Oskars Lutss - Vasara

Kad puiši zobojušies tika, Ka Elijam ir galva plika, Tad nāca lāči palīgā, Bij puiši postā galīgā.

Tas par Eliju. Sakiet, jaunskungs, ja jūs to zināt, — kam vēl citam atsūtīja no debesīm pretī pasta zirgus, lai viņu aizvestu no šīs bēdu ielejas? Esmu pētījis

svētos rakstus, bet otru līdzīgu gadījumu neesmu uzgā­jis. Un tagad paceļas jautājums: kādēļ tieši plikgalvis kļuva par šī neparastā brauciena dalībnieku? Varbūt tā­pēc, ka nav svarīgi, kas cilvēkam aug uz galvas, bet gan tas, kas ir šai galvā iekšā. Kā jūs domājat, mm, a?

Tas notika senajos labajos laikos. Tagad, mūsu die­nās, plikgalvību uzskata par augstas kultūras pazīmi. Ja mēs saskaņā ar dabas zinātnieka Darvina mācību esam pērtiķa pēcteči, tad visspalvainākie tipi ir mūsu sentēvi, bet tie, kuru galvas ir kailas, stāv jau pakāpi augstāk par spalvainajiem. Vai nav tiesa, mm, a? Vis­pār — nākotne pieder plikgalvjiem. Viņu kailie pauri paaudzi pēc paaudzes izaugs aizvien lielāki, bet vēderi kļūs mazāki, rokas vārgākas; viss viņu spēks sakoncen­trēsies vienīgi galvas smadzenēs. Miesīgais spēks vairs nebūs vajadzīgs. Ar savām lielajām smadzenēm tie iz­gudros visādas mašīnas, kas darbosies muskuļu vietā, vai arī šīs galvas liks strādāt tiem, kas vēl būs spal­vaini un nespēs neko izdomāt. Vai jums patiešām lie­kas, ka nākotnes cilvēks cīkstēsies ar akmeņiem, kā to darāt jūs? Nē, nākotnes cilvēkam būs mašīnas, kas raks, cels un vedīs. Nē, mans jaunais draugs, plikgalvji vienmēr bijuši cieņā, tos novērtēs arī nākotnē, jo viņus pati daba iecēlusi izredzēto kārtā.

Tagad, kad jūs to esat dzirdējuši un, jādomā, arī paturējuši prātā, iemetiet vēl vienu malciņu, un tad jūs paši jutīsiet, kā atgriežas veselība. Un, kad jūs atkal būsiet vesels, tad ziniet, ka arī tā persona, kas jūs ār­stēja, ir plikpauris — un neviens cits.

— Jā, jā, — Totss smaidīdams aplūko pudeli, — bet vai šīs iekšķīgās zāles nepadarīs mūs slābanus, tā ka mēs vairs nevarēsim pavelt akmeņus?

— Akmeņus pavelt… — aptiekārs dusmojas. — Jau­nais draugs, vai tad jūs domājat mūžīgi velt tikai ak­meņus? Vai tad akmeņu velšana ir jūsu mērķis un aici­nājums? Vai tiešām jūs negribēsiet novēlēt savai miesai un savam garam mazu atpūtu? Arī notij pēc katras takts ir svītra, kāpēc jūs laiku pa laikam lai neapsēs­tos un nenoslaucītu sviedrus no pieres? Hm?

— Mums bija plāns novākt šodien no šī zemesgabala visus akmeņus.

— Ahā — plāns! Jums bija plāns! Pazīstu šos plāno­tājus. Arī šajā sakarībā es varētu jums kaut ko pastās­tīt, ak manu labdari ar slimo kāju! Kā jau jums aptiekā stāstīju, arī es reiz biju jauns. Mm, jūs taču nedomājat noliegt šo mūsu sarunu? Nu jā, un tā nav tukša lielība, bet reiz tiešām bija laiks, kad arī es biju jauns. Tad kopā ar mani uz plašā dzīves ceļa izgāja pāris manu draugu. Arī tiem abiem bija plāns, mērķis, dzīves mēr­ķis — vai kā nu to sauc. Vai viņi ir tikuši tālāk par mani, kas vienmēr dzīvojis bez jebkāda plāna un mērķa? Viņi sēž uz saviem naudas maisiem, sten un pūš, un sūdzas par sliktiem laikiem, šad un tad ziedo piecdesmit rubļu labdarības mērķiem, tas nozīmē, to labā, kurus viņi ar savu negausību un iedzīvošanās kāri padarījuši par darba nespējīgiem un nabagiem, un tad gaužas, ka avīzes nodrukājušas vēsti par viņu ziedo­jumu ar pārāk maziem burtiem. So bagātnieku galvas ir greizas, un tie uzlūko pretimnācējus caur pieri. Atce­rieties un iegaumējiet, jaunekli, ja vēl to neesat pama­nījis: kad nabags kļūst bagāts vai bagātais vēl bagā­tāks, tad viņš sašķiebj galvu un glūn caur pieri kā hiēna. Kādēļ viņš tā dara, to es jums pašlaik neprotu izskaidrot, var jau būt, ka man izdosies šo noslēpumu atklāt. Ļoti iespējams, ka viņi ar šo glūnošo skatienu grib izpētīt, vai pretimnācējs nekāro pēc viņa mantas jeb vai viņš nevarētu pretimnācēju kaut kā izmantot savā labā.

Tā tas notiek ar dažu labu, kam ir nosprausts plāns. Protams, mums nevajag to uzņemt pārāk traģiski, jo mēs paši arī savus pārdzīvojumus neuzņemam traģiski. Mēs tiecamies tvert sīkos prieciņus it visur, kur vien tos atrodam. Mēs nenonicinām un neienīstam nevienu, neesam skaudīgi, mums šajā pasaulē nav ko iegūt un nav arī ko zaudēt. Vai nav tiesa, mm, a? Sakiet — ko jūsu plāns līdzētu tādā gadījumā, ja šai akmens kau­dzei būtu ieplānots noraut jūsu kāju? Kāds vīrs gāja pa ceļu, pirts slota padusē. Pretī nāca liels varasvīrs, teiksim, ķēniņš. Varasvīrs — nu jā, pieņemsim — ķē­niņš prasa:

— Kur tu iesi, vīrs?

— Nezinu, — tas atbild.

— Kā tad tā, nezini? — ķēniņš brīnās. — Tev ir slota padusē, tātad tu iesi uz pirti. — Nezinu, — vīrs ietiepjas. Tad ķēniņš sadusmojas, kā jau tas varasvī­riem piederas.

— Kā? Tev padusē ir slota un rokās ziepes — un tu nezini, kur gribi iet? Kas tā par valodu? Tūlīt pasaki — kur tu iesi? — Vīrs atbild trešo reizi: — Nezinu. — Ķēniņš saskaišas vēl vairāk un sauc: — Ņemiet šo vīru un ieslogiet cietumā, viņš grib mani muļķot! — Vīram uz to nav ilgi jāgaida. Pie vājā un neaizsargātā nav grūti būt varonim. Sargi, caps, satver vīru aiz apkakles un prom uz cietumu. Tur vīrs vēlreiz atskatās uz ķē­niņu un saka: — Tagad jūs pats redzat, augstība, ka es nevarēju zināt, kur aiziešu. Gribēju iet uz pirti, bet, re, tagad neeju uz pirti, bet uz cietumu.

— Tā tas ir, — Totss pagroza pirkstos pudeli, — bet, kur neplāno, tur arī neko nedara. Es domāju, ka šie akmeņi paši uz mājām neaizvelsies un kūtij pamati ne­radīsies paši no sevis.

— Iemetiet, iemetiet malciņu un nesāciet strīdēties,— aptiekārs sarauc sirmās uzacis. — Nevaru ciest strī- doņas. Es pasaku atklāti, ko domāju, — un viss. Vai jūs piekrītat vai ne, nav mana darīšana, es nevienam savus uzskatus neuzspiežu. Palikšu pie tā, ko esmu teicis, un nekāda vara mani nepiespiedīs mainīt savas domas, vismazāk jūsu vārdi, jaunais cilvēk. Pieņemiet to, kas jums liekas derīgs, nestrīdieties, neprātojiet, bet mīliet, ticiet un ceriet, tad jūs iegūsiet to, ko kodes un rūsa nemaitā!

— Skaidrs! — pārvaldnieks labsirdīgi pasmaida un iekampj no pudeles pamatīgu malku. — Šoreiz jums taisnība, jo kāja tiešām atveseļojas.

— Nu redziet! Esmu sirms āpsis, kā gan lai es vēl pirms nāves samelotu jums tukšus niekus un piedāvātu suslu, kas nekur neder! Tā. Iemetiet arī jūs, trokšņu meistar, vienu čarku un tad pasakiet man — ko dara jūsu draugs Rafaels?

— Ai, kā svilina! — Lible pakrata galvu un noslauka muti ar piedurkni. — Šitādu reti dabū.

Pārvaldnieks piedāvā viesim un Liblem papirosus, ieliek arī pats smēķi mutē un tad saka:

— Draugs Rafaels… jūs jautājat, ko dara mans draugs Rafaels? Rafaels drīz iebrauks laulības ostā. Vispirms vēl apbraukās Krieviju, pārvedīs muižas pār­valdnieka diplomu un … un, ko viņš pēc tam iesāks, to es nezinu. Katrā ziņā drīz iebrauks laulības ostā, jo neesot labi, ja cilvēks dzīvojot viens.

— Ai, šīs precības vēl karājas gaisā, — Lible no­spriež. — Diezin kas tur vēl sanāks. Es esmu muļķa cilvēciņš, bet tik daudz tomēr saprotu, ka draugs Rafaels šo laulības ostu vēl nemaz neredz, vienalga, vai viņš skatās ar brillēm vai glūn ķīķerī. Visi kuģi nenonāk tajā ostā, uz kuru dodas. Kā tajā dziesmā teikts.

— Laulības ostā… — aptiekārs nomurmina, neie­klausīdamies Libles dziļdomīgajā piebildē. — Par tā saucamo laulības ostu es varētu pastāstīt ļoti daudz.