Oskars Lutss - Vasara

— Nebaidieties, — bārdainis atcērt, — španneri un lielo āmuru esmu redzējis jau agrāk, bet, ja jūs tos gribat parādīt vēl, tad arī es atradīšu, ko parādīt jums. Es domāju, ka mans jaunais žebērklis iecirtīsies mazliet dziļāk nekā jūsu španneris vai lielais āmurs. Bez tam šim rīkam piemīt vēl viena laba īpašība: ja es to kādam ietriekšu gurnā, tad tas tik viegli vis nenorausies. Ne­kad vēl neesmu pārnācis no Dubļupes tukšām rokām,— kāds tur brīnums, ka noduru kādu līdaku tepat savā pagalmā. Labs zvejnieks ķer zivis katrā vietā, ar jeb­kuru instrumentu.

Priekšauta saimnieks atcērt ar sulīgu lamuvārdu, bet sieva ņemas atgādināt bārdainim viņa vecos grēkus.

— Katrs kristīgs cilvēks, — viņa spiēdz, uzlocīdama piedurknes, — cik es zinu, strādā un godīgi pelna maizi, bet šis te augām dienām sūt mājās kā veca beka un kašķējas ar kaimiņiem. Vesels cilvēks, vismaz būtu kaunējies kvernēt mājās un skaitīt citu kumosus. Es nesaprotu un neapjēdzu, kur tas študente šitādu izrāvis; ja viņam vajag denščika, lai pieņem cilvēku, kas cik necik izloka slinkās kājas.

— Mīļā madam, — bārdainis dzēlīgi jautā, — varbūt jums nemaz nav tik daudz to kumosu, lai būtu ko skai­

tīt? Kas attiecas uz studenti, tad viņš var turēt kaut vai desmit denščikus, gar to nevienam nav nekādas daļas. Nerūpējieties tik daudz par svešiem cilvēkiem un nelauziet galvu, ko viņi ēd, ko dzer un ko ģērbj mu­gurā. Katrs lai gādā par sevi un lai nebāž savu de­gunu, kur nevajag. Bet, ja jums tomēr, cienītā madam, uznāk vēlēšanās kaut ko grauzt, es jums labāk atnesīšu no tirgus kaulu, tad varbūt uz kādu laiku aprimsies šī spiegšana un mutes klabināšana.

— Nudien, es iešu un atnesīšu španneri! — priekš­auta saimnieks iesvilstas no jauna.

— Nesiet vien, nesiet savu španneri, — bārdainis mierīgi atsaka. — Es gaidu un gaidu, bet, kā nav, tā nav. Bet mans žebērklis ir tepat pa ķērienam. Ja ne­ticat, varu parādīt.

To runājot, bārdainis atstumj cepuri uz pakauša, aiz­dedzina strīda laikā nodzisušo cigāra galu, brītiņu no­zūd un tad nostājas uz sliekšņa ar gluži jaunu žebērkli rokā. Tā viņš tur stāv kā pats ūdensdievs ar trejzari un, zobgalīgi smaidīdams, gaida ienaidnieku.

— Sim žebērklim, — viņš paskaidro, — ir astoņi zari, un katram zaram divas atskabargas. Ja es visus šos astoņus zarus un sešpadsmit atskabargas ietriekšu tev mīkstumos, tad tu savu muguras lejasgalu no tā vairs nost nedabūsi, kaut arī es to gribētu.

Redzēdams, ka bārdainis sāk nomierināties, Totss izmanto acumirkli, vēlreiz paceļ cepuri un pieiet mazliet tuvāk.

— Labdien! — žebērkļa īpašnieks atsaka.

— Piedodiet, ka traucēju, — Totss pieklājīgi atvai­nojas. — Gribēju apjautāties, vai šeit dzīvo Tali kungs?

— Students?

— Jā.

Ari veļas skalotaja ir saslejusi ausis, un, pirms bār­dainis pagūst atbildēt, viņa atsaucas pie sūkņa:

— Seit, šeit, jaunskungs. Tas tur uz durvju sliekšņa ir viņa šekudants. Tas pateiks jums par študenti itin visu. Arī viņš pats grasās tikt par študenti, viņdien jau ērmojās pa pagalmu ar deķeli galvā.

Bārdainis uzmet runātājai niknu skatienu, taču Totsa bažas, ka strīds varētu uzliesmot no jauna, izrādās

veltīgas. Šoreiz par šekudanti nosauktā persona samie­rinās ar pāris mīklainiem mājieniem:

— Kā redzat, — viņš saka, pievērsdamies muižas pārvaldniekam un parādīdams ar īkšķi sāņus, — šie cilvēciņi nav mantojuši no Eiropas kultūras lauvas tiesu. Diendienā viņiem vajag klabināt žokļus, it kā tie niezētu. Jūs gribējāt sastapt Tali kungu, — tas tur­pina, nolikdams žebērkli priekšnamā, — viņa pašreiz nav mājās. Ja jums ir mazliet laiks, varat uzgaidīt; domāju, ka viņš drīz pārnāks.

— Ak šitā, — Totss nostiepj.

— Jā, ja jums ir laiks, lūdzu, ienāciet. Neņemiet ļaunā, bet, kā redzu, jūs esat no tālienes?

— Jā, no laukiem … no Paunveres.

— No Paunveres? — bārdainis iesaucas. — Arī Tali kungs ir no Paunveres.

— Viņš ir mans skolas biedrs. Kopā gājām draudzes skolā.

— Tā … tā, — bārdainis turpina aizvien dedzīgāk, — cik saprotu, esat atnācis apciemot savu skolas biedru. Ļoti labi. Tad jums noteikti jāpagaida; Tali man nekad nepiedotu, ja es ļautu-aiziet viņa skolas biedram.

Runātājs ieved muižas pārvaldnieku kādā telpā, kas drīzāk atgādina vecu grabažu noliktavu nekā istabu. Zemo telpu ar neaptēstajām griestu sijām apgaismo neliels lodziņš. Pie palodzes stāv vecs galds ar trim kājām, galdautu aizstāj nosmulēta avīze. Sajā dīvai­najā telpā nav neviena krēsla, galda abos galos nolikta ar vaskadrānu pārsegta kaste. Viesmīlīgais bārdainis pabīda vienu no kastēm mazliet sāņus un lūdz viesi ap­sēsties. Uz otras kastes novietojas viņš pats, sakrusto kājas un uzmanīgi vēro viesi, it kā cerēdams uzzināt kādus svarīgus jaunumus. Totss pieklājīgi pateicas un noliek savu grezno cepuri blakus apkvēpušajam katli­ņam. Apsēdies Totss aplūko istabu. Gar sienu sakrau­tas tukšas kastes. Aiz tām redzama istabas iemītnieka guļamvieta. Šķiet, it kā skrandainā gultas sega grasītos paslēpties aiz kastēm un būtu nokaunējusies par savu izskatu. Blakus krāsnij žāvējas ūdenszābaku pāris. It sevišķi duras acīs zvejas rīku pārpilnība. Gar sienām

karājas no baltiem un ziliem diegiem austi tīkli, kaktos auklu saišķi, un pie sienām salikti murdi un plati, cie­nīgi āmji.

Pie griestiem uz īpašiem ārdiem vāļājas makškeru kāti.

— Jūs laikam esat varens zvejnieks? — Totss smai­dīdams apjautājas.

— Jā, — bārdainis piekrīt, — tas ir mans mīļākais laika kavēklis un sports, bet ne profesija. Redziet, kungs, — ak, mēs taču vēl neesam iepazinušies — mans vārds ir Kipels. — Jaunie paziņas sadodas rokām, pie kam Totss nosauc arī savu vārdu un abi vienā mutē iesaucas — «ļoti priecājos!». — Nu jā, redziet, Totsa kungs, dažas personas darbībā un rīcībā reizēm iestā­jas īsāka vai garāka pauze, tas ir, tāds laika periods, kad viņam jāpamet savi tiešie pienākumi, un tad viņš ir spiests aizpildīt robu kaut kādā citā veidā. Sāds periods pašlaik iestājies arī manā dzīvē. Un, tā kā man jau kopš bērna kājas interesē makšķerēšana, tad ir pil­nīgi dabiski, ka es tagad, kad man nav nekādu citu pienākumu, uzturos vairāk uz ūdens nekā uz sausze­mes. Taisnību sakot, es arī tagad mazliet nodarbojos ar tirdzniecību, bet vairāk gan sporta pēc, nekā dzīda­mies pēc ienākumiem.

Totss uzmanīgi klausās tēvoča Kipela stāstā, laiku pa laikam pamādams ar galvu un nomurminādams: — Ak šitā!

— Sakiet, Totsa kungs, jūs taču zinājāt, — tēvocis Kipels atsāk ar jaunu sparu. — Jūs taču zinājāt No- sova preču namu Tartu? Vismaz esat par to dzirdējis, ka šāda firma kādreiz pastāvējusi? Domāju, ka visās trijās Baltijas guberņās varbūt atradīsies tikai kādi desmit cilvēki, kas nepazīst Nosovu.

— Nosovs, Nosovs … — Totss paraugās griestos, pūlēdamies atcerēties.

— Nu jā, divdesmit gadu biju pie šā paša Nosova veikalvedis. Vai zināt, Totsa kungs, ko es jums pa­teikšu, — visus šos divdesmit gadus mēs turējām visas trīs guberņas zem savas ķepas. Tas nozīmē: visi lielie tirgotāji pasūtīja preci tikai pie mums. Bīdelētie milti pienāca tieši no Saratovas, no Smita un Reinekes.

— Smitu un Reineki es zinu, — Totss atzīstas. — Ari man Krievijā bija darīšana ar šiem veikaliem.

— Nu redziet, tad jau jūs varat iedomāties, cik liela bija preču apgrozība gadā. Nē, vispār Nosovs, bez šau­bām, bija vislielākais tirgotājs Baltijā. Un es allaž biju viņa labā roka. Bet nelaime nenāk brēkdama. Tikko vecais Nosovs aizvēra acis, veikalā saradās visādi krust­dēli un brālēni, un katrs gribēja būt saimnieks. Nu, šādos apstākļos nebija vairs iespējams strādāt. Tad es iekampu sīvo un kādā jaukā dienā pateicu kundziņiem visu, ko par viņiem domāju: «Kad jaunskungi,» es vi­ņiem teicu, «nekā cita nevēlas kā tikai glūnēt kasē un pētīt vīna glāzi, tad man ar šitādiem tipiesa nav nekā kopīga. Uzbrēkt un komandēt prot katrs, bet, ja kaut kas jāpadara, tad jūs esat tik slinki, ka nevīžojat ne pakasīties.» Protams, man kā izveicīgam komijam pie­dāvāja daudz citu vietu, bet tad es jau biju sapinies ar sīvo un pasūtīju visus vietu piedāvātājus pie joda. Drī­zāk Hamlets sāks tirgoties ar siļķēm, nekā bijušais No- sova pārdevējs nostāsies aiz piparbodnieka letes. No­teikti!