Oskars Lutss - Vasara

— Oho! — Totss iesaucas. — Precējies?

— Jā, lai tas būtu, cik jocīgi būdams, bet es esmu apsievojies, un tagad tur neko vairs nevar līdzēt. Nu, ja jau citi dabū gatavu tādu stiķi, tad es šiem pakal kā mērkaķis: viens joks vairāk šajā Jaunajā pasaulē.

— Ko tu apprecēji?

— Ko es apprecēju, ko es apprecēju … It kā man būtu bijusi kāda izvēle. Lai Totsa lielskungs vispirms labi apskata šo vīru, kas stāv viņa priekšā, un izrēķina, kam tāda piepe kā es ir vajadzīga. Princeses un liel­maņu meitas, tā sakot, negribēja mani lāgā ņemt, lai­kam nosmādēja tās vienas acs dēļ … Un tad man ne­atlika nekas cits — ietinu savu sirdi avīzē, paņēmu padusē un noliku pie Sāres Mares kājām.

— Nu, — Totss secina, — tā jau bija tīri glīta meiča.

— Jā, nevar sūdzēties.

— Droši vien abi esat laimīgi?

— Ek, Totsa jaunskungs, nemaz nezinu, kas tā ir — laime. Daži runā un stāsta, ka tāda gan esot, bet es par to neko nezinu. Laime, manuprāt, ir tur, kur ir ko katlā likt un vārīt. Ko šitāds vecs prauls kā es zina no laimes, bet reizēm tomēr paliek tā priecīgi ap sirdi, kad, no darba pārnākot, tev pretī skrien mazs meitēns un apķeras ap ceļiem.

— Paskat, tev ir arī meita!

— Kā tad! Es jau teicu, ko tie citi, to es ar — kā pērtiķis. Man šajā pasaulē nav ne ko zaudēt, ne iegūt — labāk izmēģināt visu, kamēr vēl dzīvo, citādi, gulēdams uz nāves cisām, sāksi vēl gausties un žēloties, sak, būtu es tā darījis un šitā darījis, tad būtu bijis daudz labāk. Tagad man tomēr būs kāds, kas pasniegs glāzi šņabja, kad palikšu vecs un nespēcīgs un kauli sāks čīkstēt. Vai nav tiesa, Totsa jaunskungs?

— Tiesa gan, — pārvaldnieks piekrīt, pamādams ar galvu.

— Nu, bet Totsa kungam pašam, kā viņam labi gāja tajā tālajā zemē?

Totss stāsta par Krieviju.

— Varens puika! Varens puika! — Lible slavē. — Nudien, prieks dzirdēt. Bet kā tad sastāv ar to… ar to, par ko mēs tikko runājām … Otro pusi, vai? …

— A, — Totss smaidīdams gari novelk, — neesmu vēl tik tālu ticis. Bet, — viņš pēc brīža piebilst, — var­būt drīz tikšu.

— Kā tad! Kā tad! — Lible priecīgi piekrīt. — Šitāds kungs — ak tu pasaulīt! — tādam ir ko izvēlēties. Tāds, manis dēļ, var bildināt kaut vai…

Zvaniķis piemiedz savu vienīgo aci un zīmīgi parau­gās uz Totsu. — Un nemaz nav tālu jāmeklē, — viņš saka, — lai tikai Totsa jaunskungs kādu dienu sataisās un soļo pa kapu ceļu uz augšu, tur uz tā lepnā ērberģa pusi, un …

Lible saņem Totsu aiz rokas, pieved viņu pie vaļējās torņa lūkas un rāda uz Raju dzīvojamo māju, kas lepni paceļas starp kokiem un saimniecības ēkām.

— Redziet, Totsa kungs, tur ir tā saucamā laime vai prieks, vai… vai abi kopā… Gan jau redzēsiet, kad aiziesiet. Es par to būšanu nedrīkstu neko daudz muti virināt, jo, kā jau teicu, mana saprašana par tādām padarīšanām ir gaužām niecīga.

— Hm … — Totss pasmīn. — Bet tā taču ir cita vīra līgava.

— Bija, bija līgava, — Lible ātri, it kā nožēlodams atsaka, — bet tagad vairs nav. Nav. Laiki mainās. Cil­vēka sirds nav akmens, kurā var iekalt datumus un gada skaitļus un paļauties, ka tie tur paliks. Cilvēka sirds, kā rādās, ir no daudz mīkstāka materiāla, no tās raksti izdziest daudz ātrāk nekā akmenī, it sevišķi tad, kad blakus vecajiem uzrakstiem rodas jauni.

— Vai tiešām? — Totss brīnās, it kā viņš šo bēdu stāstu dzirdētu pirmo reizi.

— Tā ja, tā ja, dārgais Totsa kungs. Cik daudz es par to netiku runājis ar savu draugu Arni. Vēl pagā­jušajā vasarā… un Ziemas svētkos… O, tas ir zelta cilvēks, bet ko viņš var darīt… Jā, senāk es domāju, ka arī viņš ir mazliet vainīgs, vai kā… Bet, kad Arnis

atvēra muti un izskaidroja, kāpēc tas ir tā un ne citādi, tad arī man atvērās acis. Tad es saņēmu sevi aiz ap­kakles, krietni sapurināju un sacīju: «Turi muti, Krist- jān Lible! Tu no tādām lietām neko nesajēdz, vecais āpsi! Labāk skaties, ka tiec galā ar savu Mariju, un nebāz degunu citu darīšanās; ja cilvēka griba ir viņa debesu valstība, kā saka paruna, tad visvairāk tas attie­cas uz mīlestību.» Jā, tā es sev ieskaidroju un vairs neteicu ne vārda, un arī tagad nesaku ne vārda. Un, ja man vēl kādu reizi gadītfis sastapt Arni un man sāktu niezēt mēle, tad es labāk aiziešu uz muižu un likšu sev uzskaitīt divdesmit piecus šņāpienus nekā pa­vēršu muti, lai kaut ko pārmestu citiem. Arī tas nav sevišķi piedienīgi, ka es šeit tagad uzmācos Totsa kun­gam ar dažādiem padomiem, vai kā … Bet tie ir vairāk joki nekā patiesība, un to es pateicu tāpat… runāšanas pēc…

— Nē nu, pats par sevi saprotams, — Totss nomur­mina un atbalstās krūteniski uz lūkas Paunveres pusē. Baznīcas priekšā lielceļš sazarojas. Ceļi un taciņas kā baltas lentas aizvijas uz visām debess pusēm un nozūd tālē. Dzirnezers, šķiet, laistās pie pašām baznīcas dur­vīm. Upe kā zila josta vijas starp kokiem un krūmiem pļavā, kamēr nozūd mežā. Zāle un kalmes šķiet it kā zaļgana apmale zilajai jostai. Lejā dūc baznīcēni, tie izskatās mazi un nevarīgi. Raugoties no augšas uz leju, ejošs cilvēks tikko atgādina cilvēku: ķermeni neredz — tikai kājas, kas, sperdamas milzīgus soļus, dīvaini kustas.

Pār Totsa seju pārslīd smaids — gandrīz blakus baz­nīcai paceļas viņa vecā skola ar apsūnojušu jumtu. Šī daudz pieredzējusī celtne, šķiet, atrodas skatītājam tik tuvu, ka no torņa varētu uzlēkt uz tās nedrošā jumta.

Pēkšņi Totss izstiepj kaklu un sāk vērīgi skatīties.

— Ai, nu ir jāiet, — viņš saka Liblem. — Tur lejā mani gaida Savādnieks.

Kad zvaniķis uzzina par skolas biedra nodomiem ap­ciemot ķesteri, viņš sāk gardi smieties, tomēr uzslavē puišus par uzņēmību.

— Ejiet, ejiet, apciemojiet arī Strupo Juri, — viņš saka. — Tā ir laba doma. Nu jūs esat pieauguši un viens otrs no jums ir vēl lielāks kungs nekā viņš. Dzir­dēsiet, ko šis teiks. Nu, vecais būs priecīgs, ja viņu kāds apciemos. Spriežu pēc sevis: es nekad neaizmir­sīšu, ka Totsa kungs bija uzkāpis te augšā tornī. Un, ja jums kādreiz iegadās tā, — zvaniķis ardievodamies piebilst, — ka nav kur laiku likt, tad apciemojiet arī mani. Tad es jums parādīšu savu mazo nerātneli, tā saukto ģimenes laimi, un . .. un varbūt iemetīsim kādu glāzīti sīvā vecās draudzības stiprināšanai. Bet tas lai paliek atkal tā… sarunas turpināšanai, jo tik lielu goda parādīšanu es laikam nespētu izturēt; aiz lepnī­bas pārplīstu kā pūslis …

— Nesakiet neko, Lible, — Totss atsaucas uz kāp­nēm, — varbūt aiziešu itin drīz.

Tad caur gaiteni izskrien it kā trīsas. No augšas atskan dzidras zvanu skaņas, kas liek nodrebēt visam tornim.

Skaties, viņš jau klāt, — Savād­nieks sniedz Totsam roku.

— Jā, — Totss atsaka, — biju augšā, aprunājos ar Libli. Lible apprecējies, un viņam jau ir meita.

— O, Lible ir caur un cauri krietns vīrs, — Savād­nieks uzslavē un paskatās augšup uz torni.

Totsam jau kopš paša sākuma duras acīs, ka Savād­nieks ģērbies visai gaumīgi. Kaut arī te ir province, viņš rūpīgi aplicis pat krūtežu, kas nekāpj pāri ausīm kā daudziem citiem jaunekļiem, kuri pastaigājas tepat baznīcas priekšā. Tomēr kuplās cirtas pie kakla viņam vajadzētu mazliet apcirpt.

— Stāvēju, kaklu izstiepis, — Savādnieks stāsta, — un skatījos apkārt, sāku jau bažīties, ka neviens ne­atnāks, ka būsiet tajā tveicīgajā dienā izsvīduši savu solījumu. Todien tiešām bija ļoti karsts, — viņš smie­damies piebilst. —- Vai ne?