Oskars Lutss: Vasara

Neveiklais klusums velkas vairākas sekundes, tad suns caur pieri paraugās uz jaunekli un sāk atkal ka­sīties. Tas ir paviršs darbs, kas, acīm redzot, tiek darīts

tikai tādēļ, lai pārvarētu neērto situāciju. Gan jau puisis pateiks vēl kaut ko, kas palīdzēs noskaidrot viņu attie­cības. Bet Totss vairs nesaka nekā, klusums ieilgst. Jauneklis apsēžas pie akas uz soliņa, kur žūst piena trauks, aizsmēķē un domīgi raugās uz gatves pusi. Krancis pieceļas, pastaigājas dažas reizes uz priekšu un atpakaļ un atkal jautājoši uzlūko sēdētāju. Ir daži diezgan droši paņēmieni, kā uzvedināt cilvēkus uz sa­runām, — izmēģināt vai ne? Protams, varētu, tagad ir laba izdevība iepazīt tuvāk svešo jaunekli, jo dienā viņi sastopas visai reti. Krancis noskurinājās, tad pēkšņi kļūst uzmanīgs un lūkojas uz gatves pusi, ar vienu acs kaktiņu viņš tomēr vēro saimnieka kustības un, ja iespē­jams, arī sejas izteiksmi. Suns domā, ka šis žests ir pietiekams, lai pamodinātu sēdētāja ziņkāri. Kādēļ at­klāt visas viltības uzreiz: jācenšas mazāk dot, bet vai­rāk iegūt. Un lūk, šis lētticīgais tur uz sola jau ir samulsināts.

— Kas ir, Kranci? — Totss jautā. — Ko tu tā klau­sies?

Tikai mirkli suns izjūt prieku par savu uzvaru, tad viņš pēkšņi aizmirst, ka tēlo lomu, un pats sāk ticēt, ka izdzirdis ko šaubīgu.

Spalvainais ķermenis saspringst, lielās, noļukušās ausis sāk cilāties ar tādu sparu, it kā suns gatavotos pacelties gaisā, un tad, pirms Totss paguvis iebilst, kluso pagalmu piepilda skaļa riešana.

— Diezin kas tur ir, — Totss klusu pie sevis nosaka, pieceļas no sola un seko sunim uz gatvi. — Kaut tikai nebūtu zagļi. Laime, ka pamodos īstā laikā.

Bet kā olnīcā, tā arī visā apkārtnē, cik tālu vien gai­šajā mēnesnīcā acis var saredzēt, nav nevienas dzīvas dvēseles. To pašu konstatē arī suns. Protams, viņam vēl jāierejas dažas reizes, lai pierādītu, ka trokšņošanai tomēr bijis kāds iemesls.

«Kaut kas bija,» šiem rējieniem jāapliecina. «Bet tas «kaut kas» jods zina kur pazuda, un tagad ej un sa­meklē. Tad, kad mēs bijām pagalmā, «tas» bija noteikti šeit, gatvē, bet, tiklīdz ierunājāmies, «tas» pēkšņi pa­zuda.»

Suns, asti luncinādams, staigā ap Totsa kājām, gai­dīdams uzslavu par savu varoņdarbu.

«Redzi,» viņš vēlētos sacīt, «cik mēs esam modri. Pat visklusākā skaņa nepaiet secen mūsu ausīm. Vai ne, mm? Nu saki man kaut ko!»

Totss brīdi vēro suņa lunkanās kustības un tad izsaka kādu piezīmi, kas nepavisam neatgādina uzslavu.

— Tu esi stulbs suns, Kranci, — viņš saka. — Fok- sters bija daudz gudrāks. Foksters gulēja mierīgi un sacēla troksni tikai tad, kad tiešām pamanīja ko aiz­domīgu. Reiz foksters palīdzēja pat noķert zagļus. Bet tu, ķēms, redzi un dzirdi to, kā nemaz nav.

Šķiet, Krancis saprot šos vārdus un vainīgi nodur acis. Pie tam viņš atceras ieganstu, kādēļ bija tā rīko­jies. Ar šo triku viņš iekrita, tas tiesa, tāpēc par katru cenu jāmēģina glābt, kas 1 glābjams.

«To, kā nav,» viņš atkārto mazliet aizskarts. «To, kā nav . . . Bet vai jūs esat par to pārliecināts, jaunskungs, ka te nekā nav? Kā jūs, svešinieks, varat zināt, ka šeit nekā nav? Pagaidiet mazliet,» viņš atskatīdamies pie­bilst, «es jums acumirklī pierādīšu, ka te kaut kas tomēr ir.»

Krancis lietišķi tekalē šurpu turpu, ieklausās, paslie- nas stāvus, nošķaudās, aizskrien līdz rudzu laukam un beidzot atrod kādu kaķi, ko tas sāk vajāt, skaļi rie­dams. Abi ar lielu sparu aizdrāžas garām Totsam, no- zuzdami krēslainajā pagalmā.

Pēc brīža Krancis pārguris atgriežas, apsēžas iepretī Totsam, izkar siekalaino mēli un elsodams saka:

«Redziet, jaunskungs, ko es teicu: tur bija gan «kaut kas». Nesakiet, ka esmu stulbs suns un trokšņoju vel­tīgi.»

Mēness lēnītiņām virzās uz priekšu. Viņa apaļā lab­sirdīgā seja, tāpat kā pirmīt, mierīgi smaida. Kūts jumta ēna uz rudzulauka izskatās kā zārks. Gaiss smaržo pēc svaiga siena un nātrēm.

Lejā no purva paceļas miglai līdzīgi garaiņi — purvs elpo. No lielceļa puses atskan ratu rīboņa, kaut kur tālumā rej suns, un spārnotie stundinieki sūta viens otram savus nakts sveicienus.

Totss nomurmina Krancim dažus nesaprotamus vār­dus, pakasa pakausi un pavērš skatienu augšup uz zvaigžņotajām debesīm. Gar mēnesi klīst reti, balti mākoņi.

— Nē, — viņš beidzot izteic tikai vienu vārdu un lēni dodas uz klēti.

No rīta tēvs un dēls uzlūko viens otru ar ilgu un zīmīgu ska­tienu. Stāsta, ka arī klusēšana varot būt izteiksmīga; ko tādā gadījumā var sacīt par izteik­smīgu skatienu, kam seko tik­pat izteiksmīga klusēšana?

Visu dienu Jāzeps nedod nevienu pavēli, kas jāiz­pilda «nekavējoties». Viņš klusēdams izdzer savu rīta kafiju, pēc tam ilgi rakņājas pa kaut kādiem noslēpu­mainiem papīriem, pārkravā čemodānu, ieberzē deniņus ar smaržīgu šķidrumu, uzber uz mēles kādu baltu pul­veri, saviebjas un pāris reižu nosaka: «Čort vozmī!»

Pēc tam viņš kādu brīdi sēž uz šķūņa sliekšņa, staipa kājas un košļā smilgu. Viņš atgriežas atkal pagalmā, patērzē mazliet ar māti, sarunājas par cūku audzēšanu un citām saimniecības būšanām. Tad viņš uz ilgāku laiku nozūd klētī. Šķiet, ka šī diena jāizsvītro ne vien no kalendāra, bet arī no Totsa dzīves. Slaidais, iznesī­gais un čaklais jauneklis šodien ir bāls un šļaugans kā izmērcēta siļķe. Šķiet, kaut kur Paunveres apkaimē klaiņojis apkārt paprāvs kupris, meklēdams vietu, kur apmesties, un tagad atradis sev mitekli uz Totsa muguras.

Pusdienas laikā Jāzepa māte pieiet pie klēts, paver durvis un sauc:

— Jāzep! Vai ēst negribi?

— Vēl tā kā lāgā negribētos, — no klēts atbild vārga balss.

— Kas tev kait? Slims esi, vai?

— Nē, nē… Tikai kājā iemeties tas išhiass vai — kā viņu sauc — reimatisms. Tagad nolikos šeit, uz priežu dzinumu un zāļu kaudzes, varbūt izvilks.

— Nu, bet ēst ari vajag, — māte nerimstas. — Rei­matisms ir ļauna kaite, tas tiesa; eče, vakar bija tā samocījis tavas kājas, ka nevarēji ne lāgā paiet, bet… Bet ēst tomēr vajag, tas tak netraucē tev ārstēties.

— Netraucē gan, — atsaucas balss no tumsas.

Sl balss ir dziļa un dobja un liecina, ka runātājs pēc savas balss tālākās izkopšanas varētu kļūt par krietnu basa dziedātāju.

— Tad nekavējies! — vecīte piekodina un smaidī­dama aiziet uz istabu.

Pēc kāda laika mēs redzam Totsu sēžam uz klēts sliekšņa iegrimušu dziļās pārdomās.

— Hm … — viņš pūlas atcerēties. — Vai es vakar nopirku upes sūkli un jūras sāli vai ne? Varbūt tomēr nopirku, bet kaut kur aizmirsu? Velns viņu zina.

Šķiet, it kā Totss varētu atcerēties savu pagātni un domāt par nākotnes plāniem, vienīgi sēdēdams uz sliek­šņa. Un, ja reizēm gadās, ka šis tas nav vispār no­skaidrojams, tad vainīgs parasti ir «jods».

— Hm, hm … — sēdētājs prāto tālāk. — Vai es no­pirku jūras suļķus … — kaut tevi nelabais! — jūras sāli, nevis jūras suļķus … jā, vai es nopirku jūras sāli un upes sūkli vai nenopirku? Bet visas šīs upju un jūru padarīšanas ir tīrie nieki, salīdzinot… kā viņu, jupis, sauca … Pareizi!

Totss iesit sev ar plaukstu pa pieri un izbiedētām acīm raugās kaut kur tālumā. — Vai es tiešām vakar biju tur? — viņš izbijies jautā pats sev. — Patiesībā es t u r nevarēju nokļūt, jo …