Oskars Lutss - Vasara

— Nu vot, — Kipels priecīgi iesaucas, — nu ir kopā viss konsīlijs! Zēl, ka nav svaigu zivju, cik jauki būtu zibens gaismā iestrēbt zupu.

— O, zivju zupa, — Lēsta iesaucas, — tā jau līst no debesim. Sveicināts, Tenison, kā tu nokļuvi šeit pēc tik ilga laika? Dīvaini gan, Paunveres vīri barā atbraukuši uz pilsētu: kad nav, tad nav neviena, bet, kad nāk, tad visi reizē. Man ir tikai viena stunda laika, pats ilgākais stunda un piecpadsmit minūtes. Tādā lietū nemaz nebūtu skrējis, bet biju apsolījis, un vajadzēja taču novēlēt Totsam laimīgu ceļu.

— Ļoti labi, — Totss priecājas, — ka sāka līt: tagad vecais tik drīz nejūgs zirgu, varēsim mazliet pasēdēt kopā. Nu jā, pag, ko es gribēju sacīt? Ak jā …

— Atvainojiet! — Kipels pārtrauc muižas pārvald­nieku, — atvainojiet, Totsa kungs, ka jūs traucēju. Es gribēju jautāt… ka — nu jā, ar zupas vārīšanu tik un tā nekas nesanāk … — vai mēs par visiem kopā nepagodinātu vienu Saradčevu? Kā jūs domājat, jauns­kungi? Nevajadzētu vilcināties, jo, kā dzirdu, te vienam otram esot ļoti jāsteidzas. Ja nav iebildumu, es jozīšu pakaļ, lietus man nekaitēs.

— Noteikti! — Lēsta atsaucas. — Tādas dienas, kad salasījusies kopā gandrīz visa Paunveres draudzes skola, negadās bieži. Draugi, savāciet naudu! Iedzersim glāzi vīna uz skolas biedru un Strupā Jura veselību^

— Pareizi pareizi! — puiši piekrīt.

— Nē, — Kipels saka, — Saradčevam man naudas pietiktu, bet, ja kungi vēlas arī vīnu, tad gan būtu jāsa­rīko maza ziedojumu vākšana.

— Pats par sevi saprotams, — Totss atbild. — Kādēļ katru dienu būtu jāuzcienā jums? Šodien ir mūsu kārta. Tenison, Tali, a karbl, a karbl M

Viņš iedod Kipelam pāris sudraba rubļu, un tas, naudu uz plaukstas žvadzinādams un jocīgi klanīda­mies, apstaigā skolas biedrus.

— A karbl, a karbl, a karbl! — Kad katrs ir iedevis savu daļu, Kipels lūdz skolas biedrus apsēsties, kur katrs redz, pakampj saplīsušu vaskadrānu un steidzas uz durvīm.

1 A karbl — rublis. (Ebr.)

— Neaizmirstiet vīnu! — Lēsta uzsauc viņam nopa­kaļ. — Sis velna Saradčevs man par stipru.

— Noteikti! — atsaucas balss priekšnamā.

— Pielūkojiet, ka jums kājās neiesper zibens, — Totss brīdina, bet šoreiz viņš paliek bez atbildes; veikalvedis, jocīgi lēkādams, dodas pāri pagalmam uz vārtu pusi.

— Nu jā, nu, — muižas pārvaldnieks pievēršas sa­viem skolas biedriem, — gribēju jums ko sacīt, bet tad sākām runāt par to Saradčevu, un es nepaspēju no­beigt. Apsēdieties un klausieties uzmanīgi, ko teikšu.

Totss uzrāpjas uz kastu grēdas, kaut kā apsēžas, satausta kaut cik stabilu pamatu zem kājām un uzsāk savu kalna sprediķi. Tenisons un Lēsta sēž uz kastēm pie galda. Tali paliek stāvot ar muguru pret krāsni. Visi trīs klausās.

— Redzi, — Totss ieklepojas, — vispirms es griežos pie tevis, mīļais skolas biedri Tenison. Ievēro. Tajā laikā, kad es klaiņoju pa Krieviju un tu kā centīgs bite­nieks un saimnieks krāji naudu un noguldīji to uz pro­centiem …

— Pagaidi, pagaidi! — Tenisons protestē. — Kā tu zini, ka es krāju naudu un noguldīju to uz procentiem?

— Tu vispirms savaldi savas klabatas, — Totss at­cērt, — un ļauj man izteikties. Es drīz apklusīšu, tad tu varēsi runāt kaut vai līdz vakaram.

— Lai iet! — atbild Tenisons un labsirdīgi iesme­jas. — Pūt vaļā!

— Nu jā, vot… — Totss atsāk no jauna. — Kamēr es klaiņoju pa Krieviju un tu krāji naudu, arī citi mūsu skolas biedri kaut ko paveikuši. Tali, piemēram, ir stu­dents, Lēsta — aptiekārs … un tā tālāk. Bez tam šis pats Lēsta, kurš kādreiz bija tik mazs, ka jābrīnās, bet tagad izaudzis garš kā maikste, ir sadzejojis daudz dze­joļu un sacerējis arī stāstus. Sie dzejoļi un stāsti neka­vējoties jānodrukā, jo pie tiem izšķiests ļoti daudz laika. Tālāk. Nu jā, tā kā tu, Tenison, jau būsi dzirdējis un arī pats vari iedomāties, katras grāmatas iespiešana saistīta ar izdevumiem. Labi… Vārdu sakot, lieta ir tāda, ka Lēstam pašlaik nav tik daudz naudas, lai tos segtu. Te jānāk palīgā viņa skolas biedriem, ja viņi vis­pār vēlas būt skolas biedri. Ievēro, Tenison, tas bija pats liktenis, kas mūs šorīt saveda kopā. Es pateicos debesīm un domās sev teicu: «Mēs būsim tie, kas šo lietu novedīs līdz galam.» Tu esi prātīgs vīrs un pats saproti, par ko es pašlaik runāju, mm, a?

— Tjā, — atbild Tenisons, lūkodamies uz loga pusi. — Lietus gāž kā ar spaiņiem. Sis Saradčevs, vai kā viņu sauca, izmirks līdz ādai.

— Lai tikai līst, — Totss aizsmēķē papirosu, — tas ir jauki, tad labāk augs sēnes un vecais netiks ārā no iebraucamās vietas. Lēstas grāmatas iespiešana iz­maksā trīssimt rubļu. Par trīssimt rubļiem Lākmanis ir ar mieru iespiest Lēstam tūkstoš grāmatu. Protams, trīssimt rubļu nav nieka nauda un tā neaug kokos, bet, ja mēs šeit visi četri mestos kopā, gan mēs šo naudu saskribinātu. Kā tev liekas, Tenison?

— Tjā, sakasītu jau gan.

— Nu redzi, — muižas pārvaldnieks nopriecājas, — tā ir vīra cienīga valoda! še, paņem papirosu, tad runāsim tālāk. Nē, nu jods parauj . . .

Sai acumirklī kāds aizskrien gar logu un skaļi no­šķaudās.

— Uz veselību! — iesaucas Totss un turpina: — Nē nu, — viņš saka, — pēc kāda laika Lēsta savas grāma­tas pārdos un atmaksās mums visu, ko mēs viņam tagad aizdosim. Nebaidies, ka tava nauda ies zudumā, es zinu, uz grāmatām var labi nopelnīt. Redzi, vai tu ne­esi ievērojis, kā senāk viņi, šie grāmatu tirgotāji, stai­gāja ar nastiņu uz muguras. Bet pēc kāda laika — ska­ties — jau atver lielu bodi un arī vēderiņš apaļš .. .

— Nē, kas tur ko baidīties… — Tenisons nomur­mina.

— Protams, nav ko baidīties, — Totss uzmundrina draugu. — Bet tagad pasaki. Lēsta, — cik daudz nau­das ir tev pašam; pēc tam rēķināsim tālāk. Jeb vai var­būt tev nav ne kapeikas, izņemot garīgās vērtības?

— Man šim nolūkam jau sakrāti piecdesmit rubļi, — Lēsta atzīstas.

— Piecdesmit rubļu, — Totss atkārto. — Labi. Tali, tu stāvi tur lejā, paņem zīmuli un uzraksti uz krāsns stūra: piecdesmit rubļu. Raksti: Lēsta — piecdesmit rubļu. Pamati jau iemūrēti, sākums ir likts. Tālāk, Tali.

Tu esi students, pats vēl neko nenopelni, un ari nekādu citu ienākumu tev nav, bet toties tu esi rakstnieka tu­vākais draugs un cienītājs … Labi sadzīvojat… Nu jā, vārdu sakot, cik tu vari aizdot Lēstam, bet tā, lai pats nepaliktu pilnīgi tukšā?

— Nu … — Tali pasmaida, — arī savus piecdesmit rubļus — kā jau students.

— Darīts! Pieraksti: Tali — piecdesmit rubļu.

— Nē, no Tali nevajag ņemt, — Lēsta dedzīgi iebilst, — viņam nav naudas.

— Kāda tev tur daļa! — uzsauc no augšas. — Es domāju, Tali pats to zina labāk nekā cits. Ja viņam paš­laik nav brīvas naudas, tad viņš iedos man līdzi uz Paunveri mazu zīmīti, es to nogādāšu Sāres mājās — un darīts. Tsss! Klusu! Lūdzu netraucēt! Nekavē laiku, Lēsta, tu ļoti labi zini, — tiklīdz pāries lietus, vecais piebrauks zirgu pie bodes. Ar Tenisonu mums citi rē­ķini: viņš skaitās saimnieks, un viņam ir labi iekopta saimniecība. Tāpēc baidos, ka viņš apņemsies segt visu atlikušo summu un mana nauda paliks pāri. Vai nav tiesa, Tenison, mm, a?

— Divdesmit pieci rubļi, — saka Tenisons, nomez­dams uz grīdas izdegušo smēķi un samīdams to ar kāju.

— Ko, divdesmit pieci rubļi? — Totss izbrīnījies pa­skatās uz leju.