Oskars Lutss - Vasara

— Ak šitā, — Totss atkal nomurmina. — Bet sakiet, lūdzu, — vai šajā istabā dzīvo arī Tali?

— Viņš mitinās tur, gaiteņa pretējā pusē, — tēvocis Kipels paskaidro. — Domāju, ka viņš drīz būs klāt, tad pārcelsimies viņa istabā. Protams, es zinu, pie manis izskatās diezgan ērmoti, bet…

— Nē, nē, — Totss pretojas, — es to nejautāju tādēļ, ka te būtu ērmoti.

— Jā, nē, es pats ļoti labi zinu, ka te neizskatās diez cik smuki, bet es mierinu sevi ar to, ka tā katrā ziņā ir pārejoša parādība. Man jau ir padomā kāda tīri glīta vietiņa, ļoti iespējams, ka jau tuvākajā laikā pārvākšos. Nu jā, Tali… Tali ir jūsu skolas biedrs, kā jau tei­cāt … Viņu laikam ļoti gaida uz laukiem? Vai nav tiesa? Jā, jā, viņš tik bieži runā par mājās braukšanu, bet, liekas, viss neiet tik gludi, kā gribētu.

— Kāpēc? Tagad taču skolā ir suņudienas?

— Ā, jā, augstskola jau sen slēgta, tur viņam vairs nav ko meklēt, bet… Redziet, kāds reiz esot teicis: «O, vieglprātība, tavs vārds ir jaunība,» — jeb vai var­būt otrādi: «O, jaunība, tavs vārds ir vieglprātība!» Katrā gadījumā tas ir viens un tas pats, bet galvenais tas, ka viņš grib braukt uz mājām un tomēr nebrauc,

— Kāpēc? — Totss nevainīgi iejautājas.

— Kāpēc? Hm … Jūs esat viņa skolas biedrs. Es domāju, ka šī saruna paliks starp mums, kaut gan, pa­tiesību sakot, tas nav nekas sevišķs. Nu, redziet, es pazīstu Tali jau sen un esmu viņam vairākkārt devis labu drauga padomu, un teicis, lai viņš atmet šo mū­žīgo danci ar sirdīm, jo tam visam nav ne sākuma, ne gala. Un, ja kādreiz pienāks šim dancim gals, tad tas būs bēdīgs gals. Tā vietā, lai dancinātu sirdis, — es esmu sacījis Arnim, — labāk liec skuķēnam pabirdināt asaras.

— Tā, tā, — Totss piekrītoši pamāj ar galvu, it kā arī viņam viss būtu skaidrs. Priekšnamā nodimd soļi, dzird klusas balsis. Gaiteņa pretējā pusē tiek atslēgtas durvis.

— Dzi, jau nāk, — Kipels saka un aši pieceļas. — Es jau sacīju, ka drīz būs klāt. — Tad viņš atver durvis uz priekšnamu un sauc: — Tali jaunskungs, pie jums ir viesis no Paunveres.

— No Paunveres? — balss atbild priekšnamā.

— Jā, jā, no Paunveres. Jūsu skolas biedrs Totsa kungs.

— Totss! — kāds cits skaļi iesaucas.

Muižas pārvaldnieks nesteigdamies pieceļas un uz­traukts satver papirosu kārbiņu. Daudzus garus gadus viņš nav redzējis savu skolas biedru, un tāpēc jo inte­resantāk ar viņu satikties.

— Kur viņš ir? — kāds nepacietīgi jautā. — Seit? Vigvamā?

— Seit, šeit, — Kipels attrauc, padodams ceļu traus­lam zilacainam jauneklim, kurš ar lielu sparu iedrāžas istabā. īsu mirkli viņš pētī Totsu, tad priecīgi sasit plaukstas:

— Velns un elle! Tiešām Totss! Arni! Arni! Nāc āt­rāk, Totss ir klāt! Tas nav ne sapnis, ne parādība, tas ir īsts dzīvs Totss, tieši tāds pats kā skolā. Tikai maz­liet garāks un plecīgāks. Ai, ai, ai!

Zilacainais puisis tik sparīgi krata Totsa roku, it kā gribētu to pavisam noraut.

— Atvainojiet, — Totss sastostās pēc vētrainā ap­sveikuma, — es tiešām nepazīstu …

— Ej nu, ķēms, šis vairs nepazīstot savu veco skolas biedru. Kāpēc tad es tūlīt pazinu tevi? Ho-ho-ho, Tali, Totss mani vairs nepazīst.

Sajā acumirklī Totsa iztēlē parādās puisēns, kurš ar grāmatu nastiņu padusē soļo pār pagalmu. Sis puisēns, kurš pašlaik stāv viņa priekšā, ir neticami pastiepies garumā. Jā, jā, šie pazīstamie vaibsti… Beidzot Totss saprot, ar ko viņam darīšana, bet nezin kādēļ pēkšņi uznāk vēlēšanās notēlot mazu komēdiju, un viņš plaši ieplestām acīm turpina vērot savu skolas biedru.

— Tas taču ir Lesta, — kāds sauc no durvīm. Totss paraugās uz durvju pusi.

— Paskat tikai, Tali! Nē, velns parāvis, tagad es pazīstu arī Lestu. Jūs te visi esat tā izauguši un pār­vērtušies, ka … Sveiki, sveiki! Nu, kā tad klājas?

— Nevar sūdzēties, — Lesta atteic. — Pamazām dzī­vojam. Bet saki taču — kā tu te nokļuvi un vai jau ilgi esi Paunverē?

Totss īsumā šo to pastāsta. Tad vārdu ņem tēvocis Kipels:

— Nē, kā redzu, te nav sastapušies tikai divi skolas biedri, bet gan veseli trīs. Tādā neparastā gadījumā jānotiek kaut kam sevišķam. Es domāju, nebūtu slikti, ja es nokāptu ledus pagrabā, uznestu pāris asariņu un izvārītu zivju virumu. Cept tos zeperus neatmaksājas, jo tad būtu jāmeklē panna. Tiem jūdasiem tur pagalmā šodien atkal uz mani zobs, ņirdzas kā suņi, pannas vietā iedos vēl lielo āmuru. Nē, labāk lai būtu uhā, vēlāk uzvārīsim tēju un iedzersim mazliet groku. Vai nav tiesa, jaunskungi?

Tā kā šo priekšlikumu neviens nepeļ, bārdainis ātri paloka galvu, iesaucas «darīts» un nozūd kaut kur, varbūt ledus pagrabā, varbūt kur citur.

— Tagad iesim Tali istabā, — Lesta aicina Totsu. — Vigvamā Kipels vārīs uhū un taisīs groku.

— Vigvamā? — Totss brīnās.

— Jā, jā, vigvamā. Kipela istaba ir mūsu vigvams.

Ja pie sienām vēl pakarinātu pāris tomahauku, loku un trīs četrus kārtīgus skalpjus, tad šī telpa ne par matu neatpaliktu no vigvama. Nē, noteikti, kā mēdz sacīt Kipels. Bet pagaidām varam to uzskatīt par vig­vamu ari bez skalpjiem. Varbūt drīz radīsies arī skal- pji, jo Kipels draud noskalpēt visus kaimiņmājas iedzī­votājus.

Skolas biedri dodas pāri gaitenim uz Tali dzīvokli. Noskaidrojas, ka Tali rīcībā ir divas istabas — pirmā liela, saulaina, ar rakstāmgaldu un grāmatu plauktiem, otra — mazāka, gulamtelpa. Pirmajā istabā bez citām sadzīves mantām ir vēl ar ādu pārvilkts dīvāns, pāris mīkstu, ar sarkanu samtu polsterētu krēslu, uz palo­dzēm daudz puķu. Sāda iekārta ietekmē Totsu daudz labvēlīgāk nekā vecais skabūzis, ko tik tiešām varēja dēvēt par vigvamu. Muižas pārvaldnieks ērti iekārtojas uz dīvāna, aizdedzina papirosu un piedāvā arī citiem.

— Nē, liels paldies, — Lesta pasmaida. — Mēs abi ar Tali esam visādā nozīmē kārtīgi un pieklājīgi jau­nieši, tikai mums abiem ir viena un tā pati kaite — mēs nesmēķējam. Reizēm uzvelkam kādu dūmu arī mēs, bet tad vairāk klepojam nekā smēķējam.

— Nu jā, — Totss secina, — arī suns reizēm ēd zāli.

— Jā, jā, — Lesta smejas, — bet tagad uzvelc pats labi kuplu dūmu un izstāsti visus jaunumus — gan par svešumu, gan ari Paunveri.

— Par svešumu, — muižas pārvaldnieks iesāk, — daudz ko stāstīt, un tas vispār ir garš stāsts, tomēr būs labāk, ja es iesākšu ar dzimto pusi. Ak jā, tev, Tali, daudz sveicienu no Paunveres.

— No kā? — Tali pietvīkst.

— Protams, no turienes … no kapsētas puses. Gaida mājās. No viņas uzzināju arī tavu adresi. Bet tas nav galvenais. Pagaidiet, es tūlīt aizsmēķēšu nākamo papi­rosu, tad pateikšu jums kaut ko Jotī ērmotu. Tā. Redziet, draugi, Paunverē tās lietas ir tādas, ka Kīrs — Georgs Adniēls Kīrs — hm . .. jā … nu jā, šis pats Kīrs, šis rudmatis un pinkškis sācis likt lielas cerības uz Raju Tēli.

Totss pēkšņi apklust un izteiksmīgi uzluko abus skolas biedrus. Tad noslēpumaini pamāj ar galvu un pa­smaida.

— Žēlīgā debess! — Lesta ar bažām iesaucas, bet pēc mirkļa jau sāk skaļi smieties. — Kīrs!

Tali nosarkst vēl vairāk un klusēdams raugās ārā pa logu.

— Jā, jā, — Kīrs. Vakar mēs visi ciemojāmies pie ķestera. Savādnieks un Murkšķis un … Pēc tam Kīrs kā viesulis aizdrāzās uz kapsētas pusi pakaļ Raju Tēlei, viens sāns pa priekšu, bet tas jau nekaitē. Nē, ir viena nopietna lieta, rudmatis tagad pavisam cits vīrs, mētā­jas ar vārdiem kā dunčiem. Vakar pateica, ka es savus garos svārkus esot nozadzis Krievijā.