Oskars Lutss - Vasara

— Es brīnījos, kad jūs to pateicāt… un vēl tik dī­vaini … Nemaz neiegaumēju, kā jūs īsti sacījāt, tikai atminos, ka jums bija jāceļas trijos no rīta. Es ne­zinu … Arī mans tēvs ir muižas pārvaldnieks tajā pašā novadā, viņš nekad neceļ tik agri savus mācekļus vai palīgus.

— Tas var būt. Protams … kā kurā vietā. Bet tajās muižās, kurās es sākumā kalpoju, tur bija pēdējie me­žoņi — tie nedeva miera ne dienā, ne naktī. Protams, tagad man ir daudz labāk. Savāda sagadīšanās: jūs dzīvojat tajā pašā guberņā?

— Jā, jau sešus gadus. Pirms tam mans papus kal­poja Baltijas muižās.

— Nu jā, nu, Baltijas muižās! Tās nemaz nav vērts pieminēt, — Totss nicīgi izgrūž, — arī man šeit sākumā piedāvāja vietu . .. bet nē, nav vērts.

— Jā, ari papus apgalvo, ka Krievijā ir labāk nekā šeit, — Ernas jaunkundze beidzot nomierinās.

— Varbūt citādi būtu labi, — Kīrs pēkšņi iepīkstas,

— bet, ja šis Ivanovs katru dienu dauza ar spieķi, ja galvā iesitas išiass, tad šāds dienests ir tīrā nelaime.

Neviens nezina, ko atbildēt, jo teikto vārdu nozīmi saprot vienīgi runātājs un tas, kam tie mērķēti. Totss pietvīkst, taču sataisa vienaldzīgu seju, it kā arī viņš neizprastu, ko skolas biedrs gribējis pateikt ar šiem noslēpumainajiem vārdiem.

— Vai tad išiass iesitas arī galvā? — pēc īsas pau­zes apjautājas ķesteris. — Neesmu dzirdējis.

— Kā tad, visur, — saka Kīrs un pašķiebj galvu.

— Ja jau var kājās, tad var arī galvā.

— Jā, bet, mīļais Kīr, kam tad tas ir iesities kājās?

— Totsam.

— Jā, — Totss steidzīgi atbild, — man tiešām ar labo kāju kaut kas nebija kārtībā, bet, kad sāku vanno- ties, sāpes tūlīt pārgāja. Skaidrs, ka tas nebija išiass, kā to apgalvo mans mīļais skolas biedrs, bet išhiass vai kaut kas tamlīdzīgs. Tagad esmu pilnīgi vesels.

— Ak tā, saprotu, — ķesteris ir apmierināts ar šo vienkāršo paskaidrojumu.

Nu skrodermeistars izspēlējis savu pēdējo trumpi un neko nav ieguvis, vienīgi mazliet samulsinājis sabied­rību un iztraucējis sarunu.

Totss, kā par spīti, atkal sāk stāstīt par Krieviju, viņš tirda un plucina nabaga Ķīru ar pārgalvīgiem sa­līdzinājumiem, un «mīļajam skolas biedram» vairs nav glābiņa. Ir tiesa, — kas meklē, tas atrod, bet jāprot meklēt; ja viena otra apvārsnis nesniedzas tālāk par galda malu, tad viņam jāsamierinās ar šķērēm un četr­desmitā numura diega spolīti. Atkritumos veltīgi meklēt pērles, un palmas neaug pie sliekšņa, drīzāk skroderis izlīdīs caur adatas aci; labu amatu var atrast tikai pēc ilgiem un grūtiem pūliņiem. Cits klauvē pie dažneda­žādām durvīm visu mūžu, un, ja viņam pirms nāves atver, tad nama saimnieks tam paklauvē pie galvas­kausa un sauc pie atbildības par miera traucēšanu. Vai nav tiesa, mm, a? Kas augstu kāpj, tas zemu krīt; un, kā mežā sauc, tā atskan; augstāk nekā spārni nes, ne­viens vēl nav uzlidojis, un, ja kāds iedomājas, ka viņš var apkaisīt rozēm otram dzīves ceļu, tad tāds nedrīkst ļaunoties, ja tam liek aizmest projām dadžus un nātres, pirms tas tuvojas cilvēkam, kura dzīves ceļu grasās izpušķot.

Šķiet, it kā ķesteris gribētu dot visai nopietnu atbildi uz pārvaldnieka pēdējiem vārdiem, bet namamātes un Raju Tēles klusie smiekli novērš viņa domas uz ko citu. Ķesteris tikai paloka galvu un pasmaida pie sevis.

Vēl pāris reižu paceļas glāzes, tad ķesteris notur īsu atvadu runu un pateicas, ka nav noniecināts «tas mazu­miņš, ko dievs devis». Pieceļoties no galda, Totss, turē­damies pie krēsla atzveltnes, pieklājīgi pateicas un gan­drīz svinīgā balsī lūdz atļauju mirkli pakavēties savā mīļajā vecajā klasē, ko viņš atstājis pirms daudziem gadiem, aizceļodams svešumā. So priekšlikumu Tēle pieņem ar skaļām gavilēm, Savādnieks ar klusu smaidu, bet Ķīrs vareni iešņācās. Kuslaps, kas bija klusībā ce­rējis tikt atpakaļ pie baznīcas, atkal iegrimst apātijā, jo redz, ka ciemošanās nevar vien beigties. Visa kom­pānija ieiet klasē. Totss apstājas uz sliekšņa un, mīļu atmiņu pārņemts, raugās griestos. Namamāte un Tēle zīmīgi saskatās. Skaidrs, arī šeit ilgi nebūs jāgaida Totsa aizkustinošie vārdi. Ernas jaunkundzi ar šo telpu nesaista nekas, bet arī viņa it kā jautādama uzlūko jaunekli, kurš, liekas, ir šīs pasausās sabiedrības dvē­sele. Pēc īsas pauzes muižas pārvaldnieks nopūšas, no­slauka ar kabatas drāniņu mitro pieri, vēlreiz nopūšas un dodas uz klases kaktu, kur stāv grēdās sakrauti soli.

— Jā, — viņš beidzot nosaka, — šie soli varētu pa­stāstīt daudz ko, ja vien prastu runāt.

Viņš ar pirkstu pieklauvē pie soliem, it kā gribētu pārliecināties, vai tikai tie viņa prombūtnē nav izdobti tukši.

— Ai, jā, — ķesteris piekrīt, — tie, protams, varētu daudz ko pastāstīt, bet tikai ne par jūsu laikiem, dār­gais Tots. Tie ir jauni soli un tika pagatavoti, ja ne­maldos, pirms gadiem trim.

— Jā, — Totss noskumis atbild, — arī es pats redzu, ka tie nav vairs … vecie. Uz vecajiem daudzās vietās bija mans vārds.

— Nu jā, iegriezts ar nazi… — Kīrs skābi piebilst.

— Skaidrs, ka ar nazi, — apvainotais aši atsviež pār plecu, — ari tu, mīļais Kīr, tajā laikā vēl neknibinājies ar šķērēm. Bet viens no maniem vecajiem draugiem to­mēr ir palicis klasē. Te viņš ir.

Runātājs pasper paris soļu sāņus un viegli noglāsta veco tāfeli un tas apdrupušo rāmi. Uz tāfeles ir sagla­bājušās seno dienu pusizdzisušās pēdas: krokodila galva, bārdains vecis, kas sūc garu pīpi, māja ar kū­pošu skursteni un tā joprojām, iotss to visu uzlūko ar labpatiku.

— Tas ir mazulīšu vismīļākais laika kavēklis, — viņš saka, rādīdams mājiņu. — Vienmēr viņi zīmē māji­ņas — kā uz savas, ta uz klases tāfeles. Un, jocīgi, pir­mais, ko tie zīmē, ir skurstenis.

— Ja, mīļais Tots, — ķesteris dziļdomīgi noliec galvu, —- tā mēdz notikt arī dzīvē. Ne jau tikai mazie, arī lielie vīri bieži vien sāk celt no skursteņa, kaut gan patiesībā vajadzētu sākt ar pamatiem. Tāpēc nav brī­nums, ka daudzi no viņiem attopas tikai pie drupām, kad celtne jau sabrukusi.

— Tā tas ir, — Totss dedzīgi piekrīt, — tieši uz šo apstākli es gribēju vērst jūsu uzmanību. Pasaule un dzīve — ka mana nelaiķe, nē, nevis nelaiķe, — viņa dzīvo — nu jā, kā mana māte saka: pasaule un dzīve mūs nesit, bet tomēr pamāca. Jā … Ko es vēl gribēju teikt… Ak tā, jā (te runātājs parlaiž skatienu par klasi), cik maza kļuvusi mana vecā klase… pavisam maziņa. Velns, hm, hm… Krievijā būdams, es vienmēr domāju, ka tā ir liela un gaiša un… Diez kādēļ man likās, ka tā ir liela un gaiša?

— Vai tad jūs neesat ievērojis, Totsa kungs, — Tēle iejautājas, — ka atmiņās viss kļūst skaistāks?

— Jā, jā, protams, un tomēr… — Totss nomurmina.

— Piemēram, — Tēle turpina, — man vienmēr nāk smiekli, kad atceros, kā šis pats Totsa kungs mani kād­reiz veda dancot.

Un, it kā apstiprinādama nule teiktos vārdus, Tēle atkal skaļi iesmejas un izstāsta Ernas jaunkundzei un namamātei jocīgo notikumu, un pat parāda vietu, kur beigusies deja un sācies tracis.

— Ja, — Totss pasmaida, — kas gan viss nav no­ticis.

— Jā, — Kīrs piešķiebj gaivu, — manam skolas bied­ram Totsam taisnība: kas gan viss nav noticis.

Rudmatis ir sabozies kā salijis zvirbulis un grasās vēl ko piebilst, te atkal iejaucas Tēles jaunkundze.