Oskars Lutss - Vasara

Muižas pārvaldnieks piepilda mušām aplipušo tukšo glāzi. Grāvrači aizpūš noslīkušās mušas tālāk un kāri dzer.

Kāds, ratiem rībot, piebrauc pie kroga, piesien zirgu pie slitas un elsdams un tusnīdams ienāk krogā. Nācējs ir drukns vīrs ar sārtenu seju, acīm redzot, miesnieks, kas atbraucis iepirkt lopus.

— Alu, alu, krodziniek! — viņš sauc jau no durvīm. — Sajā nostūrī krogs jāmeklē ar uguni, brauc kā pa Āfrikas tuksnesi un kaut vai mirsti nost aiz slāpēm.

Fiksak, fiksāk, krodziniek! Vai Speķa Ansi vairs ne­pazīsti?

Krodzinieks steidzas izpildīt pavēli, grāvrači pamirk­šķina viens otram un godbijīgi atbrīvo atnācējam vietu. Paunveres laipnie un devīgie saimnieki pēkšņi tiek aiz­mirsti, jo jaunais viesis solās būt vēl devīgāks.

Vīrs nomet pātagu uz galda, nosēžas blakus grāv­račiem un ielej sev glāzē alu. Jau pēc pirmā malka saceļas kņada.

— Hei, krodziniek, kādu suslu tu man atnesi? — viņš sauc. — Nē, es redzu, tu nepazīsti Spēka Ansi, citādi tu man šo žļurgu nepiedāvātu. To lai dzer vilks aiz žoga, lok suns aiz kroga, es labāk iešu pie akas un pietempšos līdz kaklam ar ūdeni. Ūdens vismaz būs auksts. Ej, ej uz pagrabu, resnvēderi, un atnes man no turienes pāris pudeļu ledaina pilznera, citādi no tava kroga paliks pāri tikai pelnu čupiņa.

Grāvračiem šie vārdi liekas varens joks, tie smejas pilnā rīklē, kamēr to pamana arī svešais. Spēka Ansis ar skatienu nomēri abus no galvas līdz papēžiem un beidzot saka:

— Ko jūs tur kvernat pie tukšas alus pudeles pašā karstākajā darba laikā? Ja dzerat, tad dzerat un ejiet strādāt. Laiks ir nauda. Re, Spēka Ansis auļo pa pa­sauli kā briedis un andelē. Ko darāt jūs? Kūkojat pie tukšas alus pudeles un blenžat viens otram ģīmī. Ehē, draugi, tā tā lieta neiet. Ak tā, es redzu, ka jums, kaut arī laiks ir karsts, aizsaluši naudas maki — nedabujat naudu rokā, — nu jā, nu, tad ņemiet un labi fiksi iz­tukšojiet šīs divas pudeles. Ātrāk! Marš! Domāju, ka jūs ar tādu suslu esat apraduši vairāk nekā es. Ko? Ak jūs esat grāvrači! Man gluži vienalga, ko jūs rokat, ja tikai neklūpat cilvēkiem pie rīkles un neejat zagt.

Tirgotājs rājas bez apstājas, tā ka grāvračiem tikai pēc ilgāka laika izdodas tam ieskaidrot, ka viņiem vie­nīgi Tohvera vainas dēļ jāsēž krogā. Paunveres vīri nobeidz azaidu, sasien maizes tarbu, samaksā krodzi­niekam par alus pudeli un dodas projām.

— Saimniek, vai tev nav kaut kas ko pārdot? — tir­gotājs uzsauc tiem nopakaļ.

— Sviests un olas… paris vistu, — atbild Aizpuru tēvs.

— Ar tādu mantu es nekrāmējos, — uzsauc tirgotājs, tad atkal pievēršas grāvračiem un turpina muldēt.

Pēc ilgāka brauciena parādās Tartu pilsētas torņi, par kultūras tuvumu liecina ari dažādas citas pazīmes. Divzirgu ormanī traucas pretī bariņš jaunu vīriešu, tie kliedz, lai mužiki vācoties nost no ceļa un braucot grāvī. Grāvmalā pie ugunskura sēž divi vanderzelļi, cep kaut ko vakariņām un sarunājas vāciski. Uradņiks un vēl kāds cits ar vara ripuļi pie krūtīm ved uz pilsē­tas pusi virvēm sasaistītu vaņģinieku. Dzimtenes lielā­kajā pilsētā netrūkst pat neparasti tīrās un skaidrās igauņu valodas: šur tur pie muižas parka redzami uz­raksti — «koks unt kruhm sirks peeseht aizlehkz». Kaut kur citur piestiprināta izkārtne, kas šo vietu «stinkr aizlehz peemehslot». Vispār uz katra pagrieziena ceļi­niekiem cenšas parādīt, ka šeit nav nekāds novārtā pa­mests nostūris, bet liela kultūras centra priekšpilsēta. Tādi paši dīvaini uzraksti grezno arī pilsētas veikalu durvis un māju stūrus. Šķiet, it kā igauņu valodu šeit piecieš tikai tāpēc, ka bez tās nav iespējams iztikt.

Igauņu valoda te ir pameita, kurai jāsanes malka un ūdens, lai uzvārītu kafiju mātes meitai. Un, ja dziesmu dievam Vanemuinem atkal kādreiz ienāks prātā nolais­ties uz savu skaisto ziedošo dzimtenes pakalnu, lai pa­dziedātu un uzspēlētu kokles, tad viņš, domājams, tur atradīs plakātu ar brīdinošu uzrakstu, ka «pa sahlahju netrīkst prattaht unt pee kook un kruhm karināt koki un cit pūšam instrument ir strikt aizlehkz!». Tad veču­kam neatliks nekas cits kā doties uz tuvējo mežu, no- likties garšļaukus zem kāda koka un mācīties svešva­lodas ābeci, jo te viņš var dzirdēt visas citas valodas, tikai ne to valodu, ko šeit runāja senāk. Pat trauslās fejas ir izpušķojušās ar spalvainām cepurēm un čalo nepazīstamā izloksnē. Bet daudzi, kam vajadzētu soļot gājiena priekšgalā, turēt augstu virs galvas lāpas un apgaismot ceļu, — tie izdara jocīgus lēcienus kaut kāda neīsta aristokrātisma virzienā. Kāds no tiem brīžiem uzlec neparasti augstu, sakampj šo meklēto aristokrā- tismu ar zobiem un kādu laiku šūpojas starp zemi un debesīm. Parasti neiztur zobi, bet dažreiz augšā kaut kas pārtrūkst, un tad aristokrātisma meklētājs nokrīt atpakaļ zemē ar gabaliņu ņirdzīga aristokrātisma zobos.

Paunveres vīri atstāj zirgu iebraucamajā vietā un dodas uz pilsētu kārtot darīšanas. Kādu laiku dēls staigā līdzi tēvam pa veikaliem, taču drīz vien viņam apnīk. Večuks par katru mantu kaulējas un, maksājot naudu, sataisa tik nelaimīgu seju, it kā viņam būtu jā­atdod pēdējie graši. Muižas pārvaldnieks parakņājas kabatas grāmatiņā, atrod tur Sāres Arņa adresi un saka tēvam, ka tagad viņš iešot apciemot savu skolas biedru. Večuks piekrīt, nosolās drīz atgriezties iebraucamajā vietā un šļaukāties tur ratos līdz rītam. No rīta, kad būšot pārdotas atvestās preces, viņš turpināšot iepirkša­nos. Mājās viņi braukšot nākamajā dienā ap pusdienas laiku, kad viss būšot padarīts. Ja dēls neatradīšot nakts­mājas citur, lai nākot vien uz iebraucamo vietu «Eesti- maa», ratos pietikšot vietas abiem. Muižas pārvaldnieks vēlreiz ielūkojas kabatas grāmatiņā un tad nesteigda­mies dodas ceļā, lai uzmeklētu vajadzīgo ielu.

Laiku pa laikam viņš apstājas un pakavējas pie kāda skatloga.

Sāres Arnis nedzīvo sevišķi tālu, pēc ceturtdaļstun­das Krievijas viesis jau ir pie mērķa. Viņš pāris reižu paiet garām pelēkajam koka namiņam, tad atver ārdur­vis un lasa pie iekšējām durvīm piestiprinātos uzrak­stus. Tali vārda tur nav.

Pārvaldnieks uz labu laimi pieklauvē pie pirmajām durvīm. Nē, te nedzīvojot neviena persona, kas sauktos Tali, bet, ja nācējs meklējot studentu, tad lai apjautā­joties pagalmā, tur dzīvojot kāds jauneklis, kurš stai­gājot garām viņu logiem ar grāmatām padusē. Durvis tiek atkal aizvērtas, un priekšnamā paliek vienīgi sīva piedegušas kafijas smarža.

Pagalmā ir vēl divas nelielas ēkas. Uz tālākās māje- les sliekšņa stāv bārdains vīrs un ar kādu skaļi rājas. Pretinieks sākumā nav redzams, bet, spriežot pēc skaļās spiegšanas, tā ir kāda nikna vecene, kas vēlas pret va­karu nokratīt no sirds visu, kas tur sakrājies pa garo dienu. Totss pieiet tuvāk un sāk aplūkot pagalmu. Pie pumpja divas sievietes skalo veļu. Otra, vecākā, ir tumši pietvīkusi un reizē ar dzeligiem skatieniem raida pret bārdaini dzēlīgus vārdus. Jaunākā sieviete ķildā nepiedalās; kad strīds kļūst sevišķi ass un abi ķildnieki aizdegas kā sausi kadiķi, viņa klusībā pie sevis pa­smaida. Totss nezina, ko iesākt; labie kaimiņi ir tik aizrāvušies ar savu darbu un strīdu, ka pat nepamana svešinieku. Mirklī, kad viņš pacel cepuri un sveicina bārdaini, lai apjautātos par Tali, strīds pēkšņi uzliesmo ar vēl lielāku sparu, jo veļas skalotājai pienāk palīg­spēki. No ielas mājas iznāk kāds vīrs ar piķi notašķītā skotelē un uzlocītām piedurknēm. Pienācis pie akas, tas iemērc ūdens toverī līdzi atnesto ādas gabalu un sāk piebalsot sievai; pār bārdaiņa galvu birst vārdi, kādus Totss nav dzirdējis ļoti ilgi. Taču priekšauta saimnie­kam ar to vēl nepietiek; lai padarītu savus vārdus vēl iespaidīgākus, viņš solās pat iznest španneri un lielo āmuru un apstrādāt bārdaiņa galvu tik ilgi, kamēr tas nākšot pie prāta.