Oskars Lutss - Vasara

— Nu jā, esot solījies aiziet tūlīt, tikko pārbraukšot no pilsētas. Tagad viņa gaidot katru dienu.

—Hm! Gan aiziešu, kad atliks laiks.

— Nu jā — rītu. Tad būs viens ceļš un divas darī­šanas.

— Trīs. Jāiegriežas arī Sārēs. Arnis lika pateikt, lai aizsūtot naudu.

— Ahā. Tātad satikāt Arni? Nu, ko viņš saka un ko dara, kāpēc nebrauc mājās?

— Solījās drīz atbraukt uz Paunveri.

— Nu, bet par to … par šito mīlestību neuzzināji neko?

— Nē, par to mēs nerunājām. Negribēju uzplīties ar saviem jautājumiem.

— Nu jā.

Pēc brokastīm sāk līt lietus, Totsa sarkanais «Tol­stoja krekls» drīz vien kļūst tumšs un pielīp pie miesas. Saimniece atnes dēlam svārkus, bet dēls tos nomet uz akmens un strādā vienā kreklā. Pievakarē darbs kļūst vēl grūtāks — zeme pārvēršas dubļos, lāpsta un zābaki aplīp ar smagām dubļu pikām. Tad pārvaldnieks aiziet uz mājām un sameklē mazo cirvīti, ko viņš lieto āmura vietā pie urbšanas. Protams, ar šo nieku viņš neko lielu nevar paveikt, taču mugura kūp, — tik liela ir Totsa darba griba un centība.

Laiks ir nauda; abi vīri neguļ pat dienvidu, bet pār­taisa akmeņu vedamo rāmi, ar kura konstrukciju Lible nav īsti apmierināts. Tad zvaniķis izgatavo sev no ve­ciem maisiem aizsegu, atstutē to pret vēju un strādā tālāk. Lai līst vai šķīst, viņš, Lible, neļaus sevi traucēt.

Vakarā censoņi ir pilnīgi apmierināti ar savu darbu. Pēc vakariņām muižas pārvaldnieks ar palīgu dodas uz pirti. Abi peras ar lielu baudu, pie kam pirts gars ir tik stiprs, ka rauj matus čokurā. Ja kādam sāk pa­gurt sirds, tas laiku pa laikam iziet pirts priekšā atvē­sināties. Tad viņa skatieni neviļus aizslīd uz papuves pusi, kur Libles primitīvā nojume sargā akmens kaudzi.

Pirtī pārvaldnieka kauli kļūst it kā mīkstāki, viņš jūtas možs un priecīgs. Oma uzlabojas vēl jo vairāk, kad viņš iedomājas par vakariņām, kas sestdienās jau kopš seniem laikiem mēdz būt labākas nekā pārējās dienās. Totss iziet priekšnamā, sameklē bikšu kabatā zīmuļa galu un it kā par pamācību jaunajiem un veca­jiem uzraksta uz durvīm šādu pantiņu:

No iekšpuses tu tik un tā Sevi nekad nemazgā, Tāpēc liec, lai ziepes dilst, Berz ārpusi, līdz āda svilst.

Kailais dzejnieks uzmanīgi pārlasa savu sacerējumu, piešķiebj galvu un tad uzraksta zem pirmā panta vēl otru un trešo.

Paņem slotu, peries stipri, Tad tu būsi balts un ņipris, Bet, ja slota ir par mīkstu, Noplūc dadzi, nātri sīkstu.

Kas par sutu, kas par garu! Paldies pirtniekam teikt varu, Kas tik labu pirti kūra, Melno miesu baltu būra!

It kā pateikdamies par paša sacerētiem pantiem, Totss uzsit sev ar plaukstu pa kailo gurnu un ieiet atpakaļ pirtī. Pēc vakariņām draugi vēl mazliet patērzē, tad Lible sāk posties uz mājām un saka:

— Nu, Jāzepa jaunskungs, rīt dosimies uz baznīcu un lūgsim dievu, lai tas piešķir pirmdien labāku laiku. Pievakarē, protams, jāiet uz derībām, jo mēs taču tikām aicināti.

— Norunāts! — atbild pārvaldnieks, piedāvādams zvaniķim papirosu ceļa kājai.

Pie skrodera mājeles Totss izbrīnījies apstājas, jo kāds viņu sauc no pagalma:

— Tots, Tots! Pagaidi! — Sētas vārti ar brīkšķi at­veras, nobijies un bez cepures Jorhs izskrien uz ceļa.

— Nu, kas ir? — Totss negribīgi jautā.

— Tu… iesi uz Rajām, jā? — rudmatis saka aiz­elsies. — Ak jā, labdien! Uh, uh … Redzi, mīļais sko­las biedri, šodien uz Rajām labāk neej, jo, jo … Nu jā, es jau aizvakar biju Aizpuros un pateicu, lai tu nenāc… Tēle ir slima un …

— Nezinu, — Totss atcērt, — vai viņa ir slima vai arī jau mirusi un aprakta, es tikai zinu to, ka mani aicināja vēl vakar vakarā.

— Aicināja? Uh, kas aicināja?

— Kas aicināja … — Totss atņurd. — Velns. Pats nelabais aicināja. Sacīja: «Tos treknos esmu jau at­ēdies, tagad pagādājiet tādu kārnāku skroderīti, ko iz­vārīt zupā.»

— Esi nu lāga zēns, Tots, — Kīrs lūdzas, — un ne­taisi jokus. Ienāc labāk uz brītiņu pie manis, mums ir alus, pasēdēsim un … un parunāsimies. Tēle tiešām ir grūti slima, tāpēc saderināšanās nenotiks. Uzklausi, ko tev lūdzu, un neej šodien uz Rajām, netraucē.

— Hm… — pārvaldnieks brītiņu pārdomā. — Man ļoti žēl, — viņš secina, — ka es šodien nepaņēmu līdzi savu pātagu. Ai, tavu nelaimi, ka tieši šodien aizmirsu pātagu!

— Tā. Un ko tad iesāktu ar to savu pātagu? — Kīrs kļūst uzmanīgs.

— Es nozilinātu tev ādu.

— Ak tā? Un es laikam mierīgi stāvētu un gaidītu, kamēr tu zvetē, ko? — nikni atcērt rudmatis.

— Nezinu, ko tu darītu, bet sukas tu dabūtu. Vēlāk es tev pateiktu — par ko. Tagad ej un pateicies likte­nim, ka man nav līdzi pātagas, un sadzeries pats savu petroleju! Man pietika ar to pašu vienu reizi. — Pār­valdnieks aizsmēķē papirosu un aši aiziet.

Kīrs pavada viņu ar saniknotu skatienu. Vislielākos sirdēstus skroderim sagādā tas, ka viņš pats ir uz­lūdzis Totsu. Protams, to darīdams, viņš tikai gribēja palielīties; Totss viņam nav un nebūs vajadzīgs — nedz tagad, nedz turpmāk. Nē, Jorhs vairs nekad nedarīs tādas muļķības. Tā lai viņam būtu laba mācība! Gribot negribot Kīram jāseko pretīgajam skolas biedram: ej sazini, ko šis sapļāpās un sadarīs tur Rajās, ja viņš pats nebūs klāt.

Ka Totss vispirms iegriežas Sārēs, to Kīrs uzskata tikai par Kentukijas Lauvas viltību; Krievijas klaido­nim Sārēs nav nekādu darīšanu, viņš vienīgi cenšas sajaukt Kīram pēdas. Totss ļoti labi zina, ka viņam seko, un tīšu prātu neskatās atpakaļ.

Sāres ļaudis uzņem Totsu ļoti viesmīlīgi, piedāvā pusdienas, sola uzvārīt kafiju. Diemžēl muižas pārvald­niekam ir ļoti maz laika — vēl jāaiziet līdz Rajām, no

turienes uz bodi, tad ātri jāsteidzas uz mājām, lai rit agri no rīta varētu ķerties pie darba.

Nu jā, Arnis drīz solījās atbraukt, bet vispirms lai aizsūtot naudu. Ja Sāres ļaudīm nekas neesot pretī, viņš pats varētu naudu aiznest — otrdien vai trešdien Totss braukšot uz pilsētu pēc šaujamā pulvera.

— Ak tad drīzumā solījās atbraukt? — pārjautā Sā­res vecmāmuļa.

— Jā, jā — drīz.

— Tad gan ir labi. Sāku jau bažīties, ka nemaz ne­atbrauks. Tik sen neesmu viņu redzējusi.

No Sārēm Totss pa vistaisnāko ceļu tieši pāri laukiem dodas uz Rajām.

Apmēram pusceļā, kur Sāres mājas nozūd aiz pa­kalna un pretējā pusē parādās Raju saimniecība, aug vītolu puduris. Tur jau kopš seniem laikiem savelti no abiem tīrumiem novāktie akmeņi un zeme palikusi ne­uzarta. Starp akmeņiem aug vībotnes un zemenes. Tām pāri pleš zarus vientuļa ieva. No pudura pēkšņi izlec Kīrs un aizšķērso pārvaldniekam taku.

Dažus acumirkļus abi stāv klusēdami, tad rudmatis iedīcas:

— Paklau, es tevi tiku lūdzis, lai tu šodien neej uz Rajām, bet tu tomēr ej.

— Kādu lielceļa laupītāju tu šeit tēlo? — jautā Totss mazliet izbijies, jo skolas biedrs parādījies pilnīgi ne­gaidot.

— Negribu, ka tu šodien ietu uz Rajām. Ja vēlies, ej rīt.

— Labi, bet kas tu man par aizliedzēju? Ek, mana pātaga! Kaut tā man būtu pa ķērienam!

— Nē, nemaz nejoko, — Kīrs nopietni saka, — šo­dien es tevi tik un tā nelaidīšu.

Muižas pārvaldnieka apaļās acis ieplešas nedabiski lielas. Varbūt viņa skolas biedrs sajucis prātā? Tiesa, no rudmata var sagaidīt visu ko, bet tas nu ir par daudz, tas ir daudzkārt par daudz. Muižas pārvaldnieka bakurētainajā sejā parādās sarkani plankumi. Tomēr pē­dējā brīdī viņam izdodas novaldīt dusmas, un viņš, iz­likdamies mierīgs, iejautājas: