Oskars Lutss - Vasara

Savādnieks beidzot saprot Totsa noslēpumainos iz­teicienus baznīcas pagalmā. Pār puiša nopietno seju pārlaižas ēna, it kā viņš būtu uzzinājis kādu ļaunu vēsti. Bet tā, kura ienāca čaukstošajās drānās, atsēdu- sies kanceles tuvumā un ir cieši pārliecināta, ka viņa ir viena no visnelaimīgākajām būtnēm šajā ļaunajā pasaulē.

Kesteris, iznācis no baznīcas, iz­brīnā iepleš acis, ieraugot tik daudz bijušo skolnieku. Totss pastarpēm ir «piecirtis» bijuša­jai skolniecei un, par spīti Ķīra aizdomīgajiem skatieniem, iegri­mis ar to dzīvā sarunā. Raju Tēle it kā tīšām nemaz neievēro skrodermeistaru, laiku pa laikam kāds laipnāks skatiens tiek Kuslapam, nevis trīskārt nelaimīgajam rudmatim.

Ķesteris laipni visus sveicina, ilgi krata Totsam roku kā jau retam viesim un ielūdz jauniešus uz mirkli «pie sevis». Uzaicinājums tiek pieņemts, un visa sabiedrība virzās uz slavenās Paunveres skolas pusi, pie kam ķes­teris satvēris Totsa elkoni un vēlas šo to uzzināt par viņa gaitām svešumā. Tiem blakus soļo Tēle un tīksmi­nās par Totsa veiklo, asprātīgo valodu. Liekas, it kā būtu izlīguši divi vislielākie ienaidnieki, — pele skūp­stās ar kaķi. Bet, jo aizkustinošāks ir iespaids par trim pirmajiem gājējiem, jo dīvaināks tas ir par trim pēdē­jiem. Savādnieks soļo Totsam aiz muguras un smīnē­dams vēro sava skolas biedra jocīgos svārkus, laiku pa laikam uzmezdams Murkšķim pa uzmundrinošam ska­tienam. Un pēdējam ir ļoti nepieciešams uzmundrinā­jums, jo šī viesos iešana, šķiet, mazajam vīriņam ne­pavisam nepatīk: viņš soļo bailīgi, pilns šaubu, it kā prātodams, iet vai neiet. Viņš būtu Savādniekam ļoti pateicīgs, ja tas ļautu atgriezties pie baznīcas un sēdēt ratos līdz pat mājās braukšanai. Pats pēdējais «zogas» Kīrs, sāņus no iemītās taciņas, slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, acīm redzot, meklēdams visgarāko aplin­kus ceļu uz skolu. Viņš it kā iet reizē ar citiem un ne­iet; neiet un tomēr iet. Kad ķesteris uz mirkli atskatās,

Kīrs pasper pāris soļu uz kājceliņa pusi un uzmanīgi pētī koku galotnes. Vispār gājiens, kas iesācies drau­dzīgi saliedētā rindā, beigās draud izjukt pavisam.

Kad ķesteris, Totss,un Tēle pieiet pie skolas galvenās ieejas, pie tā saucamā «glāžu forūža», Kīrs parādās pa­visam no pretējās puses un nokaunējies gar mājas stūri nāk citiem pretī. Ieraugot sava skolas biedra pārvērsto seju, Totss atceras Aizpuru veco foksteri, kurš allaž slepeni zagās līdzi mājniekiem un kuru nekad neredzēja ejot pa ceļu, taču, kad gājējs nonāca pie mērķa, suns jau gaidīja priekšā.

Ķesteris atlaiž Totsa elkoni, apstājas un lūdz ciemi­ņus iekšā. Kuslaps, zaudējis pēdējo cerību nokļūt atpa­kaļ pie baznīcas, ļauj darīt ar sevi visu, ko citi vien vēlas. Uz sliekšņa viņš no Savādnieka vēl saņem vienu uzmundrinošu dunku pa muguru, tā ka kautrīgais vīre­lis gandrīz klupšus ieklūp priekšnamā. Pats pēdējais, skābi smaidīdams un sānu pa priekšu bīdīdams, skolā ieiet Kīrs.

— Tie visi ir mūsu vecie draugi, — saka ķesteris, iepazīstinādams viesus ar savu lauleni. — Ja tu esi aizmirsusi citus, tad vismaz Totsu… Totsa kungu tu taču atceries.

Ķīru un Raju Tēli kā pastāvīgos Paunveres iemītnie­kus ķestera kundze pazīst jau sen. Totss ir dzīvs viņas atmiņās ar savu slaveno pagātni, vienīgi par Savād­nieku un Kuslapu ķestera kundze aizmirsusi gandrīz pilnīgi.

Namatēvs aicina ciemiņus apsēsties, tie novietojas puslokā ap ķestera rakstāmgaldu, bet ķesteris pats iesēžas savā atzveltnes krēslā. Raju Tēle un namamāte kaktā uz dīvāna uzsāk klusu sarunu.

— Nu, — ķesteris uzrunā jaunekļus, — pēc ilgāka laika mēs atkal esam satikušies, mani mīļie draugi. Esmu bezgala priecīgs, redzot savus bijušos skolniekus sveikus un veselus. It sevišķi priecājos tādēļ, ka jūs visi esat jau nodibinājuši sev zināmu stāvokli dzīvē un varat paši ar savām rokām un cenšanos nopelnīt sev dienišķo maizi. Lai dievs dod spēku jums nepagurt, staigājot pa iemīto taku, lai jūs allaž tiektos pēc mērķa, ko esat sev nosprauduši. Mazus un nevarīgus es jūs izvadīju grūtajā dzīves ceļā, lieli un spēcīgi jūs atgrie­žaties, lai apciemotu mani, savu veco skolotāju, kam galva jau kļuvusi sirma un kura mūžs slīd pretī saul­rietam.

Pateicos jums no sirds, ka neesat aizmirsuši savu ticības mācības skolotāju, kurš dažreiz varbūt bija skar­bāks, nekā vajadzētu, bet kurš tomēr jums vēlēja tikai labu un centās jūs izaudzināt par krietniem cilvēkiem, kā to prasa mūsu kristīgā ticība. Priecājos un pateicos radītājam, kas ir ļāvis mazajiem graudiņiem, ko iesēju jūsu dvēselēs, uzdīgt, sakuplot un nest augļus.

«Āmen!» Totss labprāt piebilstu pēc apsveikuma. Tas būtu apstiprinājums tam, ka runa, kas tik ļoti atgādi­nāja skolas laika sprediķi, tiešām ir nobeigta. Pie ķes­tera pirmajiem svinīgajiem vārdiem muižas pārvaldnie­kam likās, it kā viņš būtu atkal pieķerts pie kāda «ne­darba» un baidītos, ka ķesteris kuru katru acumirkli sāks atgādināt pagātnes notikumus. Viņš taču iesēja ķestera sakņu dobēs juku jukām visdažādākās sēklas… Tas bija Totsa pēdējais nedarbs. Taču, liekas, viss biju­šais ir nogrimis aizmirstības dzelmē, un, ja arī šis tas vēl pavīd atmiņā, tad to izgaisina atkalredzēšanās prieks.

Pēc īsa, bet nomācoša klusuma, kas iestājies pēc ķestera runas, Totss ieklepojas un patausta savu ādam- ābolu, it kā baidīdamies, vai tikai šis orgāns pastarpēm nav pārceļojis uz citu vietu. Visiem ir skaidrs, ka Krie­vijas viesis vēlas atbildēt sava bijušā skolotāja runai. Arī Raju Tēle un ķestera kundze pārtrauc sarunu un klausās. Kīrs zagšus paglūn uz dīvāna pusi un tad sāk cieši un neatlaidīgi skatīties griestos, kaut gan tur nav nekā, atskaitot varenu dzelzs āķi, uz kura, jādomā, kād­reiz karājusies lampa.

— Augsti godājamais un cienījamais skolotāj! — Totss ierunājas mazliet drebošā balsī. —- Arī mēs, kas esam šeit sapulcējušies, priecājamies jūs redzēt un …— Te orators apklust un skaļi nožagojas. Atkal iestājas klusums. Šķiet, it kā Totss būtu norijis teikumu, kas bija uz mēles, un gaida uzpeldam citu, labāku. Viņa klusais, taču ironiskais tonis, cik varēja spriest pēc pirmajiem vārdiem, nesolīja nekā laba. Vai nu aiz satraukuma, vai kāda cita iemesla dēļ vārdi «augsti go­dājamais un cienījamais skolotāj» izskanēja pavisam pretīgi. Savādniekam šī neveiklā uzruna un skaļā žago- šana šķiet vēl mokošāka nekā klusums, kas sekoja pēc tam. «Esi taču kaut reizi mūžā prātīgs!» viņam gribētos tam sacīt. Bet pastarpēm Totsa Pegass ir paguvis sa- vicināt spārnus un no jauna pacelties gaisā.

— …Jā, — viņš turpina, taču jau mazliet patīka­mākā tonī, — arī mēs priecājamies jūs redzēt un esam laimīgi, ka mūsu godājamais un cienījamais skolotājs ir sveiks un vesels. Jā, vesels … Dzīvodams svešumā, tālu no savas dzimtenes un skaistās tēvijas, atcerējā­mies… vai… hm… bieži atcerējos savu ticības mācī­bas skolotāju un skolu un nožēloju, ka nedzīvoju kaut kur tuvāk, lai varētu viņu kādreiz apmeklēt, ja atliek laiks. Bet neko nevarēja darīt, ceļš bija tāls un … Un mēs esam ļoti pateicīgi un ļoti pateicamies jums, godā­jamais un cienījamais skolotāj, par tām dārgajām un vērtīgajām pamācībām, ar kurām jūs izvadījāt mūs dzīvē, lai mēs tagad paši varētu nopelnīt sev maizi un … un gādāt par savu dvēseli.