Oskars Lutss - Vasara

Košļādams viņš dungo dziesmiņu: «Posies, gars, jau diena galā …» Liekas, it kā galvā grieztos milzīgas ūdens dzirnavas, kas izjauc katru pamodušos domu. Totss nedzird ne cīruļu treļļus, ne bezdelīgu vidžinā- šanu. Viņu neskar sanoņa ziedos, viņš nesajūt smaržas, kas lidinās vasaras vējos. Kā gan lai viņš saskatītu dzīvību un mūžīgo kustību pie savām kājām, starp puķēm un zāles stiebriem? Posies, dvēsele, tā stunda ir klātu . . .

Tālāk, veca simtgadīga ozola galotnē, redzama stārķa ligzda. Stārķiene stāv ligzdā un gaida atgriežamies

dzīves draugu. Cik garlaicīgi: šodien stārķa tēvs, mek­lēdams barību, laikam aizlidojis tālāk nekā parasti. Stārķiene noliek vienu kāju, paceļ otru un gaidīdama sāk kārtot spalvas. Ahā — tur jau viņš laižas. KHp- klip-klip . .. Ozola zaros kāds uznesis bišu stropu. Sis atjautīgais kārumnieks droši vien nolēmis noķert kādu noklīdušu spietu. Netālu no ozola aiz kalna pakājes plešas purvs, tāpēc laikam Totsu mājas sauc par Aiz- puriem. Gatvi nošķir veci, apsūnojuši vītoli. Pavasaros šajos vītolos dzied diplomēta koncertdziedone, augsti godājamā Lakstīgalas jaunkundze, kas suģestē klausī­tājus vairāk ar savu slavu nekā dziesmām. Tagad sla­venā soliste ir jau aizceļojusi vai sasaiņojusi savas notis kāda cita iemesla dēļ. Seit palikusi tikai parastā dziedone, kas dzied jautras, dzīvespriecīgas dziesmas bez reklāmas, bez skaļa patosa.

Pēkšņi Totss pieceļas un izspļauj smilgu — beidzot viņš zina, kur un pie kā jāiet. Viņš iesteidzas istabā, paķer no sienas pātagu un pēc dažām minūtēm jau ir ceļā uz Paunveres pusi. Tuvojoties skrodermeistara mā­jai, pār viņa seju pārslīd ēna. Paslepus paskatījies uz to pusi, viņš noprot, ka Adniēla miteklis šodien ir kaut kā svinīgi uzposts. Ceļagājējs savās domās nosauc šo māju par pretīgu čūsku midzeni un ātri aizdrāžas ga­rām. Sperdams ar savām garajām, tievajām kājām sep­tiņjūdžu soļus, muižas pārvaldnieks drīz vien nonāk pie kādas citas mājiņas, kas viņam šķiet glīta un tīkama. Šodien, kā par brīnumu, Lible ir mājās un saņem reto viesi ar. sevišķu sirsnību. Bet Totss atbild uz šīm laip­nībām diezgan vēsi un tūlīt ķeras pie lietas.

Nē, Lible «ko tādu» nav vēl dzirdējis un cer, ka ne­kad arī nedzirdēs. Bet viņš nelikšoties ātrāk mierā, kamēr nebūšot visu noskaidrojis. Šodien pievakarē, nē — tūlīt pat viņš aizjozīs uz Rajām un pajautās Tēlei pašai, viņa jau zina, ko baumo pagastā. Protams, ka ne, Totsa jaunskungs nekur netiks iejaukts, netikšot pat pieminēts muižas pārvaldnieka vārds. Viņš, Lible, esot aizgājis uz bodi un nejauši dzirdējis to un to. Ko nu, viņš taču neesot nekāds puišelis, kas nezinot, kā jākārto tādas lietas. Lai Totsa kungs esot bez rūpēm, viss tik­šot izdarīts, kā pienākas; ja cienījamais pārvaldnieks negrib viņu gaidīt, kamēr pārnāks, — labi, viņš pats aizskries uz Aizpuriem un pastāstīs. Nē, kur nu — tik lepna meiča lai ietu pie sarkanmataina skrodera! Nav tiesa, ka krustmāte mirusi, — kur āda un nagi? Vai tad citi puiši ir nozuduši no pasaules, ja Raju Tēle nevar atrast sev labāku dzīves biedru par šo teļa pauri. Nu, vot, beidzot muižas pārvaldnieks redzot pats savām acīm, kādi ir tie laulības prieki un laime.

— Nāc tuvāk, mazā Marij, nebaidies. Dod ciemiņam roku un saki «labdien». Tā …

— Dūšīga meitene, — Totss uzslavē. — Kad citreiz atnākšu, atnesīšu konfektes.

— Nu, tādai lielai meitenei konfektes vairs neder, tās bojā zobus. Nekas, paies vēl gadi divi trīs, un Totsa kungam pašam būs šitāda draiskule un sacīs: tēt vai papu, vai ko paši būsiet iemācījuši. Nemaz neskumstiet, pārvaldnieka kungs, viss būs kārtībā. Tās ir tikai ve­ceņu tenkas. Kīrs — Tēles brūtgāns! Tīri jāsmejas. Kaut kas tāds vēl nav dzirdēts! Bet, ja tas ir tiesa, tad … es nezinu, ko lai daru … es sev likšu nogriezt ūsas un nodzīt matus. Vai izdarīšu vēl ko ļaunāku, jo tādas lietas es nevaru paciest. Nu jā, ja jūs negribat gaidīt, tad es no Rajām kā bulta šaušos uz Aizpuriem, pateikšu, kā ir. Nē, es jau tagad zinu, ka Tēle mani izsmies un padzīs ar kaunu, bet tas man nekaitēs — kā zosij ūdens.

Totss iznāk uz ceļa, apstājas un prāto: varētu ari pagaidīt tepat Paunverē un pakavēties pie aptiekāra, kamēr atgriezīsies Lible. Tomēr ne! Šodien viņš vairs negrib nevienu ne dzirdēt, ne redzēt, ķermenis ir kā salauzīts, un dvēseli māc ļauna nojauta. Iedams gar Supsa māju laukiem, Totsa skatiens neviļus apstājas pie necienīgā sāncenša mājiņas. Pēkšņi viņam liekas, it kā mājiņas jumts paceltos uz augšu un spāres ņir­gādamās palūkotos uz lielceļa pusi. Taču māja noslēpu­maini klusē', pat pagalmā neredz nevienas dzīvas dvē­seles. Pag, tur it kā sakustējās loga aizkars un paglū­nēja sarkana galva…

Atgriezies savās mājās, muižas pārvaldnieks kādu laiciņu jūtas pavisam mierīgs, toties pēcpusdienā viņš sāk nepacietīgi gaidīt Libli. Bet Lible nenāk. Ar šo valodīgo vīru šodien kaut kas noticis, citādi viņš jau sen būtu klāt. Totss iziet gatvē un ilgi vēro lielceļu, bet tur neredz neviena, ko varētu noturēt par zvaniķi. Saule jau riet, apzeltīdama ar saviem pēdējiem stariem vecā ozola galotni un stārķu ligzdu, bet Lible nerādās. Pār­nāk ganāmpulks, iestājas krēsla, — Libles nav. Un tajā dienā Lible nemaz neatnāk.

Naktī Totss nemierīgi mētājas pa gultu un nevar īsti aizmigt līdz pat rīta gaismai. Te viņu biedē baismi sapņi, te iekož blusa vai blakts. Muižas pārvaldnieks kā mācēdams cenšas nomierināties, lai atsauktu miegu, skaita līdz simtam, nozvērējās nākamajā dienā pārnest no aptiekas veselu maisu blusu pulvera — nekas nelīdz. Lai šī Tēle iet kaut vai pie aptiekāra, vilka vai lāča, paša velna, lai precas ar vilkati un rada lietuvēnus, bet lai triec pie velna šo vasaras raibumaino adatas bak- stītāju.

Tikai pret rītu iemaldās kāds pārguris un miegains vīrs, lai Aizpuru kambarī atpūtinātu kājas.

No rīta Aizpuros ierodas dīvaina persona, kuru līdz šim vēl neviens nekur agrāk nav redzējis. Sis noslēpumainais viesis iebāž galvu pa logu un jautā pēc muižas pārvaldnieka. Jā­zeps, kurš pašlaik apģērbjas, aši uzvelk vesti un iz­skrien priekšistabā. Pēkšņi viņš izbrīnā apstājas.

Totss pazīst un nepazīst šo personu, nepazīst un to­mēr pazīst.

— Labrīt, Totsa jaunskungs! — saka svešinieks.

— Ko t jūs mani tā pētāt — esmu tas pats vecais Kristjāns Lible, kā vakar un vienmēr. Iznāciet uz brī­tiņu laukā, gribu ar jums parunāties.

— Žēlīgā debess — Lible! — brīnās saimes ļaudis.

— Kas tad tie par kumēdiņiem? Tu taču esi noskuvis savu galvu kailu kā olu!

— Tā izskatās smalkāk, — atbild zvaniķis un nozūd aiz loga. Muižas pārvaldnieks izskrien pa durvīm. Viņš jūt, ka ceļi sāk drebēt. Pie sētas stāv Lible un uztin smēķi.

— Nu, Totsa jaunskungs, — zvaniķis iesāk, — kā jau teicu, vakar aizgāju.

— Nu? — noprasa muižas pārvaldnieks un aiztur elpu.

— Taisnība! Viss ir akurāt tā, kā runā.

— Ko nu muldi! — muižas pārvaldnieks sastostās.

— Tas nav iespējams.

— Goda vārds, tik tiešām, kā es patlaban stāvu te pie sētas. Nudien, sākumā arī es negribēju ticēt, kaut vai nosit, bet, ja cilvēks pats apgalvo, tad …

— Kāds cilvēks?

— Tēle, protams.

To dzirdot, Totsa sirds kļūst tik smaga, ka ar to va­rētu nogremdēt laivu. Ka viņš ir zaudējis Tēli, — tā vēl nebūtu nelaime, vistrakākais ir tas, ka viņu atradis tieši Kīrs.