Oskars Lutss: Vasara

Uz to vīri no jauna piepilda glāzes, un Totss atkal uzsauc «lai dzīvo!». Pēc tam nodzied kādu dziesmu, nospēlē uz kokles maršu, smejas un dzen jokus, un tas viss notiek galvenokārt uz nelaimīgā Ķīra rēķina, kurš ar katru mirkli kļūst aizvien drūmāks.

Beigās tiek nodejota uz ātru roku Totsa izdomāta deja. Šķietami vienkāršais dancis, kas radīts galveno­kārt Ķīra ķircināšanai, vēlāk kļūst slavens visā ap­kaimē. Tā ir slavenā «čarpas deja», kur vīri, kopā sa­ķērušies, kā liels, dzīvs ķekars dziedādami virzās no vienas puses uz otru. Bet vidū sten un vaid nelaimī­gais Kīrs.

Tad Savādnieks piebrauc pajūgu pie durvīm, palīdz abiem skolas biedriem ierausties ratos un ved tos uz mājām. Pie mācītājmuižas rentnieka sētas stāv garš vīrs kuplām ūsām un izbrīnījies vēro braucējus.

— Vai tu šo cilvēku vairs nepazīsti? — Savādnieks jautā Totsam, kad viņi jau pabraukuši gabaliņu tālāk.

— Neievēroju, — Totss atbild atskatīdamies.

— Tas ir tavs bijušais draugs, mācītājmuižas rent­nieks.

— Ā! — iesaucas Totss un grasās izlēkt no ratiem, bet šai mirklī Savādnieks uzšauj zirgam, un brauciens turpinās. Kad braucēji nokļuvuši līdz ceļam, kas ved uz kapsētu, Savādniekam iznāk maza stīvēšanās ar Totsu. Arī šeit Totss grib lēkt ārā no ratiem un kaut kur aiziet; kur īsti, to viņš nesaka, tikai piebilst, ka «tur noteikti vajadzētu aiziet». Pēc īsas tielēšanās, kurā Totsam neviļus pasprūk Raju vārds, Savādnieks sāk nojaust, kas draugam padomā, un viņš jo dedzīgāk ņemas atrunāt. Beidzot Savādniekam tiešām izdodas Totsu pārliecināt.

Savārgušo Ķīru ar dzeltenbālo seju izlaiž pie pašas skrodera darbnīcas, un tas sāniski pamazām aiztenterē uz mājām.

— Tjā, liekas, vecais Kīrs viņu vis netaupīs, — Totss ar nožēlu secina, noraudzīdamies uz aizejošo skolas biedru. — To viņš ir pelnījis par šā rīta petroleju.

Totss apraksta Savādniekam brokastis pie Ķīra tik jocīgi, ka tas smejas pilnā kaklā visu ceļu. Pie Aizpuru vārtiem draugi ilgi krata viens otram roku un nosolās satikties svētdien pie baznīcas.

Nakti Totss pamostas, taustās apkārt un pūlas noskaidrot, kur viņš īsti atrodas. Visapkārt ir akla tumsa un baigs klusums. Pirmajā mirklī Totsam liekas, it kā viņš atrastos Krievijā, tikai brīnās, kā nokļuvis tik savādās cisās. Viņš guļ uz kādas irdenas kaudzes, kurā daudz mazu durstīgu priekšmetu un kas smaržo pēc siena un sveķiem. Pa­mazām domu pavediens atved gulētāju atpakaļ dzim­tenē, Aizpuru pagalmā, ieved dzimtajā kambarī, liek vēlreiz izstaigāt Paunveri un tad no jauna atved atpa­kaļ Aizpuru pagalmā.

Bet tālāk? Kas notika tālāk?

Totss patausta naudas maku un gredzenu pirkstā un pārliecinās, ka tie ir savā vietā; jāatzīst, ka līdz šim viņam bijusi darīšana tikai ar godīgiem cilvēkiem. Tad viņš sameklē kabatā kārbiņu un uzrauj sērkociņu. Kas tā par dīvainu telpu, kurā viņš atradis naktsmājas? Ne loga, ne durvju, ne galda, ne krēsla, tikai aizdomīgi irdena kaudze kaktā, kurā viņš iegulējis dziļu dobumu. Bet, pag, durvīm tomēr jābūt, tikai pirmajā brīdī viņš tās nebija pamanījis sērkociņa vārgajā atblāzmā. Dur­vīm noteikti jābūt, citādi viņš te nebūtu iekļuvis.

Totss ar kāju samin izdegušo sērkociņu, brīdi stāv tumsā, tad atkal iededzina jaunu sērkociņu, uzmanīgi atver durvis un pār slieksni palūkojas ārā. Ahā, nu viņam ir skaidrs! Šaubu nav — patlaban viņš atrodas Aizpuru klētī un gulējis uz savas zāļu kaudzes; kā viņš tur nokļuva — tā pavisam cita lieta. Pareizi pareizi… tagad visos sīkumos ataust atmiņā iepriekšējā diena. Tas bija viens velna stiķis, ja tā padomā. Viņš atbal­stās pret stenderi, pakasa galvu un nospļaujas. Tfū, kāda nelaba garša mutē! Tas viss nāk no… «Bals. Vulnerar. Kunz.». Lai viņš nolādēts ar visām nelabuma drapēm! Žēl, ka vēl stiprāk nepagriezu viņa sarkano degunu!

Olnīcas galā, rudzu laukā, grieze dzied savu vien­muļo dziesmu. Aplokā šķind zvārgulis, smagi nopūšas samiegojies dzīvnieks. Uz klēts jumta dzird klusu ča­boņu, tur kāds staigā nedzirdamiem soļiem. Tad gailis sasit spēcīgos spārnus un skaļā, griezīgā balsī paslu­dina rītausmu. Gatves vītolu galotnes peld sudrabainā miglā. No debess velves mierīgi smaidīdams noraugās mēness, it kā priecātos par savu dežūru šai skaistajā pavasara naktī.

Tikai Totsā šis skaistums neizraisa nekādu sevišķu sajūsmu. Totss paskatās augšup uz mēnesi, bet tā klu­sais mirdzums nespēj viņu ietekmēt. Nē, tas viss jau ir kaut kas redzēts un viņam sen apnicis, tagad viņš gri­bētu ieraudzīt mēness otro pusi. Bet tas ķēms tur augšā bīdās uz priekšu tikai ar vienu pusi, tāpat kā Kīrs, iedams uz mājām, un pat nedomā parādīt mugurpusi. Totss labprāt pakamptu garu kārti un nodibinātu tur augšā kārtību, bet… jods zina… Un vispār, ja tā labi padomā, tad latīņu valoda un visa tā aptiekas bū­šana nemaz nav tik sarežģīta, kā sākumā likās. «Bals. Vulnerar. Kunz…» Bez šaubām, šie vārdi ir saīsi­nāti … Bet jādomā, ka, uzrakstīti līdz galam, tie no­zīmētu to pašu. Ir tāda galotne «um», ar ko latīņu va­lodā var darīt brīnumus. Ak vai, ar kādu baudu viņš tagad iedzertu ko skābu, ko ļoti skābu … kvasu vai ko citu. Totss vēl nav ievērojis, vai viņu akas vinda čīkst vai ne, kad izvelk pilnu spaini. Vajadzētu pamē­ģināt.

Totss pieiet pie akas, izvelk spaini ūdens, dzer lieliem malkiem pār spaiņa malu un klausās, kā ūdens guldzē­dams noplūst pa rīkli uz leju. Pēkšņi Totsam uznāk vēlēšanās izdzert spaini tukšu, uz to viņu pamudina iedoma — «kāpēc zirgi var». Pēc tam viņš ieklausās, ka griež grieze, un domās sev saka: «Veltīga klaigāšana! Guli, kad jāguļ, un neķērc! Tīrais brīnums, kā tai ne­aizsmok rīkle?» So griezi būtu viegli noķert, vajag tikai mācēt pielavīties. Par kādu velna naudu Kīrs vakar runāja dzirnavās? Viņš taču neiedeva ne sarkana graša alus pirkšanai, bet pats apgalvoja, ka šim neesot nau­das žēl. Bet cik man pašam vēl ir čemodāna dibenā? Ahā … nu jā … labi. Tas tā, katram gadījumam … Arī gredzens un pulkstenis kaut ko maksā. Sīko naudu nav vērts pieskaitīt, tīrie nieki. Vispār labāk būtu iedo­māties, ka naudas mazāk, nekā patiesībā ir, tad it kā drošāk, un vēlāk nebūs jāpiedzīvo vilšanās. Totsa doma laiku pa laikam pārtrūkst, daži pavedienu gali ir tik īsi, ka nav iespējams sasiet kopā: ja tos kaut kādā veidā būtu iespējams padarīt redzamus, tad no rīta ap aku rēgotos vesela kaudze saplūkātu diegu.

Pienāk Krancis, pieklājīgi paluncina asti, tad notup­stas un sāk sparīgi kasīties, it kā viņš gribētu atkasī- ties uzvijām visai naktij un šo svarīgo darbu iespē­jams veikt vienīgi kāda cita klātbūtnē.

Viņš par to prātojis pēc savas suņa saprašanas un nācis pie atzinuma, ka jaunais kungs, kurš kādu dienu ienāca pagalmā un vicināja pātagu, nav parastais sve­šinieks, bet tāds, kurš turpmāk varētu iejaukties viņa liktenī.

— Nu, — Totss pievēršas Krancim.

Suns pārtrauc kasīšanos un jautājoši uzlūko runā­tāju, it kā vēlētos tam atbildēt:

«Kas par «nu»? Runā tālāk, uz šo vienu vārdu es neprotu neko atbildēt.»

— Ko vazājies apkārt pa naktīm, — Totss tiešām ari turpina. — Vecais foksters nekad nedauzījās pa naktīm apkārt, bet gulēja.

Sājos vārdos, kā arī tonī, kādā tie pateikti, suns sa­klausa nosodījumu un vainīgi nodur galvu. Patiesībā viņš ļoti labi zina, ka patlaban nav vainīgs, taču uz­skata, ka prātīgāk izlikties, it kā viņš kaunētos par savu nedarbu un nožēlotu grēkus. Viņš jau tik daudz uzkrājis dzīves gudrības, ka būtu liela vieglprātība acu­mirklī izgudrot veco, pārbaudīto ieradumu vietā kaut ko jaunu.