Oskars Lutss - Vasara

— Bet vai jūs varat iedomāties, Totsa kungs, kādēļ esmu atnākusi? Lai nodotu sveicienus no jūsu drauga Ķīra. Ķīra kungs vakar aizbrauca uz Krieviju, mēs visi viņu pavadījām, bija ļoti jautri. Šodien man kļuva gar­laicīgi un es ^atnācu paskatīties, kā jums klājas un kā­pēc jūs vairs neatnākat pie mums.

— Ak šitā, — Totss atkal pasmaida. — Nav laika, Ernas jaunkundz, citādi noteikti būtu aizgājis.

— Atliciniet laiku! Atliciniet laiku, Totsa kungs. Jūs taču mūžīgi neskaldāt akmeņus un nestrādājat. Sacī­sim, vakaros … Mēs, piemēram, vakar nodomājām, ka jūs atnāksiet pavadīt savu skolas biedru, bet nekā!

— Man nebija ne jausmas, ka Kīrs aizbrauks vakar.

— Tiešām? Vai tad viņš jums par to nekā neteica?

— Nē. Tas ir, es zināju, ka viņš brauks, bet, kad tieši, — par to man nebija ne jausmas.

— O, mums gāja Joti jautri. Bija krusttēvs ar krust­māti, protams, arī Tēle, Ķīra kunga vecāki un brāli. Stacijā tika turētas runas. Un beidzot visa Ķīru ģimene sāka raudāt. Arī pats Ķīra kungs. Ai, cik tas bija jautri! Mēs ar Tēli pa ceļam uz mājām briesmīgi smē­jāmies. Ak šī Tēle! Kā viņa prot tērzēt!

— Ak tā, — Totss nomurmina. — Vai… vai tad Tēle nemaz neraudāja?

— Tēle — nē! Tēle visu laiku tikai smējās, un man kļuva neērti. Citi raud — viņa smejas. Ja jūs, Totsa kungs, būtu redzējis šo pēdējo atvadu skūpstu! Ha-ha- hā! Esmu pārliecināta, ka Ķīra kungs nekad vēl nav skūpstījies.

— Kādēļ jūs tā domājat?

— Ak, viņš taču bija tik neveikls, tik neveikls.

— Tā-ā. Gan jau pieradīs, kad atgriezīsies no Krie­vijas.

Ernas jaunkundze mazliet nosarkst un paraugās kaut kur sāņus. Totss ar vienu aci vēro viešņas cirtainos matus un balto pieri, tad ieklepojas un izņem no kaba­tas papirosu kārbiņu.

— Tas, protams, nav labi, ka es jums visu atstāstu,— viešņa no jauna pievēršas Totsam. — Bet…

—' Jūs taču nepateicāt neko sliktu, — Totss mierina.

— Tas tiesa, bet… Nē, katrā ziņā, tas bija ļoti jautri. Šodien satiku Ķīra kunga māti un… Vai Jūs varat iedomāties, kur viņa gāja? Gāja — ha,_ha, ha — uz pastu vai pagastmāju skatīties, vai no dela neesot pienākusi vēstule.

— Hm … pārāk ātri. Bet, ej nu sazini, varbūt pēc vēstules gāja arī kāda cita?

— Kas? Hā, jūs domājat — Tēle? Tēle par Ķīra kungu nepavisam nav sajūsmā. Vai zināt, Totsa kungs, Tēle nemaz negrib Ķīra kungu.

— Nu-nū? Kāpēc?

— Vina saka — Ķīra kungs pārāk bieži šķaudot.

— Hm? …

— Jā, jā, vakar ceļā uz mājām par to vien runāja.

— Tās bija iesnas, kas pāries.

— Nē, vispār ar Ķīra kunga degunu neesot kaut kas kārtībā. Viņš pārāk skaļi šņācot. O, Tēle tik lieliski prot viņu atdarināt, ka cilvēks var pārsmieties. Jā, Jā, Totsa kungs, jūs neticat? Bet nu pietiks pļāpāt, jūs varat at­kal ķerties pie darba, bet es iešu uz mājām. Skolas biedra sveicienus tātad esmu jums nodevusi.

— Jā, pateicos.

— Nu jā, strādājiet vien. Jums taču vēl tik daudz ko darīt. Nekavējiet laiku. Citādi vēlāk pārmetīsiet, ka esmu jūs traucējusi. Redziet, palīgs arī gaida, neļau­jiet viņam vienam velt smagos akmeņus.

— Darbs nav zaķis, tas nekur neaizbēgs, — Totss paskatās pār plecu uz Libli; tas tik tiešām, kā par spīti, patlaban cīnās ap lielu akmeni. — Lai paliek, Lible, laika diezgan. Met mieru.

Bet Liblem, šim stūrgalvim, acīm redzot, ir savi untumi — jods zina kādēļ viņam tieši tagad ir jāno­ņemas ar vislielāko akmeni. Vai tiešām viņš nevar pa­gaidīt, kamēr Totss nāks palīgā? Lai vismaz paiet drus­ciņ tālāk un cīkstās ap citiem akmeņiem, kas ir mazāki.

Kaut nelabais parautu šo veco tiepšu, kas, pūlēdamies ap akmeni, tomēr klausās, ausis saslējis, lai neviens vārds neietu zudumā.

— Ejiet, ejiet palīgā, — meiča mudina, — vai dzirdat, kā viņš sten?

«Lai viņš, sātans, sten. Lai nav tik ziņkārīgs,» no­domā pārvaldnieks un tomēr pieķeras pie akmens.

— Pagaidiet, es arī piepalīdzēšu, — jaunava smejas un uzliek saulessarga galu uz akmens.

— Nē, nē, ko jūs, — Lible atgaiņājas, — nenāciet, sabridīsiet kājas. Ejiet projām, jaunkundzi

Bet jaunkundzei, kurai mājās ir tik garlaicīgi, šis neparastais darbs sagādā lielu prieku. Viņa savā cen­tībā aizraujas tik tālu, ka mēģina ar saulessargu noturēt akmeni, kas slīd atpakaļ. Protams, atskan mazs krakšķis, un saulessarga kāts ir pušu.

— Nu redziet, — Lible sirdās, — vai es neteicu? Tas nav nekāds lauznis, ar ko cilā akmeņus. Ai jaunkundz, jaunkundzi Esiet nu tik laba un paejiet mazliet tālāk, citādi akmens uzvelsies jums uz kājas, un tās mums būs vairāk žēl nekā saulessarga.

— Ai, tas jau bija vecs, — jaunava nomet salauzto saulessargu zemē un pieķeras pie akmens.

— Nu tas tik vēl trūka, — kaut arī sadusmots, zva­niķis nespēj atturēt smaidu. — Kas nu vainas! Novāk­sim visu papuvi vienā dienā.

— Labi, — meiča atsaka. — Esmu ar mieru strādāt pie jums; sakiet — cik jūs man maksāsiet?

— Tā ir saimnieka darīšana, — zvaniķis norāda uz pārvaldnieku.

Totss vēro Ernas jaunkundzes tievos, trauslos pirk­stus un smaida. Šīs rokas ir vēl mazākas un baltākas nekā Tēlei. Vienā, it sevišķi gleznā pirkstiņā mirdz gredzens ar dārgakmeni, virsdelmā redzama maza, tikko manāma rēta. Nē, par šīm rokām viņš būtu ar mieru maksāt ļoti daudz. Protams, darbam tās neder, bet, bet…

— Nezinu, — viņš atbild, — cik jūs prasīsiet.

— Lai pietiktu iztikai.

— Ha, ha, hā, — Lible smejas, — lai pietiktu iztikai! Ar šo darbu jaunkundze nespēs pat nopelnīt tik daudz jaunu saulessargu, cik viņai vajadzēs.

— Nu labi, — atbild Ernas jaunkundze, — es nepra­sīšu algu, es tikai lūgšu, lai Totsa kungs mūs kādreiz apciemotu. Un strādāt nākšu tad, kad darbs būs stei­dzams, — tā mēs norēķināsimies.

— Tā ir pavisam cita lieta.

— Nu jā, nu šis akmens ir vietā, tagad mazliet atpū­tīsimies un uzvilksim dūmu. Tad ķersimies pie nākošā. Tas ir ļoti patīkams darbs.

To pateikusi, meiča apsēžas uz akmens un pastiepj Totsam savu mazo plaukstiņu.

— Kā, vai tad … — Totss sastostās, — jūs smē­ķējat?

— Protams. Nu, piedāvājiet jel!

Pārvaldnieks piedāvā jaunavai papirosu, iesprauž arī sev smēķi mutē un smaidīdams gaida, kas notiks tālāk. Lible pakrata galvu un sāk velt lielu, smagu akmeni.

Meiča pāris reižu nedroši ievelk dūmu, izpūš pēc iespējas tālāk no sevis un tad jautā:

— Sakiet, Totsa kungs, — vai jums ir skolas biedrs, kas saucas Tali?

— Jā. Un tad?

— Nekas. Viņu reizem piemin Tele. Tali pašlaik studē Tartu, vai ne?

— Jā.

— Būtu interesanti viņu redzet.

— Viņš solījās atbraukt… vasarā.

— Tēle viņu brīžiem atceras. Domāju, ka tam vaja­dzētu būt ļoti interesantam cilvēkam. Ak ja, gandrīz piemirsu: Tēle lūdza jūs sveicināt.

— Pateicos!

— Vakar viņa jūs pieminēja it sevišķi bieži.

— Tā-ā? … Ļoti… ļoti priecājos.

Iestājas klusums. Toties jo skaļāka kļūst Libles pū­šana un stenēšana. Ernas jaunkundze atkal ievelk dūmu, pēc tam izpūš un pēkšņi saka:

— Man nepatīk Ķīra kungs.

— Kāpēc? Kīrs ir ņiprs puisis. Tikai viņš ir skro­deris …

— Ai nē, — meiča dedzīgi atteic. — Lai viņš būtu skroderis vai kas, bet viņš ir pārāk… pārāk garlaicīgs. Viņam vienmēr tāda seja, it kā būtu uzbrukusi kāda nelaime. Un pēdējā laikā viņš tiešām šķaudīja pārmē­rīgi daudz. Kad vilciens sāka iet, viņš gribēja vēl kaut ko pateikt caur vagona logu, bet visu izjauca šķavas. Viņa pēdējais vārds bija: «Apčī!»