Oskars Lutss - Vasara

Draugu pulciņš stāv kalna pa­kājē un vēro rāmi plūstošo upi ielejā. Gar upes krastu aug lek­nas kalmes, šūpo galvas jau­nas sulīgas niedres. Savādnieks stāsta notikumus par pagāju- Teukres vīri atvadās un dodas Raju Tēle, Ernas jaunkundze, Totss un Kīrs lēni soļo uz lielceļa pusi.

Pavadījusi draudzeni līdz krustcelēm, Ernas jaun­kundze dodas atpakaļ. Uz ceļa paliek tikai divi mīļi skolas biedri un viena mīļa skolas biedre.

— Nu, — Tēle saka, — šeit šķiras ari mūsu ceļi. Jūs iesiet tur, es — uz kapsētas pusi.

— Jā, — Totss viegli nopūšas. — Neko darīt.

Viņš zagšus paglūn uz Ķīru, kurš it kā pret savu gribu slāj pa kalnu augšā uz kapsētas pusi.

«Ahā,» Totss nodomā, «šitā gan! Nu, jods parauj tevi un tavu rudo galvu!» viņš vēl domās piebilst un tad skaļi saka:

— Dārgais skolas biedrs, protams, būs tik laipns un pavadīs jūs mazu gabaliņu, lai jums ceļā nebūtu gar­laicīgi. Es labprāt piedāvātos arī pats, bet man vēl jā­iegriežas Paunverē.

— Tiešām? — Tēle smaidīdama iejautājas. — Kur tad jums vēl jāiet?

— Uz aptieku, — skan lietišķa atbilde. — Visu labu!

Totss, kurš atcerējās aptieku tikai pašā pēdējā mirklī,

tiešām dodas uz aptieku, sasveicinās ar aptiekāru kā ar vecu paziņu, patērzē brīdi, nopērk upes sūkli, jūras sāli un beidzot iedzer mazu mēriņu «pret nelabu dūšu».

šiem laikiem. Tad abi atpakaļ pie baznīcas.

— Ek, parauj viņus jods! — viņš iesaucas un uzsit virs galvas skaļu knipi.

—- Ko, ko lai parauj jods? — aptiekārs interesējas.

— Tos, kurus vajag paraut, — pārvaldnieks negri­bīgi atbild. — Garš stāsts, par to parunāsimies kādu citu reizi, kad būs vairāk laika. Šodien es gribu ātrāk nokļūt mājās un likties uz auss, rīt braukšu apciemot savus draugus pilsētā. Bet viens man tomēr jāsaka, — viņš pamāj ar galvu, — tas, ko es patlaban iedzēru, nav vis līdzeklis pret nelabu dūšu, bet… jā… tas ir pret sirds sāpēm.

— Nu, nu! — iesaucas aptiekārs, kurš jau iedzēris savu lāsīti ar cukurūdeni un uzkodis mandeli. — Ne­joko, jaunais cilvēk!

-— Hm… — Totss nomurmina, — tas nav nekāds joks.

-— Nu, nu! — plikgalvis atkārto. — Ko t tas nozīmē? Vai tās tikai nebūs mīlestības sāpes, mm, a? Ar šo kaiti esam sirguši mēs visi. Jums vēl jāizslimo, bet man tā jau sen pāri, tā sacīt, viss ir izdedzis. Atceries un iegaumē, jaunais cilvēk, ko es tev tagad sacīšu! Tici, mīli un ceri, bet neizrādi to — saproti? — neizrādi to viņai! Tiklīdz viņa manīs, ka tavā tā saucamajā dvē­selē iedūrusies skabarga, — tu būsi pagalam. Tev jābūt modram un jāizliekas, ka visa šī būšana ir tikai dažu grašu vērta. Grūti, mm, a? Bet es domāju, ka Aizpuru aplokiem netrūkst mietu, ko tu varēsi grauzt mēnesnīcā, kad sirds sāks pārlieku kņudēt. Mm? Vai pietiks mietu?

— Mietu … mietu … ar mietu var paveikt daudz ko, — Totss domīgi atbild.

— He-hē, — aptiekārs smejas, — redzu, ka tu vēl daudz ko nesaproti, jaunskungs. Tu domā, ja iezvelsi tā saucamajam sāncensim ar mietu pa galvu, tad būsi ieguvējs? Hē! Tad tas otrs būs nabaga cietējs un tu vislielākais nelietis pasaulē. Nē, nē, mīļais, tas neder!

Draugi iedzer atkal, izteiksmīgi saskatās, un aptie­kārs turpina sprediķi.

— Aplūko mani vērīgi, jaunekli, — plikgalvis pavēl, — un tad pasaki — vai tu vari tam ticēt, ka šis pats orangutans ar pliko pauri un sarkano degunu reiz bija cilvēks? Nevari vis? — aptiekārs žigli turpina, negai­dīdams Totsa atbildi, — labi, es zinu, tam grūti noti­cēt, bet, ja tam grūti noticēt, tad to var vismaz iedomā­ties, vai ne? Nu, tā … Tad iztēlojies, ka tas pats gorilla, kuru tu redzi savā priekšā, reiz bija līdzīgs cilvēkam. Un bija jauns. Un kādā jaukā dienā — ak, atmetīsim šīs jaukās dienas un jaukās naktis, — vārdu sakot, arī viņš ticēja, mīlēja un cerēja. Un laime tiešām bija tik tuvu, kā sacīts dziesmā. Bet… (Te aptiekārs atkal iedzer zāles pret «nelabu dūšu».) Tev jābūt pret viņu ledainam kā lāstekai, vārdu sakot, nekādu siltāku jūtu. Es turpretī degu kā lāpa, un mana tā saucamā sirds šajās liesmās izkusa kā vasks. Un beidzot pasaule kļuva bagātāka par vienu muļķi. Par to varētu sarakstīt biezu grāmatu, bet es domāju, — kam ir dzirdīgas ausis, tas lai klausās, ko viņam saka. Vai nav tiesa, mm, a? Visvērtīgākās pamācības izteiktas mutvārdiem, un tās bija tīras kā labi vētīti kvieši. Vēlāk, kad tās iespieda, tās atkal tika sajauktas ar sēnalām, tā ka grūti saprast, ko viņi īsti gribējuši sacīt. Laika gaitā visādi muldoņas ietina katru patiesības graudiņu kā zirnekļa tīklā, un tev vispirms bija krietni jānoņemas, iekams atradi tīru graudu. Un šie grāmatu sacerētāji nerīkojas tā vienīgi ar svešām domām, bet arī ar tām, ko izperē paši. Ja es saņemtos un uzrakstītu grāmatu par mīlestību, tad… gan jau arī es sagrēkotos savu lasītāju priekšā, tāpat kā grēko visi pārējie grāmatu sacerētāji. Es sāktu meklēt piemērus un salīdzinājumus un izdomātu visādus trikus, lai padarītu savas domas labāk baudāmas. Un tieši tāpēc šī grāmata paliks ne­rakstīta, jo tas, ko es tev pirmīt teicu, ir jāiekaļ galvā kā desmit baušļi. Lai tā tev būtu, tā sacīt, dogma … vienpadsmitais bauslis vai sestais ticības apliecinājums. Ja tu pārkāpsi šo likumu — tīši vai netīši, tas ir pilnīgi vienalga, — tad neļaunojies, ja pēkšņi nokļūsi tādā pašā stāvoklī kā nelaiķis Svarcs pēc šaujamā pulvera izgud­rošanas.

Noklausījies sprediķi, Totss brīdi klusē, tad secina:

— Tas ir garš stāsts, gan jau parunāsimies, kad pār­braukšu no pilsētas.

— Mīļais draugs un labdari, — aptiekārs aizrāda,

— mēs varam runāt kaut vai trīs dienas no vietas, bet tam, ko es tev šodien jau pateicu, man vairs nav neka, ko piebilst. Tu zini, ka es varētu par šiem jautājumiem sarakstīt grāmatu, bet kāda tam jēga? Vienīgais, ko spēju darīt tavā labā, ir tas, ka apsolīties šodien teiktos vārdus nākotnē atkārtot vēl trīsdesmit trīs reizes.

— Hm… — Totss nomurmina un pošas ceļā.

— Nu jā, ko es vēl gribēju sacīt… jā … Nu jā, ja tev dzīvē kāds uzkāpj uz varžacīm, tad ar to ir jāsamie­rinās, bet, ja šis stulbenis ieķeras tev astē un grib, lai viņu velk līdzi, tad … tad no traucēkļa jātiek vaļā.

— Un ja nu tas neatlaiž?

— Tad lai paliek, kur bijis, ar visu asti.

— Hm … Arī es neņemtu ļaunā, ja man kāds uz­kāptu uz varžacīm, bet, ja šis kāds sāktu tās mīdīt kā­jām … es nezinu . . . tad …

— Tad jāizpētī, kur šim kundziņam pašam ir visvā­rīgākā varžacs.

— Ahā, — Totss piekrīt. — Labi.

Kad ir iebaudīts pēdējais malks, kas, pēc aptiekāra domām, ceļagājējam tik ļoti nepieciešams, Totss atsvei­cinās no padomdevēja un, savācis iepirkumus, dodas mājup. Nonācis pie krustcelēm, paskatās uz Raju pusi un dzirdami nomurmina: — Rauj viņus piķis!

Tēle ar pavadoni pa to laiku jau tuvojas Sārēm. Gā­jēji dzīvi sarunājas, meiča laiku pa laikam apstājas un pūlas kaut ko ieskaidrot kavalierim, turklāt viņa dzīvi žestikulē. Šķiet, ka arī šīs pūles lāgā nelīdz, jo, noklausījies Tēles atbildi, rudmatis parausta plecus un sāk pērt ar savu spieķi ceļmalas dadžus un smilgas. Skroderis ir pietvīcis vēl vairāk nekā pirmīt, un grei­zais smaids ap-viņa lūpām kļūst ar katru mirkli arvien skarbāks. Pie Sāres ceļa gala Tēle atkal apstājas, palū­kojas uz mājas nosūnojušo jumtu, tad pagriežas pret pavadoni un lēni ar uzsvaru saka: