Oskars Lutss - Vasara

Tās mārciņas desmit sviesta, daži olu desmiti, gailis un pāris vistu, ko viņš ved pārdot, neko daudz ne­ienesīs.

Dēlam nav pilsētā gandrīz nekādu darīšanu, dēls brauc līdzi tāpat, pats sava prieka pēc, lai izklaidētos. Ko tu padarīsi — jauns cilvēks!

Ceļā tēvs un dēls centīgi pētī labības laukus un ap­spriežas par tuvējo pļauju. Jaunais Totss laiku pa lai­kam klusi nopūšas un nomurmina pie sevis:

— Jā, ko gan visu nevarētu izdabūt no šīm druvām, ja pieliktu prasmīgu roku.

— Tas tiesa, — vecais Totss piekrīt, ieklausīdamies dēla nopūtās. — Zeme nekad nepaliek neko parādā. Zeme atmaksā visu ar uzviju, ko mēs pavasarī tai aiz­dodam.

Pie kāda acīm redzami auglīga tīruma muižas pār­

valdnieks vairs nespej slēpt sašutumu un nosauc vasa­rāju par «čužām».

— Ja šos tīrumus uz pāris gadiem iedotu manā zinā­šanā, — viņš sirdās, — tad es viņiem parādītu, kādi te izaugtu kvieši un mieži.

— Nu, — vecais atteic, — piemērs nav tālu jāmeklē, Aizpuru lauki šogad nav labāki.

— Nē, es to pateicu tikai tāpat. Nedomāju to darīt ne šeit, ne Aizpuros.

— Nu, Aizpuros jau gan varētu. Citādi, eče, iznāk, ka tu vairākus gadus esi noņēmies gar svešiem tīrumiem un palīdzējis pildīt apcirkņus, — nu būtu laiks paveikt arī kaut ko pašam savā labā.

— Protams, — dēls atsaka un sāk skatīties kaut kur sāņus. — Nedomā, ka man dusmas aizdevuši Aizpuru labības apcirkņi un es tāpēc laužos uz svešiem tīru­miem. Bet pamēģini ko izdarīt, ja nevari. Viens pats es taču nespēju apstrādāt Aizpuru laukus pēc jaunākās sistēmas.

— Kā — viens?

— Viens.

— Nu labi, bet es un kalps, un kalpone, un māte, un? …

— Jūs ejat pa citu ceļu, tas ir, pa veco ceļu. Ja es aizrādu kalpam vai kalponei, lai rīkojas pēc modernās agronomijas likumiem, viņi tikai smejas un saka: — Jā, bet vecais saimnieks pavēlēja darīt tā, visu laiku esam tā darījuši, arī kaimiņi dara tā un … — Šādos apstāk­ļos nav iespējams ieviest nekādus jauninājumus. Agrāk, kad tikko atgriezos no Krievijas, vismaz nezobojās, kaut gan arī tad neizpildīja gandrīz nevienu manu pavēli.

Dēls apklust un gaida, ko teiks tēvs. Taču tēvs sā­kumā nebilst ne vārda, tikai klusēdams piebāž pīpi un iešņācās.

— Jauninājumus var ievest tikai pilntiesīgs saim­nieks, — dēls atsāk, — piemēram, tu. Tevi visi klausa, jo tu viņiem maksā algu. Par visādiem blakus saimnie- ķeļiem viņi tikai ņirdz, kā to nereti gadījās redzēt Krie­vijā. Tur reizēm manā darbā iejaucās muižnieku dē­liņi — citi jau gluži pieauguši cilvēki, — nu jā, atnāca pie pārvaldnieka un sāka pamācīt, bet pārvaldnieks šos vienkārši aizsūtīja pie velna, k čortu, kā krievs saka. Protams, bija pavisam cita lieta, ja vecais muižkungs visas pilnvaras nodeva savam dēlam. Nē, tādā stāvoklī, kādā esmu pašlaik, es Aizpuros nepaveikšu neko. To vari vienīgi tu.

— Es vairs nevaru neko, — vecītis skumji pasmaida un sāk pakšķināt pīpi. — Mans laiks ir garām. Es drīz vien nolikšu savu karoti — un tas ir viss.

— Tur jau tā lieta: jaunajiem nejauj darīt, bet vecie nedara. Vecis ar nagiem un zobiem turas pie sentēvu parašām un no katra jaunuma baidās kā no uguns. Viss naudas atlikums noguldīts pilsētā uz pro­centiem, simtnieki un tūkstošnieki guj bankā saistītām kājām, bet vislielākos procentus taču dod zeme.

— Ak mīļo dēliņ, man bankā nav ne sarkana graša.

— Nē, es nerunāju par tevi, es mērķēju vispār uz mūsu vecajiem saimniekiem. Nu jā, dēli netiek ātrāk pie teikšanas, kamēr kļuvuši gandrīz tikpat veci kā tēvi, un tad viņi vairs nespēj ieviest nekādus jauninājumus.

Tēvs uzmanīgi klausās dēla neparasti nopietnajos un (jāatzīst) pareizajos vārdos, tad izkrata pīpi uz ratu malas un saka:

— Tev taisnība. Mūsu pusē pastāv tādi ieradumi. Bet es savā garajā mūžā pieredzēju arī ko citu. Agrāk man šad un tad iegadījās darīšanas ar tiesu, bieži nācās dzirdēt sūdzības, ka dēls ir piekāvis tēvu un dzinis no mājām. Nereti redzēju pats ar savām acīm, kā sirmi tētiņi sēdēja uz tiesas nama sliekšņa un asarām acīs žēlojās, ka esot pāragri norakstījuši mājas dēliem un znotiem. Vecos un nespējīgos, kam nav apgādnieka, uzņem nabagmājā, saimniekiem nav vietas arī tur. Ne­atliek nekas cits kā spieķis un tarba. Un tā bija viņu alga par mūža darbu un pūliņiem.

— Nu, tādi dēli nekam neder! — muižas pārvald­nieks iesaucas. — Tie tik tiešām nav pelnījuši, lai man­totu mājas.

— Jā, tie nebija labi bērni. Un, dzirdot par tādām lietām, mani pārņem bažas par savām vecumdienām. Pasarg dievs, ja man ar veceni būtu jāiet ubagot. Nu, tādēļ arī… Nu jā, es jau saprotu, ko tu domā. Nē, es jau nesaku, ka tu tīšu prātu spertu neapdomīgu soli, bet… Šīs bailes manī it kā iesakņojušās. Es nezinu, vai tā mēdz būt ari pie citām tautām, piemēram, Krie­vijā, kur tu dzīvoji, varbūt tas ir tā tikai pie mums Igaunijā? Pēc manas, veca cilvēka, saprašanas, tas būtu katra bērna pienākums — gādāt par saviem vecā­kiem, bet mums tas viss ir jāieraksta kontraktā un jā­apstiprina krepostā, lai bērni dotu gadā tik un tik daudz pajoka. Ja tā padomā, tad par šitādām lietām tīri vai jāsmejas, ja ne jāraud.

— Tiesa kas tiesa. Kad es vēl gāju skolā, ar viena skolnieka brāli notika šāds gadījums: uzrakstīja kon­traktu uz sveša vārda un vēlāk pašu padzina no mājām. Tomēr ir arī tādi dēli, kas pienācīgi rūpējas par vecā­kiem, ja viņiem noraksta mājas. Daži darītu diezin ko savu vecāku labā, ja tie Jautu iekārtot dzīvi pēc viņu gribas. Tēva māja ikvienam ir mīļāka nekā sveša sēta, bet, ja tev jāiet kaut kur par kalpu, tad katrs raudzīsies uz to pusi, kur lielāka alga un labāki noteikumi.

— Jā, tā tas ir. Bet ikviens, kam daudzmaz iespē­jams, vēlas dzīvot patstāvīgi. Tev gan vairs nevaja­dzētu dzīties uz svešumu, tā jau biji ilgi projām. Paliec tepat. Un gan jau tad arī mēs parūpēsimies, lai tu tiktu pie patstāvības. Ilgi jau vairs nedzīvošu. Gan kaut kā iztiksim. Jācer uz to labāko, bet jāgatavojas uz ļaunāko un jādzīvo ar apziņu, ka vismaz Aizpuros viss notiek pēc tava prāta.

— Ja citi tev nedarīs pāri, tad no manis nav ko baidīties.

Kaut gan muižas pārvaldnieks nepavisam nav pār­liecināts, ka Aizpurus drīz norakstīs uz viņa vārda, taču pēc šīs sarunas viņa garastāvoklis manāmi uzla­bojas. Muižas pārvaldnieks zina, ka večuks diezgan viegli kaut ko apsola, bet vēlāk dienu no dienas vilci­nās to izpildīt. Tomēr pirmais ledus jau ir lauzts, un agri vai vēlu viņa cerības piepildīsies.

Pajūgs apstājas pie kroga. Padevis zirgam sienu, vecais izņem no ratiem maizes tarbu, nokrata no sa­viem pelēkajiem pašaustajiem svārkiem siena druskas un kopā ar dēlu ieiet krogā. Kā jau darba dienā, krogs ir tikpat kā tukšs, tikai divi padzīvojuši vīri kvern pie galda, uz kura ir tukša alus pudele. Aiz letes snauž samiegojies krodzinieks un laiski gaiņā mušas no plikā paura. Tumšo telpu piepilda sūra alus un degvīna smaka. Abi ceļavīri nosēžas pie galda netālu no kro­gusbrāļiem un atraisa maizes tarbu; viņi pieprasa pu­deli alus. Redzēdami pilnu alus pudeli uz galda, dzē­rāji it kā atdzīvojas, klusībā cerēdami, ka varbūt lāsīte atlēks arī viņiem. Kā var noprast pēc sarunām, abi kaut kur tepat tuvumā rok grāvjus, tie ir strādīgi vīri un izraus sev darbu kaut vai no elles, bet sīkstulis Tohvers katru sestdienu sajauc viņu rēķinus un mēģina samaksāt mazāk, nekā pienākas. Nu viņš var pats rakt savus grāvjus, viņi vairs lāpstas rokā neņemšot. Drīzāk visu vasaru nokvernēšot pie tukšas alus pudeles un sūkāšot tukšās pīpes. Vai ciemiņi nāk no tālienes, ja tas nav noslēpums? Ak, no Paunveres! Vai manu die­niņ, Paunveri viņi zina ļoti labi! Visu šo apkaimi viņi pazīst kā savus piecus pirkstus. Vai ceļavīri vēl atceras, kad tajā un tajā vasarā Teukrē nodega Velna rija, — nu vot, toreiz viņi Visplē mūrēja pagrabu. Arī Sūremas muižas mūra klēts un kūts ir viņu darbs. Varbūt saim­niekam atliksies šķipsniņa tabakas arī viņu pīpēm, ja tā mīļi palūgtu? Viņi paši nopirktu tabaku un arī kaut ko citu, bet šis sasodītais Tohvers, kaut viņu jupis pa­rautu! Nu jā, liels paldies, lai jums veselība, pasaulē ir vēl arī labi ļaudis. Ar prātīgu cilvēku vēl var aprunā­ties, bet, ja kāds ir dzimis muļķis (kā šis pats Tohvers), ar tādu nav ko iesākt. Eče, ja jaunajam saimniekam pudeles dibenā vēl atliktu lāsīte alus, tad arī viņi lab­prāt atveldzētu savas izkaltušās mutes … Paunveres draudzes iedzīvotāji, kā dzird, esot laipni un devīgi.