Oskars Lutss - Vasara

— Ha-ha-ha! — Lesta smejas līdz asarām. — Kīrs! Kīrs! Kas to varēja domāt? Kur šis ņēmis tādu drosmi?

— Tātad ciemojāties pie ķestera? — iejautājas Tali, stāvēdams pie loga. — Nu?

— Nekas. Uzņēma varen laipni, ēdām, dzērām, pa­pļāpājām; Kīrs turēja runu; es turēju runu… Gāja ļoti jautri, nebūtu tikai tas ķēms Kīrs… Nu jā, tie tad arī būtu tie paši svarīgākie Paunveres jaunumi, citādi visi ir dzīvi un veseli; Lible dimdina zvanu, audzina meitu un … To visu jūs zināt labāk par mani. Ak jā, pārvedu sev no Krievijas išhiasu, bet tagad eju zāļu vannās un kļūst jau labāk. Iepazinos ar aptiekāru, dzēru alu ar melderzelli… un tas arī viss, kas man patlaban ienāca prātā. Reizēm strīdos ar veco. Vecais saka: paliec mājās, strādā Aizpuros. Es saku, kāda man jēga palikt Aizpuros par kalpu, ja Krievijā esmu muižas pārvaldnieks. Protams, būtu pavisam cita lieta, ja vecais norakstītu mājas uz mana vārda. Nu, tas arī ir viss. Bet tagad pastāstiet jūs, ko labu darījāt te dzimtenē un kā domājat iekārtot savu dzīvi turpmāk.

— Nē, — Lesta protestē, — ļauj man mazliet attap­ties. Es vēl nespēju pierast pie domām, ka Kīrs pēkšņi kļuvis tik varonīgs. Tali, ko lai mēs stāstām par sevi? Totsa dzīve — tā pavisam cita lieta. Viņš ir daudz ceļojis un daudzko redzējis. Mūsu dzīve, vismaz ma­nējā, ir tik pelēka un vienmuļa, ka visu var pateikt pāris vārdos. Nu… strādāju kādā aptiekā. Taisu zāles, pārdodu un ar to noņēmos augām dienām. No rīta līdz vakaram. Brīva laika ir ļoti maz. Bet, ja reizēm esmu brīvāks, tad atnāku uz šejieni pie Tali; sēžam un atce­ramies vecos, mīļos skolas laikus. Ko vēl? Vairāk ari nekā nav.

— Tātad tu esi aptiekārs? — jautā Totss.

— Aptiekāra darbs viņam ir tikai blakus nodarbo­šanās, — Tali pasteidzas piebilst, — galvenais — viņš raksta.

— Ak, kas nu tā par rakstīšanu! — Lesta iebilst un mazliet pietvīkst. — Tāds rakstnieks var būt jebkurš. Pats redzi: neviens velns negrib manus rakstus iespiest.

— Tas nav svarīgi, — domā Tali, — pietiek ar to, ka tev ir savs cienītāju pulks.

— Ha-hā! Un šis cienītāju pulks ir tikai viens vie­nīgs cilvēks.

— Kā — raksta? — Totss brīnās. — Tas nozīmē, ka Lesta bez sava tiešā darba aptiekā strādā vēl kaut kur par skrīveri? Vai tā?

— Ai nē, — iesaucas Tali, — viņš nav skrīveris, bet rakstnieks. Lēsta dzejo un raksta stāstus.

— Sitā! Ahā! Tad jau viņam ir arī savi blakus ienā­kumi. Esmu dzirdējis, ka par dzejoļiem un stāstiem labi maksājot. Citi no tā vien dzīvo, ka raksta grā­matas.

— Tas tiesa, — Lesta piekrīt, — dažiem tiešām maksā tik daudz, ka viņi var pārtikt vienīgi no rakstī­šanas, tā tas mēdz būt svešās zemēs. Neesmu dzirdējis, ne arī redzējis, ka pie mums, Igaunijā, kāds pārtiktu no rakstniecības. Iespējams — viens otrs zobgalis velk dzīvību ar rakstīšanu, bet tā jau ir pavisam cita lieta. Ļoti žēl, ka es jau kopš paša sākuma neatzīmēju, cik esmu nopelnījis ar rakstniecību. Tali, varbūt tu zini, cik es esmu nopelnījis par saviem sacerējumiem?

— Tev vajadzēja pieņemt grāmatvedi vai kasieri.

— Jā, tiesa, redzi, man nebija tik daudz attapības. Tagad viss ir juku jukām kā biezputra ar kāpostiem un būs jāizlīdzas ar aptuveniem skaitļiem. Tomēr domāju, ka daudz nekļūdīšos, ja teikšu: divi pāri zābaku.

— Divi pāri zābaku! — Totss iepleš acis. — Vai tad par dzejoļiem maksā ar zābakiem?

— Nē, nemaksā, — Lesta paskaidro. — Jāatzīstas, līdz šim man vēl neviens izdevējs nav piedāvājis zā­bakus, bet es gan vismaz divus pārus esmu nodeldējis, skraidot pie izdevējiem un grāmatu tirgotājiem, piedā­vājot savus sacerējumus.

— Ahā, tagad saprotu, — muižas pārvaldnieks gari novelk. — Tas nozīmē — tavus dzejoļus un stāstus ne­viens negrib pirkt? Tātad pagaidām tev nevajag arī grāmatveža, kas atzīmē ienākumus.

— Tā iznāk.

— Bet saki man, Lesta, — kādēļ viņi negrib pirkt tavus rakstus? Izdevēji taču gūst peļņu no grāmatām?

— Protams, bet vai tu zini, mīļais Tots, ko viņi saka? Viņi saka: neiet cauri. Neiet cauri. To «neiet cauri» esmu dzirdējis tik bieži un tik daudz, ka šie vārdi man skan ausīs pat naktī. Tie man ir kā pieli­puši, un es pats bieži saku: neiet cauri.

— Kāpēc tad neiet cauri?

— Ej nu sazini, kāpēc! Tāds resnis ar spīdīgu seju, grāmatu tirgotājs un izdevējs, paņem tavu rokrakstu, pašķirsta dažas lapas, tad paceļ purnu, it kā viņš jau būtu visu izlasījis, un saka: «Neiet cauri. Neiet, neiet.»

— Tev vajadzētu iesniegt savus rakstus kāda laik­raksta redakcijā, — ierosina muižas pārvaldnieks, iz­pūzdams kuplus dūmu mākoņus. — Varbūt pieņems un nodrukās avīzēs. Vēlāk būs patīkami pārlasīt.

— Jā, it kā es tur nebūtu bijis. Vai zini, ko viņi saka? Tur vis nesaka: neiet cauri. Tur saka: «Varbūt jūs at­nāktu pēc nedēļas?»

— Nu, vari aiziet arī pēc nedēļas.

— Skaidrs, aizeju pēc nedēļas.

— Nu?

— Gluži tas pats: «Varbūt jūs atnāktu pēc nedēļas?» Tā es gāju uz kādu redakciju nedēļu pēc nedēļas ve­selus sešus mēnešus.

— Nu un tad? Tad pasacīja, ka neiet cauri?

— Nē. Tad pateica, ka rokraksts esot nozudis. Un, kad es ieminējos, ka tas gan neiet cauri, — lūk, es atkal saku «neiet cauri», katrs mans otrais vārds ir «neiet», — nu jā, tas neiet cauri, ka redakcijā nozūd ma­nuskripts, tad man pateica, ka tā esot mana paša vaina: kāpēc es to neesot atprasījis jau laikus. Par laimi, man bija manuskripta noraksts, tātad es to varēju piedāvāt atkal citur.

— Hm … — Totss nomurmina. — Jods parāvis, tad jau ar to rakstniecību nemaz neiet tik spoži. Bet vai zini, Lēsta, ko tev vajadzētu darīt? — viņš iesaucas. — Tev vajadzētu iepazīties ar kādu vecu rakstnieku, ar tādu, kuram, tā sacīt, ir jau ciets pamats zem kājām. Viņš tev izlīdzētu ar labu padomu, un viņa vārdam redakcijās būtu savs svars. Velna milti, vai tad vecajā Tartu neatradīsies neviens cilvēks, kura dzejoļus un stāstus jau iespiež un pērk? Ja gadītos notvert šitādu jeķimu, kas jau izgājis caur uguni un ūdeni, tas tev varētu pastāstīt, kā un kādā veidā viņš ticis tik tālu. Vai nav tiesa?

— Tiesa, mīļo Tots! — Lesta smejas. — Brīnos, kā gan tu, kam ar rakstniecību nav nekā kopīga, vari dot tik derīgu padomu! Man vispirms vajadzēja ilgi gudrot un lauzīt galvu, kamēr iedomājos aiziet pie kāda veca rakstnieka, kuram, kā jau tu minēji, ir ciets pamats zem kājām.

— Tātad tu jau esi pie kāda bijis?

— Protams. Sī ideja pati par sevi nemaz nav slikta. Bet tev jāzina, ka vecie rakstnieki, tikko tos apciemo jauni iesācēji, tūdaļ saslimst. Vecs rakstnieks liek ap­jautāties, kas ir atnācējs un ko viņš vēlas. Padzirdējis, ka aiz durvīm gaida jauns rakstnieks, viņam pēkšņi uznāk galvas sāpes un viņš kļūst tik slims, ka jāliekas gultā, un nabaga slimais vairs nedrīkst pieņemt nevienu dzīvu dvēseli. Ak jā, reiz tomēr iekļuvu pie veca, cienī­jama rakstnieka. Viņš izturējās pret mani ļoti laipni un atļāva sev nolasīt veselus divus dzejoļus. «Jā, jā,» viņš sacīja, «tie ir diezgan jauki dzejolīši, oriģināla doma, bet formas ziņā tie vēl mazliet jāslīpē. Nu jā, atstājiet rokrakstu pie manis, ja atliks laiks, es izla­sīšu. Iegriezieties kādreiz, tad iztirzāsim visu sīkāk.» «Darīts!» kā saka Kipels. Liels paldies un tā tālāk … sirsnīgs rokas spiediens un tēvišķīgs smaids …