Oskars Lutss - Vasara

— Pareizi pareizi! — Lible piekrīt. — Un vecais vienmēr noņem mēru un piegriež; zeļļiem nekas cits nav jādara — jāsadiedz un jāsalaiž kopā ar mašīnu. Iespējams, ka Jorha jaunskungs pats prot noņemt mēru un arī piegriezt, ja būtu vajadzīgs, bet tomēr tas nav lauku darbs. Nē, es spriežu tā: ja jums viena ieteikuma vēstule jau ir, tad pēc otras vairs nevajadzētu mangot. Jā, kaut tevi nelabais, pag, ko šis Lilles Hindreks man nesen stāstīja? Arī viņš kādu laiku klaiņojis pa Krieviju un tagad atbraucis atpakaļ. Nu jā, Krievijā, tur lejā vairāk uz dienvidiem, esot tik stiprs vējš, ka … Nu jā, jūs, Ķīra kungs, esat tāds paviegls cilvēciņš — kaut tikai vējš jūs … Tomēr neaizmirstiet ielikt kabatā kādu smagāku priekšmetu, kad braucat, būs drošāk, citādi jūs vēl sagrābs viesuļvētra un iemetīs Melnajā jūrā. Kam tāds moris vai nēģeris vēlāk būs vajadzīgs? Tad arī sīkie vairs nebūs ne sarkani, ne balti, bet melni kā velnēni.

— Hm-hm-hm, — Totss smejas. — Jā, vēja Krievijā pietiek. Bet tas gan pūš vairāk uz šo pusi, uz ziemeļiem. Dažu labu vieglāku cilvēciņu drīz vien atpūtīs atpakaļ dzimtenē un uzsēdinās tieši uz tā paša ciņa, uz kura viņš tupēja un kladzināja pirms aizbraukšanas.

— Nu, — Kīrs atīd, — ja jau jūs esat tik lepns un negribat dot ieteikumu, tad arī nevajag. Iztikšu tāpat. Vismaz vēlāk neviens nevarēs dižoties, ka viņš ir bijis tas palīgs un labdaris. No vēja man nav bail. Ja jau no tā neizbijās tie, kam galvā bija tikai vienas ziemas gudrība, tad jau man jābaidās vēl mazāk. Lai vējš pūš, uz kurieni grib, kaut tikai neaizpūstu vienu otru uz Sibīriju vai Sahalīnu.

— Nē, — Lible prāto, — tas ir pats stiprākais vējš, un no tā lai dievs pasargā. Bet arī tas, kas gaudo pie Melnās jūras, arī tas nav nieks. Es gudroju un gudroju un tomēr netieku nekādā skaidrībā.

— Kādā skaidrībā? — Kīrs jautā.

— Nu, kad jūs pārnāksiet no turienes un būsiet melns kā piķis.. . vai tad arī bērni būs melni vai tikai māla krāsā. Tēle, kā jau sacīju, ir balta … Balts un melns, melns un balts… Nē, tad bērniem jābūt pelēkiem kā ežiem vai mālainiem, jo jūsu sarkanie mati…

— Liecieties nu mierā, Lible, ar tiem saviem bēr­niem! — Kīrs uzmet lūpu.

— Dievs pasarg, — Lible nevainīgi iesaucas, — es taču nerunāju par saviem bērniem. Esmu jau pa­metis savu bērnu, pareizāk sakot, bērns pametis mani. Tikko pārkāpju pār slieksni un noņemu cepuri, tā mazā Marija sāk spiegt kā uz iesma un nelaiž vairs ne tu­

vumā. Tātad nedrīkstu viņai tuvoties, kamēr mans ģī­mis un pauris būs atkal apauguši spalvām. Es runāju par jūsu bērniem, Ķīra jaunskungs. Ja es noteikti zinātu, ka jūs no Krievijas pārnāksiet tikpat sarkans, kāds esat pašlaik, tad mana sirds būtu mierīga. Lai skraida mazie rakari kā degoši sērkociņi no Rajām uz Paunveri — tur nevienam nav nekādas daļas, jo tas ir dabiski, bet, ja viņi sāks nākt pāri kalnam melni, mālaini, pelēki vai dievs zina kādi, varbūt zaļi, tad .. . tad zirgi sāks trakot un neviens vairs negribēs braukt cauri Paunverei.

— Paklausieties, Lible, — Kīrs kļūst pavisam no­pietns, — ja jūs gribat zināt, tad mani mati nemaz nav sarkani, bet kastaņbrūni. Ar gadiem tie kļūs vēl tum­šāki, tā ka jūsu zobgalības ir nevietā. Un, ja mani bērni arī būtu sarkani un kaut vai zaļi, tad prātīgs cilvēks par to nekad nesmietos. Ne jau tas ir svarīgi, kas cil­vēkam aug uz galvas, bet gan tas, kas ir galvā. Bet, ja jau runājam par izskatu, tad jāatzīstas, ka pašlaik Paunverē nav otra cilvēka, kas izskatītos tik ērmots un smieklīgs kā jūs.

— Nē, ko nu par to! — Lible piekrīt, tad pēkšņi ap­raujas; kāds vīrs nāk pāri kalnam uz šķūņa pusi: — Pa­skaties, vēl viens ciemiņš, — viņš saka, — drīz šeit salasīsies vesels bars kā pagasta valdē. Tiesa kas tiesa, Ķīra kungs, es nevaru lepoties ar savu ārieni. Un vis­pār — kas man, vecam sakārnim, vairs vajadzīgs. Mana dziesma nodziedāta. Ja dievs dos, padzīvošu vēl gadi­ņus desmit, piecpadsmit un tad — pie veļu mātes. Es tikai vēroju jaunos un priecājos, ka viņiem labi klājas un tie ilgi dzīvo virs zemes. Uzskatiet mani par savu veco tanti, kas laiku pa laikam apciemo savas māsas­dēlus un vēl viņiem vienīgi labu. Un, ja viņa reizēm mazliet rūc un baras, tad neņemiet vērā, piedodiet ve­cam cilvēkam.

Nācējs ir Tenisons.

— Vai tu re, te jau no paša rīta sanācis vesels pulks, it kā kara padome. Tiesa kas tiesa, ja nebūtu pazinis pēc balss, tad nemaz nezinātu, ka uz šķūņa sliekšņa sēž zvaniķis. Nudien, ūsas un bārda piedod vīrietim pavisam citu izskatu! — Nu jā, viņš esot atnācis pēc reņģēm un aizvedis «šās» uz mājām; būs siena laikā ko piesiet dūšu. Nu, bet par ko tad šie tā spriežot, ja drīkst zināt?

Tenisons sasveicinās ar skolas biedriem un zvaniķi un tad apstājas šķūņa priekšā, it kā nogaidīdams, vai viņa varenās kājas nesāks šeit iesakņoties. Liekas, viņa staltais stāvs uzsūc dzīvības spēku tieši no zemes tajā vietā, kur viņš stāv. Skatītāju pārņem bažas, ka apģēr­bam, kas apņem šo drukno stāvu, kuru katru acumirkli pārsprāgs vīles. Šķiet, it kā spēcīgie lieli un biezās vil­nas bikses būtu ar grūtībām iestūķētas šķeltajos puszā­bakos; Tenisona zābaki atgādina ādas uzmavas uz stabiem.

— Labdien, labdien! — Lible atsaucas. — Spriežam par svarīgām būšanām. Vai tad tu vēl neesi dzirdējis, ka skolas biedrs Kīrs ir tikpat kā precējies un būs mui­žas pārvaldnieks?

— Kas tās par valodām? Neko neesmu dzirdējis.

— Te nu bija, pats resns kā vērsis, kaut vai stīpām apjoz, lai nepārplīst, bet nezini tādu svarīgu jaunumu. Labāk ej uz mājām, paņem kalendāru un pievelc ar zīmuli krustu pie nākošās svētdienas — tad saderinā­sies skrodermeistars un Raju Tēle. Tfū! Nevis skroder- meistars, bet muižas pārvaldnieks. Nu jā, tikko būs no­svinēta saderināšanās, Kīrs —- aidā! — projām uz Krie­viju, tieši Melnajā jūrā iekšā vai arī paliks uz jūras krasta, to eg lāgā nezinu … Viņš brauks uz turieni mā­cīties par opmani.

— Kīrs? Krievijā taču bija Totss, nevis Kīrs, — Te­nisons aiz brīnumiem aizmirst pievērt muti.

— Uz Krieviju var braukt katrs, kam tīk, — saka Totss, bakstīdams zobus. — Ceļš atvērts visiem.

Paiet vairākas minūtes, pirms Tenisons to visu ap­tver.

— Nu, bet tagad, — zvaniķis ierosina, — šo noti­kumu vajadzētu pienācīgi atzīmēt. Ko jūs par to sakāt, Ķīra jaunskungs? Kā būtu, ja mēs visi aizdrāztu uz Paunveri un iedzertu pāris glāžu alus uz jaunās kun­dzes veselību?

— Ne! — Kīrs pakrata galvu un pošas uz iešanu. — Atnāciet svētdien, tad iedzersim. Tu arī, Tenison, jo…

Rudmatis paceļ cepuri un, kaut ko murminadams, dodas projām. Bet Lible, vērodams aizejošo skroderi, klusi nodzied:

Stalti jāt grib skroderzellis, Bet — ko darīt — nav tam melnis. Tad viņš āzi seglot steidzas, Sakas mauc, kur aste beidzas.

Nākamajā rītā Lible agri atkal ierodas Aizpuros. Uz viņa skūtā zoda un padegunes jau melno strupi bārdas rugāji, bet kailais galvvidus, matiem dīgstot, ir kļuvis zilgans.

— Pēc smiekliem nāk asaras, — viņš saka muižas pārvaldniekam. — Saderināšanās — ņetu!

— Kā — ņetu? — pārvaldnieks brīnās.

— Ņetu. Vakar mana sieva bija aizgājusi uz Rajām un pati savām ausīm dzirdējusi, kā Tēle Jorham sacī­jusi: «Nekādas saderināšanās nebūs.»