Oskars Lutss - Vasara

— Liecies mierā, Tots! — Kīrs vaimanā elles mokās. Jāatzīstas — Totss rīkojas ar nātrēm diezgan nesau­dzīgi, jo ienaidnieka kakls un seja jau kvēlo kā uguns­kurs.

— Nekā nebūs! — pārvaldnieks atkārto Ķīra paša vārdus. — Nekā nebūs! Sīs pāris tulznas īstam vīram nekaitē. Esi nu rāms. Ak šitā, tu sāksi skrāpēties — ahā! Nē, tad jau pāršķirsim nākamo lappusi un nodru­kāsim tevi, kā nākas. Tā … tā … tā. Ahā! Ja nelīdz mazgāšana, tad līdzēs pletīzers! Ahā! Uz veselību, mī­ļais skolas biedri! Nepinkšķi vis, zini, ja man būtu pie rokas pātaga, tad tev klātos vēl ļaunāk. Tas, ko mēs patlaban darām, ir tikai glāsti un bučošanās. Jods pa­rauj, te vēl kaut kur vajadzēja būt nātru ceriem… Velns kur tie palika? Ahā, re, re, re — tepat ir!

Pārvaldnieks paveic ar skroderi septiņus brīnumus: viņš berž tā ausis, mīca ribas, kutina, veļ pa zemi kā maisu un — kas pats trakākais — nepārtrauc pērt ar nātrēm. Viņš, liekas, pat nedzird nabaga upura brēk­šanu un lāstus.

Beidzot Kīram palaimējas satvert Totsa svārku stūri. Rudmatis zina, ka šī ir pārvaldniekam visvārīgākā vieta, un, ja tas viņu neglābs, tad mocībām nebūs gala.

— Pagaidi, tu nelieti, — rudmatis iesēcas, — nu tavi svārki būs pušu kā …

— Ja tu … — pārvaldnieks grasās brīdināt, bet ir jau par vēlu: krakš — krakš — krakš! — plīst svārki.

Sajā acumirklī pazīstama sievietes balss uzsauc:

— Oho, kas tad te notiek? Labdien — un veiksmi darbā!

Totss atskatās pār plecu, pamāj ar galvu un neveikli pasmaida. Abi cīkstoņi lēni pieceļas un no­stājas jaunās meitenes priekšā ar tādām pašām sejām, ar kā­dām tie senāk mēdza nostāties

ķestera priekšā, kad bija ko nodarījuši.

— Vai traucēju? — Tēle smaidīdama apjautājas un pienāk tuvāk.

— Ai nē, — Totss ar vienu aci pašķielē uz Tēles jau­nāko māsu, kas ar interesi aplūko kaujas lauku. — Ai nē … Mēs tāpat… atcerējāmies skolas dienas. Drus­ciņ pacīkstējāmies: Sākām strīdēties, kurš no mums tagad varētu būt stiprāks, un izmēģinājām spēkus.

— Nu, un kurš tad ir stiprāks?

— Neko nevar saprast, — pārvaldnieks stāsta,

— esam apmēram vienādos spēkos. Vispirms skolas biedrs nolika pie zemes mani, pēc tam es viņu.

— Tā. Spriežot pēc izskata, jums vajadzētu būt stip­rākam par Ķīru. Bet kāpēc skolas biedrs Kīrs tik pie­sarcis un plankumains?

— Viņš, — Totss ar līdzjūtību paraugās uz rudmati,

— viņš nejauši iekrita nātrēs un apsvilināja seju. Gan pāries.

Kīrs skaļi šņāc un šķaudās.

— Viņam ir arī iesnas, — Tēle zobgalīgi piebilst un nodomā: «Un viņš vēlas kļūt par manu līgavaini! Sis nožēlojamais šķaudītājs ar sarkano viepli grib mani precēt!»

— Jā, — Totss saka, žēli pamādams ar galvu, — na­badziņš saķēris arī iesnas. Neko darīt, nelaime nekad nenāk viena. — Šķiet, it kā viņš runātu par bērnu un

sacītu: «Jā, tāds labs un mīļš mazulītis, bet tizls, naba­dziņš, nevar lāgā nostāvēt kājās.»

Iestājas klusums. Kīrs šņaukājas un slauka mitrās acis. Tēle nojauš, ka te noticis kas cits nekā vienkārša spēkošanās. Viņa novērš valodas uz citām lietām.

— Gaidīju jūs šodien Rajās, — viņa saka, — bet, tā kā jūs vēl neredzēju, tad iznācām ar māsu mazliet pastaigāties. Varbūt jūs tagad iegrieztos pie mums? Kā jums liekas?

— Jā, — pārvaldnieks piekrīt, — sākumā es tiešām nolēmu jūs apciemot, bet… Nu jā, laiks pagāja, tēr­zējot ar skolas biedru, un tagad es vairs nevaru. Rīt agri jāceļas un jāķeras pie darba. Mēs pašlaik novā­cam akmeņus; gribam savest kārtībā kūti un arī šo to pielabot.

Pārvaldnieks aizliek roku aiz muguras, paslepus ap­tausta pārplēstos svārkus un ar izbailēm konstatē, ka Kīrs var būt apmierināts ar savu darbu.

Taču Tēli šī aizbildināšanās nepārliecina.

— Ak, ko jūs, — viņa iesaucas, — darbs un darbs, bet rīts vēl tālu! Labāk nerunājiet tik gari, bet iesim, nāciet.

— Jā … nē … diemžēl … — Totss murmina un pie­klājīgi paklanās. —- Tas nav iespējams. Citreiz — ļoti labprāt.

— Ak, ko jūs! — Tēle baras. Nu viņa jau ir pilnīgi pārliecināta, ko skolas biedri tiešām saplūkušies. Kīrs svinīgi nošķaudās un saka:

— Jā, šodien mēs tomēr nevarēsim iet — tas ir tiesa. Mūsu tualetes nav kārtībā.

— Tualetes?

— Jā, jā, tualetes, jā. Totsam cīkstoties notika maza nelaime: viņš pārplēsa svārkus.

— Tiešām! — meitene iesaucas. — Kā tas notika? Parādiet!

Pirms Totss paspēj atjēgties, ko ar viņu grib darīt, Tēle cieši satver viņu aiz pleciem un pagriež apkārt.

— Ai, tie ir tīrie sīkumi, — viņa saka, — Rajās sa- šūsim.

— O, — Kīrs šaubās, — tie nav vis sīkumi. Ar sa­plēstiem svārkiem neviens neiet ciemos. Un vispār šie svārki ir pašūti no pavisam sliktas vai pat apdilušas drānas. Ļoti iespējams, ka skolas biedrs Krievijā no­pircis kādus vecus, apvalkātus svārkus un licis apgriezt otrādi. Citādi tie tik viegli neplīstu.

— Bet, Kīr! — meitene aizrāda. — Jūs nekad neva­rat iztikt bez apvainojumiem. Otru nopeļot, jūs pats nekļūstat labāks. Ak, jā, pavisam piemirsu, svārkus taču esat pārplēsis tieši jūs. Tūlīt ņemiet adatu un diegu un sašujiet!

— Es? — rudmatis iepleš acis.

— Jā, jūs. Jūs to protat vislabāk.

— Es to nedarīšu.

— Darīsiet gan. Nekavējiet laiku!

— Man nav līdzi adatas.

— Ir.

— Nav.

— Kīr!

Tēle bargi uzlūko rudmati. No viņas mazliet šķelmī­gajām acīm plūst kāds neredzams spēks, kas liek skro- dermeistaram paklausīt. Adniēls nodur galvu un tumši pietvīkst, tagad jo skaidrāk kļūst redzami nātru sadzē- lumi uz kakla.

— Tā, — Tēle nolemj, — mēs ar māsu iesim, bet jūs salāpiet svārkus un tūlīt sekojiet.

Kad māsas ir nozudušas aiz elkšņu pudura, Totss saka skolas biedram:

— Nu, parādi, ka esi īsts kungu skroderis!

— Hm, — Kīrs atrūc, — kungu skroderis! Tādai ve­cai lupatai nekāds kungu skroderis nav vajadzīgs. Pie­liecies!

Totss paraugās pār plecu uz Ķīru un dara, ko viņam liek. Kīrs šņākdams stājas pie darba.

— Vai smēķēt drīkst? — pēc brītiņa apjautājas pār­valdnieks.

— Stāvi uz vietas un nemīņājies, citādi tūlīt aiziešu un tu varēsi bizot apkārt ar saplēstiem svārkiem.

— Es jautāju, vai drīkst pīpēt?

Atbildes vietā Kīrs iedur Totsam ar adatu tur, kur nemaz nebūtu jādur. Pārvaldnieks neganti iebrēcas un uzlec stāvus ar visu adatu mugurdaļā.

— Ak sita! — viņš draudīgi iesaucas. — Ja nerim­sies, es tūlīt saukšu Tēli atpakaļ.

— Hi, hī! Kas tad tā var strādāt? Novelc svārkus, tad es sašūšu.

— Tu man pielūko!

Totss novelk svārkus. Kīrs uzrāpjas uz liela akmens, sakrusto kājas un šuj.

Rajās jau ir daudz vecu, labu i paziņu priekšā. Pirm­kārt tur, protams, jau gaida Lible, kurš ir ļoti izbrīnī­jies, redzot, ka skolas biedri ierodas kopā. Tas pats Lible noķēris pie baznīcas vēl kādu no Teukres, un Jānis Savādnieks, kā jau kāzu viesis, atbraucis šurp ar visu pajūgu. Druknais Tenisons pagalmā sarunājas ar saimnieku.

Ieraudzīdama tik daudz svešu cilvēku kopā, Tēle mazliet satrūkstas, bet tūlīt saņemas un smaidīdama sasveicinās ar viesiem. Lible uzmet runča kūkumu, ilgi krata jaunavas roku, apsveic un novēl laimes «no visas sirds» … šajā svinīgajā dienā, kad … un tā tālāk.