Oskars Lutss - Vasara

Jaunava kautrīgi nodur acis. — Es nezinu … To­mēr . .. kāpēc gan ne … Viņš ir zemnieks.

Pēc izvairīgās, taču pietiekami skaidrās atbildes Kī­ram nosvīst mugura.

Rudmatis iesit ar lepnā spieķa rokturi sev pāris reižu pa lāpstiņām un skaļi iešņācās. Pēkšņi viņa kreisā auss sāk stipri zvanīt, un auss īpašnieks uzskata šo parādību par lielas neveiksmes vēstnesi. Jebkurā citā gadījumā Ķīru nomierinātu lūgšana un svētie raksti, taču viņš nekādi nespēj samierināties ar domu, ka Tēle varētu kļūt Totsa sieva. Ja Totsa vietā būtu Arnis Tali, — jā, tad tur neko nevarētu darīt, šāds atrisinā­jums vismaz būtu kaut cik dabīgs. Bet Totss! Totss! Tēle pārvāksies uz Aizpuriem, gulēs ar šo burlaku vienā kambarī vai pat… Viņiem piedzims bērni — un tā tālāk…

Ne, drīzāk lai Tele nomirst, tad ari viņš, Kīrs, aizietu uz bērēm un sērotu par savu zudušo laimi.

Labu gabalu sarkanmatis soļo sašļucis, nodurtām acīm, it kā smagās domas liektu pie zemes viņa vieglo galvu, tad sīkstais gars atkal pēkšņi sadumpojas.

— Bet, Tēle, — viņš iesaucas, — ko jūs sacītu, ja arī es kļūtu par zemkopi?

— Jūs — par zemkopi? Ha-ha-ha! Viena nakti jūs taču nevarat pārvērsties par zemkopi.

— Nu jā, — Kīrs smaida. — Vienā naktī jūs nevarat kļūt arī Totsa sieva.

— Pareizi, tas ir pats par sevi saprotams, bet zem­kopība un lopkopība taču ir jāmācās gadiem ilgi. Ne­galvoju, vai es spētu …

— Tēle, mīļā skolas biedrene, — Kīrs iegavilējas, — ja es būšu čakls un centīgs, tad es vienā gadā iemācīšos vairāk nekā tāds Totss desmit gados.

— Jums tā liekas?

— O, es esmu pārliecināts. Ja vien iedomāšu par savu mērķi un balvu, ko iegūšu par savām pūlēm, tad … O, Tēle, ko es gan visu nedarītu, lai tikai jūs … Lai tu … O-o-o …

Rudmatis sparīgi savicina gaisā savu spieķi — tas ir noslēgums viņa kvēlajiem vārdiem.

Doma kļūt par zemkopi viņam iešāvās prātā pilnīgi negaidot. Visas labās idejas dzimst pēkšņi un pašā pēdējā acumirklī. Vēl tikai atliek rūpīgi apsvērt, kā šo domu vislabāk īstenot. Starp citu, skroderis iztēlē aši pārbauda savas līdzšinējās zināšanas par šo nozari. Nu jā, pagaidām viņš vēl zina gaužām maz. Un to­mēr … viņš taču aizpagājušajā gadā Kiusnā piedalījās mēslu vešanas talkā. Tiesa gan — tikai kā zirgu dzi­nējs (celšanu neizturēja viņa vājā naba), un dabūja iesauku «mēslu ķīlis», jo viņš vienmēr palika pēdējais uz lauka. Un tomēr… Viņš redzēja visu un iegaumēja, kā ar šo zināmo kravu jārīkojas. Ar to sākumam pie­tiktu.

Jaunieši nonāk pie gatves, kas ved uz Rajām.

Kīrs apstājas, noņem salmenīcu un noslauka sasvī­dušo pieri.

— Nu, vai tad jūs tālāk nenāksiet? — Tēle jautā.

— Nē, man jāsteidzas uz mājām, — Kīrs atsaka. — Es gribu aprunāties ar saviem mīļajiem vecākiem un darīt viņiem zināmu, ka … ka … So lielo prieka vēsti es negribu un ari nedrīkstu vairs ilgāk slēpt, jo … O, Tēle, Tēle! Bet, pirms mēs šodien šķiramies, jums jādod svinīgs solījums, ka jūs mani… ka jūs mani nekad neatstāsiet, ja es kļūšu par zemkopi.

— Svinīgs solījums, — Tēle iesmejas un mazliet no­sarkst, — es varu zvērēt, ka jūs nekad neatstāšu, bet… kāds no tā labums? Nevien es, bet mēs abi ļoti labi zinām, ka jūs nekad nekļūsiet zemkopis.

— Tēle, mīļā Tēle, es kļūšu zemkopis! — rudmatis iesaucas, pilns kaisles un mīlestības. — Es varu zvē­rēt… es varu zvērēt!

— Nu, tad varu zvērēt arī es, — Tēle klusi atsaka, it kā pakļaudamās savam liktenim.

Pēc šiem vārdiem rudmati sagrābj kā viesuļvētra — laime, uzvaras prieks un bailes, ka viņš to visu atkal var pazaudēt, ko viņš iekarojis ar tik lielām pūlēm. Kīram ir galīgi sajaukta galva. Lai gūtu apstiprinā­jumu šim solījumam, viņš cenšas Tēli noskūpstīt. Rau­goties pa gabalu, viņa izdarības liekas visai dīvainas: šķiet, it kā Raju gatves galā kāds zēns čīkstētos ar meiteni. Tad meitene izraujas un ātri aizsoļo pa gatvi. Puisis paceļ no zemes savu grezno spieķi ar spožo rokturi un nomurmina dažus nesaprotamus vārdus.

Tēle smaidīdama steidzas uz mājām un lauza galvu: kā gan viņa varēja sadusmoties uz savu mīļo skolas biedru? Sis skolas biedrs taču ir tukšs kā sēnala, bet grib — ha-ha! — kļūt par zemkopi. Un svinīgi prasīja no viņas solījumu!

Kīrs neattopas tik drīz. Neseno acumirkļu satrau­kums negrib un negrib pāriet. Viņš ilgi stāv gatves galā un izvalbītām acīm noraugās uz aizejošo meiteni. Kad pēc kāda laika viņā atkal atgriežas dzīvība un vaibsti algūst parasto izteiksmi, Kīrs nospriež, ka šī diena viņam ir devusi lielu uzvaru. Pirmkārt, viņu ar Raju Tēli kopš šā acumirkļa saistīja kopīgs noslēpums: skūpsts. Sis skūpsts, kaut arī mazliet samocīts un kropls, tomēr bija un palika skūpsts un nākamās tuvī­bas ķīla. Kur tad vēl svinīgais solījums, zvērests … Sī lepnā meitene nelauzīs doto vārdu, viņa drīzāk no­dzīvos vecmeitās līdz nāves stundai, ja viņš, Kīrs, līdz tam laikam nekļūs par zemkopi.

Atceļā uz mājām skrodera garastāvoklis uzlabojas ar katru soli. Hi-hī! Kādu seju tagad rādītu Tēles biju­šais pielūdzējs Tali, ja tas uzzinātu, kā viss noticis. Bakurētainais Totss kļūtu zili melns aiz dusmām, uz­zinādams, ka viņa stiķiem un niķiem kopš šās dienas vairs nav nekādas nozīmes.

Pie Paunveres pirmajām mājām skrodera lepnumam un pašapziņai vairs nav robežu. Pirms stundas viņš te pagāja garām kā cīnītājs, tagad jau atgriežas kā uz­varētājs. O nē, viņā, Kīrā, jābūt kaut kam tādam, kas savaldzina jaunu meiteņu sirdis! Viņš sajūsmināts vi­cina pa gaisu spieķi un domās godina sevi «par siržu lauzēju». Hi-hī, kur gan viņam radās trakā drosme satvert meiteni aiz pleciem un noskūpstīt? Nē, tā bija īsta varonība, un, lai visa pasaule saka, ko grib, viņš, Kīrs, zina, kā jāapietas ar meitenēm. Jā, jā… «Rāmi ūdeņi ir dziļi,» teic paruna. Protams… nu jā… Sī skūpstīšana gan nedaudz atgādināja tādu kā cīkstēša- nos, bet meitene taču nevarēja pati krist viņam ap kaklu, kaut arī viņa to mī… mī… Nu jā, protams …

Iedams pa ceļu, skroderis vērīgi aplūko tīrumu. Turp­māk arī viņam būs daudz darīšanu ar pļavām un tīru­miem. Senāk viņš mierīgi ēda maizi, ko sēja un ievāca citi, viņu nekad neinteresēja ne sēja, ne pļauja, tagad viņš redz briestošo rudzu druvu pilnīgi jaunā gaismā. Risinot tālāk savu domu pavedienu, rudmatim neatliek nekas cits kā noņemt cepuri dabas noslēpumainības un daudzveidības priekšā. Šāsdienas skūpsts ir kļuvis par viņa nākamās laulības ķīlu, mēslu vezumi Kiusnas talkā tapuši par pamatakmeni viņa turpmākām zinā­šanām zemkopībā.

Pirmdienas rītā Totss pamostas agri, rūpīgi ar suku notīra sa­vas jātnieka bikses, samta svār­kus un spalvoto cepuri, tad ātri padzer kafiju un ap pulksten sešiem jau ieraušas ratos, lai kopā ar tēvu brauktu uz veco, godīgo Tartu. Aizpuru saimniekam ir padomā daudz visādu iepirkumu: jāiegā­dājas izkaptis tuvajam siena laikam, dakšas mēslu izvešanai, lemesis papuves aršanai. Večuks labprāt no­pirktu jaunu arklu, bet viņam jāpataupa nauda vese­lam lērumam visādu sīkāku preču. Tās prasa lielus iz­devumus, taču šīs mantas ir jāiegādājas katrā ziņā. Vajag siksnas zirglietu lāpīšanai, arī pastalādas, ganu zēns uzmācas kā miegs un prasa jaunu cepuri, jāpērk veļas zilumi, ziepju zāles un galvenais — viena ceturt- daļmuca reņģu siena laikam.