Oskars Lutss - Vasara

Pēc vakariņām vēl brīdi rit dzīvas sarunas, tad saim­nieks un saimniece aiziet. Lielistabā paliek Tēle ar abiem skolas biedriem. Tie piemin visus bijušos skolas biedrus un biedrenes. Laiku pa laikam Totss izsaka par kādu visiem zināmu zēnu vai meiteni tik asprātīgu pie­zīmi, ka Tēle sāk skaļi smieties un Kīrs kaunīgi saviebj muti. Reizēm muižas pārvaldnieks ievij sarunā kādu jocīgu epizodi no savas dzīves, ar tādu degsmi un hu­moru aprakstīdams sarežģīto situāciju un izkļūšanu no tās, ka Tēle bieži it kā jautādama palūkojas uz runā­tāju: vai tas tiešām ir bijušais Totss un Kentukijas Lauva, kuru savā laikā uzskatīja par Paunveres apriņķa skolas sodību?

Atdzisušo tēju uzkarsē no jauna. Tēle atver visus lo­gus līdz galam vaļā, apsēžas atkal pie galda, un saru­nas un tējas dzeršana turpinās. Jau tuvojas pavasara nakts, grieze uzsāk vienmuļīgo dziesmu, kaut kur tālumā, laikam kapsētā, pogo lakstīgala, bet trīs cil­vēki sēž pie galda Raju lielistabā un dūc kā lieli dun­duri. Laiku pa laikam šo dūkšanu pārtrauc Tēles dzidrie smiekli un Totsa motoram līdzīgie mm-mm-ph-ph-ph.

Totss jūtas gluži kā pats savās mājās un priecājas, ka Tēle nekļūst pret viņu vēsa un noraidoša, par ko viņš sākumā bija tik nobažījies. Par laimi, arī skolas biedrs Kīrs šovakar atturas no savām parasti tik dzēlīgajām piezīmēm, un tas vēl vairāk uzlabo Totsa jau tā lie­lisko omu. Protams, viņš nepavisam nav aizmirsis Ķīra pirmītējo izturēšanos, viss ir kaut kur pierakstīts, at­riebība gaida, un procenti aug un sakuplo gluži kā pati igauņu zeme.

— Uzvilksim vēl vienu dūmu, — Totss beidzot no­saka, — un tad aši projām.

— Neaizmirstiet nodot sveicienus, kad būsiet pil­sētā, — Tēle sauc no kāpnēm.

— Neaizmirsīšu, neaizmirsīšu! — Totss apsolas. — Ar labu nakti!

Labu gabalu abi skolas biedri soļo viens otram blakām un ne­teic ne vārda. Izgājis uz liel­ceļa, Totss pieliek soli un at­skatās pār plecu. Bet ari Kīrs nav slikts soļotājs. Viņa garās, tievās kājas vicinās kā spieķi zem mazliet sadugušā auguma. Bez īpašām pūlēm viņš turas Totsam blakus, reizēm izraujas pat priekšā. To redzēdams, Totss pie­dod savām kājām «pilnu tvaiku», un tad abi jaunekļi jož pa lielceļu uz priekšu tādā tempā, it kā tie sacenstos ātrsoļošanā. Lai kā nopūlas muižas pārvaldnieks, vi­ņam neizdodas pārspēt rudmati. Bez tam viņš ar bažām konstatē, ka labajā kājā iemetas dīvains nogurums, pie kam, noliekot kāju uz zemes, zābaka zole sāk ērmoti klabēt.

«Tā es necik tālu netikšu,» Totss nodomā un pēkšņi apstājas. «Sī sasodītā kāja ir kā svina pielieta. Vaja­dzēs uzsmēķēt un atpūsties. Interesanti zināt, ko darīs Kīrs. Esmu pārliecināts, ka viņš viens nepaies garām kapiem.»

Tā arī notiek. Paspēris kādus desmit soļus uz priekšu, Kīrs atskatās un apstājas.

— Nu, ko tu nenāc? — viņš uzsauc aizelsies.

— Ej, ej, — Totss atteic, — es te mazliet pastāvēšu.

— Kāpēc tad tu stāvēsi?

— Uzsmēķēšu un paklausīšos lakstīgalu.

— Hm, — Kīrs brīnās, pienākdams tuvāk. — Pirms brīža tev bija briesmīga steiga, un nu pēkšņi — šis klausīšoties lakstīgalu. Tad jau tev laika atliku likām.

— Nē, es gribu paklausīties šaipus kapsētas, var būt, ka viņā pusē vairs nevarēs.

— Kāpēc tad viņā pusē nevarēs?

— Es neapgalvoju, ka nevarēs, es tikai minēju, ka varbūt nevarēs.

— Kāpēc?

— Kāpēc, kāpēc… — Totss mēdās. — Nudien, īsts ķēms. Vai es zinu, kas ar mani notiks, kad iešu garām kapsētai. Jājautā, vai es vispār tikšu tālāk.

— Nu, nu?

— Jā, jā, — Totss noslēpumaini pamāj ar galvu, — nav nekāds «nu, nu», jo… It kā tu pats nezinātu, ka es jau kopš seniem laikiem esmu ar šiem uz nažiem.

— Ar ko tu esi uz nažiem?

— Ar ko! Ar tiem pašiem. — Totss izpūš kuplu dūmu un pamāj uz kapsētas pusi.

— Ko nu mels! — Kīrs klusi atrūc, mēģinādams tēlot izbrīnu, un pūlas pat smaidīt.

No smaidīšanas nekas neiznāk, tā ir visparastākā viebšanās, ko Kīrs mēdz darīt bieži, kad nokļūst ne­veiklā situācijā. Rudmatis zagšus paglūn uz kapsētas pusi, pievirzās tuvāk Totsam un norauš sviedrus no pieres. Muižas pārvaldnieks ir mēms kā zivs un ļauj skolas biedram brīdi vārīties pašam savā sulā.

— Tukšas pļāpas! — atguvis drosmi, Kīrs iesaucas. — Iesim, mēs te esam divi vīrieši.

— Divi vīrieši, — Totss smejas. — Ko tas līdz, ka esam divi, viņu varbūt ir desmit tūkstoši.

— Desmit tūkstoši! — Kīrs izbijies iesaucas.

— Nu jā — desmit tūkstoši! Tev domāt, ka viņu tur ir viens vai divi? Hm, viena vai divu dēļ es te nekver- nētu, nelauzītu galvu, kā tikt garām. Tad jau es sen būtu pie desinieka mājas vai arī pie Kiusnas. Protams, skaitījis neesmu, bet es ļoti labi zinu: kapsēta mudžēt mudž no ērmiem. Nu, to visu vēl varētu paciest, ja viņu vidū man nebūtu viens nikns ienaidnieks, bet tas, tas man nepiedos līdz mūža galam, tāpēc ka vienreiz iebelzu viņam pa pieri. Toreiz gan šis bija pats vainīgs, tomēr, kas darīts — padarīts. Ej nu šim iestāsti, sak, tas bija netīšām, izlīgsim. Nē, Adniēl, tu vari iet, tevi viņi neaiztiks, bet man būs vēl dūšīgi jāpacīnās, pirms nokļūšu Aizpuros.

— Kāds velns tev lika tik ilgi tupēt Rajās un ņirgt zobus, ja tu zināji, ka …

— … ka man jāpiedzīvo tādas nepatikšanas, — Totss pabeidz teikumu. — Es zinu gan, ko tu gribēji sacīt. Tev taisnība, arī es pats to saprotu, bet ko lai iesāk, kad ir jau tik vēls. Paša vaina — tas ir fakts, tomēr arī tu, Kīr, esi drusciņ vainīgs: kādēļ nemudināji aiziet, tikko ārā sāka tumst. Nu jau nakts ir klāt, dari, ko zini.

— Hm! — Kīrs aizvainots nomurmina. — Ak es esot vainīgs.

— Nē, — Totss atsāk, — to es neteicu, ka tu viens pats esi vainīgs, tu neapgriez visu otrādi. Vainīgi esam abi. Un nu par to vairāk nerunāsim. Labāk padomāsim, kā tikt mājās, un nekavēsim laiku, meklējot vainīgo. Es domāju, būs labāk, ja vispirms līdz kapsētai aiziesi tu. Apskatīsies, ko šie tur īsti dara. Var būt, ka tie jau nolikušies uz auss un nemaz nedzirdēs, kā mēs aizzo- gamies garām.

— Nolikušies uz auss, — Kīrs atkārto. — Nu labi, uz auss. Bet kādēļ tad tieši man jāskatās, vai viņi guļ vai neguļ?

— Ak pastarā bazūne! — Totss saskaišas par Ķīra piezīmi. — Vai tad tu tiešām nesaproti, ka es tur ne­drīkstu rādīties.

— Un vai es drīkstu?

'— Tu! Tevi viņi nepazīst. Tu neesi darījis ne laba, ne ļauna, un, ja šiem arī gadās tevi ieraudzīt, — tas nozīmē, ja viņi vēl nav nolikušies uz auss, — nav liela bēda; pateiksi «pardon!», atvainosies par traucējumu, un varbūt viss beigsies laimīgi.

— Nē, — Kīrs noskurinās, — tad jau labāk iesim abi.

— Tā būtu vislielākā muļķība, kādu vien mēs varētu izdarīt. Padomā pats. Ja viens no mums aizies, tad vismaz otrs paliks dzīvs un paziņos mājniekiem: sak, redziet, tās lietas ir tādas un tādas; bet, ja mēs iesim abi, neviens neuzzinās, kur esam palikuši. Saprati? Tiem sātaniem neko daudz nevar uzticēties: tevi varbūt ne­aiztiks, bet, tiklīdz ieraudzīs mani, tūlīt sāksies tracis, un tad šiem vairs nebūs laika šķirot, kam un kur trāpīs. Nu, bet, ja jau tu tik briesmīgi negribi iet, tad paliec vien šeit, es pats iešu paskatīties. Un, ja tu manīsi, ka es vēl neatgriežos apmēram pēc pusstundas, tad skrej uz Rajām un pasaki Tēlei, ka sūtu viņai savus pēdējos sveicienus.