieviju nemaz ne­pieminējām. Kīrs izteicās apmēram tā, it kā viņš visu laiku būtu dzīvojis tikai Paunverē, it kā viņš nekur nebūtu aizbraucis. Viņš bija mazliet saīdzis un sākumā negribēja mani ne pazīt. Sarunājoties visu laiku ska­tījās uz meža pusi…

— Hm, — Totss pamāj ar galvu, — tā viņš medz darīt, tas tiesa. Kaut kur viņš ir bijis aizbraucis, par to esmu pārliecināts, bet, cik tālu, — jupis zina. Vai tavi mājnieki tev nestāstīja, ka viņš saderinājies ar Raju Tēli?

— Stāstīja.

— Nu?

— Kas par «nu»? — Tali iesmejas.

— Ko tu par to sacīsi?

— Neko. Tu man par to ieminējies, kad biji pilsētā.

— Bet tu taču arī kādreiz biji…

— Kas es biju?

— Ak, nekas … Es tāpat vien …

Totss žigli atsāk darbu, Arnis vēro skolas biedra iedegušo kaklu un seju un secina, ka pārvaldnieks ta­gad kļuvis daudz vīrišķīgāks. Tas, ko viņš pašlaik dara, nav nekāda niekošanās, bet nopietns darbs. Starp citu, tagad ar viņu var risināt pavisam nopietnus jautāju­mus un uzzināt dažu labu derīgu padomu, viņa pašrei­zējie plāni nepavisam nav gaisa pilis.