Oskars Lutss - Vasara

Paunveres vīri gausi virzās pa ceļu uz priekšu. Pa atvērtajām bodīšu durvīm plūst visdažādākās smakas, sevišķi stipri ož ādas un siļķu tirgotavu tuvumā. Durvīs stāv ņipri bodes zeļļi ādas priekšautos un uzrunā gan­drīz vai katru zemnieku, kas iet tiem garām.

— Nu, saimniek, nu, saimniec, ko vajag? — Siļķes, sāli, dzelzi, pastalādu, katūnu vai zīda lakatus — visu tie apsolās pārdot lētāk nekā citur. Garāmgājēji ir tikai saimnieki un saimnieces, it kā pasaulē vispār nebūtu kalpu un kalpoņu. Starp zemniekiem šaudās mazi eb­reju bērneļi; pildīdami saimnieku pavēles, viņi tomēr atrod laiku arī nerātnībām: pie daža laba zemnieka svārkiem karājas papīra strēmelīte vai krāsaina lupa­tiņa. Bulku sievas piedāvā dažādas baltmaizes; viņām grozos ir cukura un sāls maizītes, bulkas un dzelten­maize, ūdenskliņģeri un frančmaizes. Visa ir papilnam; visi grib tikai pārdot un pārdot. Dzelzs bodēs izmēģina izkaptis un sirpjus, šķindina lāpstas, arklu lemesnīcas un citus darb'a rīkus, strīdas, kaulējas. Ārā pie zirgiem lamājas zemnieki un draud cits citam ar pātagām. Kādam ir nozagta nauda… Kliedzieni, asaras, poli­cija . . . Drukna tirgus sieva tvarsta izbēgušas vistas. Vecs ubadziņš iet no vieniem ratiem uz otriem un lūdz žēlastības dāvanas: cits viņam iedod gabaliņu maizes vai kapeiku, citur viņu saņem ar lāstiem un sūta darbā. Tad vārgais vecītis paiet sāņus un, it kā sevi mierinot, paceļ no zemes kādu papīru vai tukšu papirosu kār­biņu.

Sajā troksnī lauku cilvēka galva sāk dūkt kā kuļ­mašīna, viņš mēģina no šīs kņadas pēc iespējas ātrāk izkļūt lauka un atceļa brīnās, ka cilvēki vispār var dzīvot pilsētā.

Pāri ielai ir tomēr kāds veikals ar zaļu izkārtni, kas neaicina, nelūdz un nepiedāvā preci lētāk nekā citur. Tomēr šis veikals ir pircēju stāvgrūdām pilns, gaidītāju rinda sniedzas jau uz ielas. Gar veikalu cienīgā gaitā šurpu turpu soļo vīrs ar zobenu pie sāniem. Totss do­mās dzied līdzi viņa soļu ritmam: «No debesīm būs man atnest…»

Kad reņģes nopirktas, Tenisons aicina abus Totsus uz alus bodi iedzert līkopus. Jaunais Totss ievēro, ka druknais skolas biedrs rīkojas kā pilntiesīgs saimnieks. Šodien ir lielā tirgus diena, no laukiem sabraucis daudz cilvēku: Paunveres vīriem krietni vien jānopūlas, ka­mēr viņi atrod sev vietu alus bodes kaktā. Tenisons pieprasa divas pudeles alus un paciņu papirosu. Vīri iedzer un smēķē papirosus. Sarunas velkas gausi, glie­meža gaitā, it kā zemnieki būtu nolēmuši nešķiesties ar vārdiem. Tie galvenokārt sūrojas par dārgajām cenām un tuvo siena un labības pļauju. Muižas pārvaldnieks ievēro, ka daudzi zemnieki ziņkārīgi aplūko viņa nepa­rasto uzvalku un klusi sačukstas savā starpā. Protams, Totsam no tā nav ne silts, ne auksts, viņš jau ir pie­radis, ka dzimtenē viņu ievēro un apbrīno. Totss redz un dzird visu, kas ap viņu notiek. Piemēram, tur kāds zemnieks jau labu laiku sēž pie pilnas alus pudeles un, šķiet, kaut ko pārdomā. Reiz jau viņš sakustējās, it kā grasītos dzert alu no pudeles, bet tad atmeta šo nodomu. Totsa skatiens apstājas pie zemnieka alus glāzes. Sī alus glāze ir tik apķepusi un netīra, ka pat pieticīgais zemnieks neuzdrošinās no tās dzert. Beidzot zemnieks gausi pieceļas, pieiet ar glāzi rokā pie letes un vainīgi saka:

— Kundze, šī glāze nav gluži tīra …

— Kas t šai vainas? — krodziniece, paņemdama glāzi, dusmīgi noprasa. Noslaucījusi glāzi savalkātā priekšautā, viņa atdod atpakaļ zemniekam, un zemnieks priecīgi iesaucas:

— Nu, tagad es zinu, ka tā ir tīra.

Pie dažiem galdiem sēž arī sievas un mudina vīrus drīzāk uz mājām.

— Jā, jā, — vīri piekrīt, — izdzersim un tūlīt brauk­sim mājās.

Bet pirms iešanas tiek atnesta vēl viena pudele, tad vēl otra, ar lielu steigu tiek pieprasīta vēl trešā, un pēc tam vīri jau runā pavisam citu valodu. Dievs pasarg, tur mājās taču nekas nedeg, un, ja arī degtu, tad viņi tik un tā vairs nepaspētu laikā. Lai zirgi paēd un maz­liet atpūšas, būs atpakaļceļā vieglāks riksis.

— Tu, Katrīn, esi viens jocīgs sievišķis: cilvēks pēc ilgiem laikiem satiek vecu paziņu, vajag taču aprunā­ties. Govis izslaukt palīdzēs pirtniece; vakara vēsumā vieglāka braukšana, citādi zirgs nevarēs atkauties no dunduriem. Kundze, dodiet vēl pāris aliņu!

Šķiet, it kā kroga soli būtu noziesti ar piķi, jo vīri nevar un nevar piecelties. Beidzot, kad sievas kļūst se­višķi nepacietīgas un solās braukt mājās vienas, un šos draudus vēl papildina ar daudziem brīdinājumiem, vīri negribīgi pieceļas.

Pēc brītiņa arī paunverieši iziet uz ielas.

Nu jā, lai Aizpuru saimnieks esot tik labs un uzņe­moties gādību par viņa reņģēm: viņš pats vai viņu kalps rīt vai parīt braukšot uz Paunveri apkalt zirgus, tad jau paņems un aizvedīs arī reņģes. Nu jā, ardievu un laimīgu ceļu… un pasveicini mājniekus un… nu jā.

Labi, labi, viss tiks izdarīts, kā nākas, lai nododot labas dienas tuviniekiem un . . . Lai Jāzeps pārāk ilgi nekavējoties un nākot tieši uz siļķu bodi, iebraucamajā vietā viņiem vairs neesot ko darīt. Nu jā . . .

— Tu laikam tagad paliksi Aizpuros? — jautā Teni­sons pa ceļam pie Tali. — Uz Krieviju vairs nebrauksi?

— Nezinu, — Totss atsaka. — Varbūt laidīšos atpa­kaļ uz Krieviju. Esmu tur pieradis; netīk noņemties gar sīkiem zemes gabaliņiem. Varētu jau arī palikt šeit, bet… Nu jā, tu laikam tagad esi pilntiesīgs saimnieks savās mājās, ko?

— Tā ir, — Tenisons nostiepj. — Vecais jau vairs nav nekāds saimniekotājs, reizēm izlīdz ar padomu, kādu labību sēt un … Citādi nekur neiejaucas.

— Hm, hm! — Totss pie sevis nomurmina. — Tā ja.

Skolas biedri ierauga tēvoci Kipelu uz mājiņas sliekr šņa, bet šoreiz bijušais Nosova veikalvedis stāv ar mu­guru pret sētu un, balstīdamies pret durvju stenderi, dzīvi sarunājas ar kādu, kas ir namā. Totss nejauši sadzird pāris pēdējo teikumu:

— Žēlīgā debess, — saka veikalvedis, — es taču ne­varēju pieļaut, ka jūsu veļu pilnīgi sadedzina ar hloru. Es viņai ļoti pieklājīgi pateicu: «Ja jūs lietosiet vairāk hlora nekā ziepju, tad students jums vairs nedos maz­gāt veļu.» Liela lieta, lai dusmojas. Ja mēs sāksim bai­dīties no katras veļas sievas, tad jau vairs nevarēs pasaulē dzīvot.

— Te būs vēl ceturtais skolas biedrs, — Totss ieru­nājas, kad veikalvedis, izdzirdis nācēju soļus, pagriežas uz pagalma pusi. — Tas ir mūsu novada saimnieks, viņa vārds ir Tenisons. Iepazīstieties — Kipela kungs.

— Ļoti priecājos, — Kipels sniedz roku, — ļoti prie­cājos! Veseli četri skolas biedri kopā! Zēl, ka man nav ne zivju asakas mājās, citādi varētu atkal izvārīt zupu.

Istabā kāds ieklepojas, priekšnamā iznāk Tali un sa­sveicinās ar Tenisonu.

Pēkšņi pilsētu pārklāj tumši mākoņi, spēcīgs grā­viens sadrebina mājiņas logus. Kipels palūkojas uz de­besīm un steidzīgi aizver logu. Arī skolas biedri ieiet vigvamā. Pirmās rupjās lietus lāses nogrāb pret loga rūti. Tā kā laiks ir apmācies, tad vigvamā ir vēl tum­šāks nekā vakar, un tīklu āzis kaktā iedveš pat bailes. Zibens uzšķiļas arvien biežāk. Gar logu kliegdams aiz­skrien kāds bērns.

— Ai, ai! Zibens iespēra kājā!

Pārbijies večuks steidzas bērnam pretī un jautā:

— Kur iespēra zibens? Kāds zibens? — un abi, glāb­damies no lietus, ieskrien ielas mājas priekšnamā. Va­karējā veļas skalotāja, pārvilkusi pār galvu brunčus, saliek traukus zem noteku caurulēm; viņa ar savām lie­lajām kājām, ko grezno varenas varžacis, bradā pa peļ­ķēm kā pīle. Pār pagalmu pārskrien Lēsta ar uzslietu apkakli un iedrāžas priekšnamā. Vispirms viņš ieskatās Tali istabā, bet, redzēdams, ka tur neviena nav, ienāk vigvamā.