Oskars Lutss - Vasara

— Jūs laikm gribējāt kaut kur iet? — jautā Totss pēc īsām pārdomām. — Varbūt mēs iztraucējām jūs?

— Ak, ko nu! —- jaunava atteic. — Man nav padomā nekas svarīgs, aiziešu rīt, parīt vai, vienalga, kad.

— Ļoti labprāt, — nomurmina Totss, un visa kompā­nija sāk virzīties uz Raju pusi. Totss laiku pa laikam zagšus apbrīno Tēles skaistos matus, kas biezām pīnēm apņem jaunavas galvu. Krievijas viesim kādreiz likās, ka Tēlei ir pastrups deguns, bet tagad viņam jāatzīst sava kļūda, jo viņš ir pārliecināts, ka tik glītu degunu redz pirmo reizi mūžā. Jaunavas acis, tāpat kā agrāk, ir dzidri zilas, bet daudz lielākas, nekā Totss tās kād­

reiz bija iedomājies. Totsa skatiens pārslīd uz Tēles ple­ciem, ko ieskauj viegls, zils lakatiņš. Totss atceras, ka skolas laikā viņš nezin kādēļ bija iedomājies, ka Tēle visu mūžu paliks maza un strupa; tagad viņam ar ap­brīnu jāatzīst, ka šī jaunava ar līganajiem gurniem augumā ir garāka par vidēju. Protams, viņas stāvu pa­dara mazliet garāku spožās kurpes ar augstajiem papē­žiem, bet arī bez tām Tēlei būtu garuma diezgan. Jau­navas baltās, labi koptās rokas liek nojaust, ka Tēle sevi pārāk neapgrūtina ar darbiem saimniecībā.

Kīrs tipina te Totsam blakus, te aiz muguras, reizēm cenšas pat iespraukties starp Tēli un Totsu, bet katru šādu mēģinājumu pēdējais izjauc, sparīgi vicinot pā­tagu. Galu galā arī nelaimīgajam rudmatim kļūst skaidrs, ka viņš, kaut arī pēc skaita trešais, draud kļūt par piekto riteni. Pēkšņi viņš skaļi iešņācās, saper ar spieķi nātres un dadžus ceļa malā un klusi pie sevis kaut ko nomurmina. Tāda rīcība kļūst Totsam nepane­sama, viņš atkal domās aicina sev palīgā kādu «varu», kas pievāktu garkājaino šņācēju un nogādātu tādā vietā, kur tas justos pavisam nelabi. Bet «varai», acīm redzot, arī tagad ir svarīgākas darīšanas, nekā noņem­ties ar skroderzeļļiem kapsētā.

— Totsa kungs, vai jūs visu laiku bijāt Krievijā? — jautā Tēle.

— Jā, visu laiku.

— Kādēļ jūs neatbraucāt mūs kādreiz apciemot?

— Tam ir dažādi iemesli, — Totss atteic. — Gribēju atbraukt vairākkārt, bet velns sazin . . . Katru reizi, kad jau taisījos doties ceļā, man piedāvāja citu, labāku vietu kādā attālākā muižā. Neko darīt, nācās nekavējoties pārcelties. Labas vietas neaug kokos, vienalga, vai tas būtu Krievijā vai kur citur.

— Tas tiesa, — Tēle piekrīt. — Mēs bieži jūs atce­rējāmies abi ar Tali, vai jūs vēl atceraties Tali?

— O, jā, — protams! —- Totss iesaucas. — Atceros visus, ar ko gāju skolā.

— Jā, Arni Tali… — Tēle klusi, it kā pie sevis at­kārto, — tepat no Sārēm… Jā, mēs bieži sarunājāmies par jums, Totsa kungs, un atcerējāmies, kā jūs skolā, ai, kas gan tur viss nenotika! Vai neesat aizmirsis, kā jūs man kādreiz pārplēsāt jaku?

— Jā, — Totss vainīgi pasmaida. — Man ļoti žēl, ka es toreiz …

— Ak, ko jūs! — Tēle smejas. — Es taču to neatgā­dināju tādēļ, lai jums ko pārmestu. Tagad, pēc gadiem, mēs taču nesāksim naidoties par saplēstu jaku! Lai tur notika kas notikdams, tagad šie mazie piedzīvojumi ir manas visdārgākās atmiņas.

Smejoties atsedzas viņas baltie, vienādie zobi, kuru skaistumu Totss nespēj vien apbrīnot. Arī skolas laikā Tēle bieži smējās, bet toreiz Totsam šīs divas snieg­baltās zobu rindas nelikās nekas sevišķs, tās viņam atgādināja peļu zobiņus. Nosodīdams savu toreizējo neattapību, muižas pārvaldnieks tagad sevi klusībā no­lamā par pēdējo «stulbeni».

— Jā, — Tēle turpina, — jūs bieži atceras ne vien es un Tali, bet arī pārējie mājnieki. Mani vecāki ļoti priecāsies, jūs ieraugot.

— Hm … — Totss pasmaida. — Bet sakiet, Tēles jaunkundz, — viņš pēkšņi kaut ko atceras, — jūs dzīvojat tepat tuvumā, vai jūs nezināt, kur patlaban atrodas Arnis Tali? Ja viņš būtu mājās, mēs varētu iegriezties arī Sārēs. Arnis bija krietns zēns, tikai mazliet grūt­sirdīgs.

— Nē, mājās viņa nav, — Tēle gausi saka un ar skumīgu, it kā ilgu pilnu skatienu paraugās uz Sāres pusi. — Savas brīvdienas viņš vienmēr pavada uz lau­kiem; bet šogad nav vēl atbraucis. Viņš dzīvo pilsētā. Varbūt atbrauks vēlāk, vasarā, bet tagad … tagad viņš vēl ir pilsētā.

— Savādi, — Totss prāto. — Kāpēc Arnis dzīvo pil­sētā, ja viņam tur nav ko darīt?

— Kas to lai zina, — Tēle klusi piebilst, raudzīda­mās tālumā. — Tā ir viņa paša darīšana. Arnis jau sen nav man rakstījis. Vispār viņš vairs neraksta ne­vienam, pat ne mājniekiem. Māte dienu no dienas gaida viņu mājās, bet Arnis nebrauc.

— Žēl! — nopūšas Totss un aizdedzina jaunu papi­rosu.

— Ko tur var zināt, — Kīrs iepīkstas, — varbūt vi­ņam pilsētā brūte. Un ja nu viņam žēl to atstāt?

Uz šo jautājumu Tēle un Totss atbild ar ilgu klusē­šanu. Pār jaunavas seju pārslīd tumša ēna. Tēles lūpu kaktiņā ietrīsas kāda sāpīga krunciņa, kuru Totss līdz šim vēl nebija pamanījis.

Muižas pārvaldnieks saprot, ka skolas biedra izteiktā piezīme ir nevietā, tāpat kā ne velnam neder neviens viņa šodien izteiktais vārds. Totsam rodas vēlēšanās atriebt ne vien par viņam nodarītajām pārestībām, bet arī par Tēli.

— Man drīz būs jābrauc uz pilsētu, — viņš beidzot ierunājas, — es viņu labprāt apmeklētu, bet nezinu adresi. Vajadzēs kādudien aiziet uz Sārēm un apjautā­ties. Viņi taču zinās, kur Arnis dzīvo?

— Adresi zinu arī es, — Tēle pēkšņi it kā atdzīvojas, — vismaz pavasarī viņš tur vēl dzīvoja. Varbūt Arnis pēdējā laikā pārcēlies citur?

Totss izņem piezīmju grāmatiņu, atzīmē Tali adresi un saka:

— Es noteikti aiziešu. Viņš bija lāga zēns.

— Pasveiciniet arī no manis, — Tēle piebilst, — un pasakiet, ka viņu gaida mājās.

— Labi, — Totss saka, uzsizdams pa kabatu, kurā viņš iebāzis savu piezīmju grāmatiņu.

Jaunieši nokļūst Rajās.

— Kāda lepna pils! — Totss brīnās, apstādamies pie dzīvojamās mājas. — To es saprotu, tas jau atgādina Krieviju. Tādā mājā var dzīvot. Vai jūs, Tēles jaun­kundz, zināt, cik desetiņu zemes Raju saimniecībai?

— Nē, to es jums tiešām nevaru pateikt, Totsa kungs, — Tēle atsaka smiedamās un viegli uzlec pa kāpnēm, kas ved Raju plašajās istabās.

— Ahā, nu jā … — Totss nomurmina un seko Tēlei.

Tajā brīdī, kad tie abi gatavojas ieiet istabā, Tēle

atskatās. Kāpņu priekšā stāv Kīrs, ripina starp pirk­stiem savu šauro platmali un dīvaini klanās, pie kam viņš tik briesmīgi viebj seju, it kā tikko būtu norijis ko ļoti skābu.

— Nu, Ķīra kungs, — meiča uzsauc, — ko jūs vēl gaidāt? Nāciet iekšā!

— O, es nezinu, negribu jūs apgrūtināt, — rud- rnatis pazemīgi atteic. — Ļoti pateicos! Varbūt trau­cēju. Es … es …

— Kas tās par valodām? — jaunava skaišas. — Kuru tad jūs traucējat? Nāciet iekšā, netielējieties!

Kīrs negribīgi, sānu pa priekšu bīdīdams, ieiet istabā.

Saimes ļaudis ļoti priecājas par tālo viesi. Daudz, ļoti daudz jautājumu un atbilžu tovakar dzird Raju ērberģa lielistabā. Totss, sakrustojis kājas, stāsta par Krieviju, par jaunajām «zemkopības un lauksaimnie­cības sistēmām» un kultūras pasākumiem dzimtenē. Viņš ļoti daudz smēķē un pacienā Raju saimnieku ar svešumā pirktajiem papirosiem. Un atkal Kīrs jūt, ka Krievijas kungs viņu pilnīgi aizēno ar savām spožajām runas dāvanām. Lai saka un domā, ko grib, bet šis kādreizējais balamute, kuru ķesteris pirms dažiem ga­diem saukāja par savu zārka naglu, šķiet, ilgajā prom­būtnē tiešām apguvis daudz zināšanu. Vai papum galu galā tomēr nebija taisnība, kad tas viņu, Georgu Ad­niēlu, sūtīja paskatīties, kā ļaudis pasaulē dzīvo?