Oskars Lutss - Vasara

— Veicīgāk, veicīgāk! — ķesteris mudina. — Iepazīs­tieties ar šo jaunavu, un tad sēdīsimies pie galda.

— Ernas jaunkundze, mana māsasmeita, — ķestera kundze norāda uz meiteni. — Gandrīz no tā paša Krie­vijas nostūra, no kurienes ieradāties jūs, Totsa kungs.

— Ļoti priecājos, — Totss veikli un iznesīgi pakla­nās. Viņš dedzīgi spiež pasniegto roku un cieši parau­gās meitenei acīs.

Kad arī Savādnieks un Murkšķis ir paklanījušies, katrs kā nu mācēdami, visi sasēžas 3p galdu namamā­tes norādītajās vietās. Starp citu, uz galda redz arī no pieliekamā atnestas vīna pudeles, kas siltajā istabā ātri apraso, un pilieni līčloču strūkliņā notek uz galdauta.

Jau pēc pirmās glāzītes, ko viesi iebauda kopā ar ķestera svētību, Totsa garastāvoklis manāmi uzlabojas. Tas ir vecais, labais ābolu vīns, par kura izgatavošanu ķesteris iemantojis atzinību un pat slavu. Vīns kā uguns ielīst dzīslās un uzmundrina pagurušo garu. Muižas pārvaldnieks ar manāmu interesi vēro viesus pie galda. It sevišķi viņu saista Ernas jaunkundzes zeltītās cirtas un baltā piere, kad meitene noliecas pār šķīvi. Un pēk­šņi, it kĀ pamodies no miega vai dziļām pārdomām, kādās tas diezgan bieži iegrimst uz šķūņa sliekšņa, kaļot nākotnes nodomus, viņš atceras, ka patlaban ir vasara un viņš atrodas dzimtenē — Paunverē. Totss sāk sajust puķu smaržas, kas ieplūst pa atvērto logu, un šodien pirmo reizi ieklausās putnu dziesmās. Viņu pārņem dzīvesprieks un rosme, kas ar visu vari tiecas izpausties vai nu svinīgā apsveikumā, vai pacilātās sa­runās. Taču viņš pamana, ka pārējie viesi no savām glāzēm iebauda tikai pusi vai vēl mazāk.

Pēc dažām nodeldētām frāzēm ķesteris ierosina atkal pacelt glāzes.

— Ā, — iesaucas namatēvs, nolikdams glāzi atpakaļ

uz galda, — es nemaz nepamanīju, ka Totsa kungs jau … Atvainojiet, tūlīt ieliešu.

— Nekas, nekas, — pārvaldnieks laipni mierina na­matēvu. Ar lielām pūlēm viņš šoreiz piespiež sevi atstāt glāzes dibenā lāsīti vīna, it kā acu apmānīšanai, kā dūmu aizsegam, lai no jauna nenokļūtu neveiklā situā­cijā. Pēc dažiem garšīgiem kumosiem viņam uznāk briesmīga kāre pēc tabakas; o, ja būtu iespējams, viņš aizsmēķētu reizē divus papirosus un kūpinātu kā no skursteņa. Bet, kā par postu, klātesošo vidū nav ne­viena smēķētāja, kas viņu atbalstītu; viņš jau kopš seniem laikiem pazīst ķesteri kā lielu smēķēšanas pre­tinieku. Laimīgā kārtā namatēvs pārāk nevilcinās ar nākamās glāzes piepildīšanu. Totsa vaigos sakāpj sār­tums, kustības kļūst dzīvākas. Totss aizmirst smēķē­šanu, viņu sagrābj varens satraukuma vilnis un noārda pēdējos šķēršļus. Krievijas viesis satver glāzi, pieceļas, uzmet Ernas jaunkundzei lūdzošu skatienu un notur sekojošu runu:

— Godātā namamāte, godātās jaunkundzes, godātais skolotāj un cienījamie skolas biedri! Ir pagājuši daudzi gadi, kopš šķīros no skolas un saviem mīļotajiem sko­lotājiem, un mīļotajiem skolas biedriem, un skolas bied­renēm, kopš pateicu sveiki saviem mīļotajiem vecākiem un devos tālā svešumā. Protams, ari dzimtenē es būtu atradis sev kādu vietiņu, kā atrod visi, kas meklē. Arī katķismā ir teikts, kā mēs to skolā mācījāmies: kas meklē, tas atrod. Noteikti… Bet es gribēju redzēt, kas notiek tur, tālāk, kā tur dzīvo cilvēki. Nu, tad gāju un skatījos, un iemācījos visu, kas man šķita noderīgs. Bet es nepavisam nevaru sacīt, ka man jau no paša sākuma klājies labi. Velns vai… hm, hm … es nevaru arī sa- cit, ka mani tur, Krievijā, kāds būtu gaidijis. Man ne­viens nenāca pretī un neteica: «O, esiet sveicināts, Totsa kungs no Paunveres, varbūt jūs būsiet tik laipns un apsēdīsietieš uz rozēm, un atpūtināsiet kājas, kamēr mēs jums pagatavosim mielastu no lakstīgalu mēlēm un kameņu medus.» Oho — velns vai… hm, hm … Mani cēla jau trijos no rīta un augu dienu trenca kā suni. Es nebūt nekaunos to pateikt savam godājamam skolotājam un saviem mīļotajiem skolas biedriem, un

skolas biedrenēm. Lai viņi zina, ka Totss savu pašrei­zējo stāvokli sasniedzis ar neatlaidīgām pūlēm un darbu, cīnīdamies ar visādiem Ivanoviem un Silkovi- čiem. Un, ja es tagad esmu bargs un prasu kārtību no tiem, kas ir zemāki par mani, tad tas ir mans pienā­kums, jo es pats esmu to visu piedzīvojis. Un … Un vispār man jāsaka, kā tajā dziesmā teikts, — tās mīles­tības neizjutu, ko guvu dzimtā ciematā. Dzimtenē saule spīd ar citu spožumu, kā mēdza sacīt mana nelaiķe, — nē, nevis nelaiķe, — viņa dzīvo … nu jā, nu, ka mājās saule spīd ar citu spožumu. Mājās tu piecelies no rīta, uzrāpies uz galda, sakrusto kājas un šuj, un šuj, kamēr uzvārās kafija. Vakarā uzvelc šķeltos svārkus … Nu jā, tas gan neattiecas uz to, ko es gribēju teikt, bet es vēlētos norādīt: lai cik grūti ir svešumā, mums spēkus dod cerība, ka reiz pienāks labākas dienas, ka tās sēk­liņas, kuras jūs iesējāt mūsu sirdīs, sāks dot ražu. Un es domāju, ka tās sēkliņas, kuras jūs iesējāt mūsu sir­dīs, sāks nest augļus un arī citas sēkliņas, ko sēj tīru­mos, sāks dot labāku ražu nekā līdz šim mūsu dzim­tenē, kur par pareizu lauksaimniecības sistēmu nevie­nam nav ne jausmas. Ar raudāšanu un gaušanos mēs savus tīrumus un pļavas nepalielināsim ne par sprīdi, un ar asarām neviens tās nespēs aplaistīt; un, kaut mēs ar zobiem iekostos sava tīruma malā un stieptu, kā velns vai, hm, hm… reiz baznīcā stiepis zirga ādu, kad uz tās nepietika vietas grēcinieku sarakstam, — tas neienestu mūsu klētīs nevienas sēkliņas, un žurkas tāpat kā agrāk varētu dancot pa tukšajiem apcirkņiem. Bet, kad mēs saņemsimies un uzarsim visas atmatas, nolīdīsim līdumus un nosusināsim purvus, no kuriem līdz šim nebija nekādu ienākumu, tad … tad ikviens redzēs, kāds neaptverams labums ir Miķelim no tā, ko Mikus negribēja mācīties, bet tomēr iemācījās. Un … un tagad, kad es atkal esmu dzimtenē savu godāto sko­lotāju un dārgo skolas biedru vidū, kur es tik laipni tieku uzņemts … uzņemts … ka vēlreiz pateicos savam cienījamam skolotājam un viņa cienījamai dzīves bied­renei par visu to labo, ko viņi man parādījuši, un es paceļu šo glāzi uz viņu abu veselību un uzsaucu urā!

Kaut arī šo izsaucienu neatbalsta neviens, izņemot

Ķīru, kurš kaut ko iemurmina savā vīna glāzē, puiši un meičas tomēr pieceļas, priecīgi saskandina glāzes, god­bijīgi paklanās pret ķesteri un viņa laulāto draudzeni un iedzer.

— Jā, — ķesteris noslauka ūsas, — tas bija labi teikts, izņemot… izņemot, nu, vienu otru mājienu par dzimto ciematu vai tā … Ikviens, kas uzcītīgs un cen­tīgs darbā un apzinīgi pilda savus pienākumus, ir vie­nīgi slavējams. Vienīgi slavējams. Jā, citādi tas viss bija ļoti labi teikts. Un es gribu cerēt, ka mans bijušais skolnieks, tagadējais Totsa kungs, paliks mūsu vidū kā augsti mācīts zemkopis par prieku saviem vecākiem un savam bijušajam skolotājam un par svētību savai ma­zajai dzimtenei, par kuru viņš atsaucās tik silti… Es gribu par šo sveicienu un šiem pateicīgajiem vārdiem arī no savas un laulātās draudzenes puses atbildēt ar tādu pašu sveicienu un novēlu mūsu jaunajam draugam drosmi un spēku, un uzdzeru uz viņa veselību.

Pēc tam visi atkal sadzer no glāzēm, kuras ķesteris pa runas laiku piepildījis no jauna.

— Vai jums Krievijā tiešām bija tik grūti, Totsa kungs? — Ernas jaunkundze pēkšņi iejautājas.

— Sākumā, sākumā, — Totss aši atteic. — Tagad vairs ne.