Oskars Lutss - Vasara

— Nekā nav, — Kīrs mēģina izlikties vienaldzīgs.

— Kā — nekā nav? — Totss viņu tincina. — Bet kāpēc tev sāka drebēt žoklis?

— Man salst.

— Salst? Šitādā laikā! Ho-ho-ho! Viņam salstot!

Totss atkal pieliek plaukstu virs acīm un uzmanīgi

vēro. — Tur nāk viens cilvēks, — viņš beidzot saka. — Un, ja nemaldos, tā ir sieviete.

— Iespējams, — Kīrs vienaldzīgi atsaka. Bet lūpu kaktiņi viņam šķobās. Grūti pateikt, vai Kīrs ar šo gri­masi cenšas apspiest smieklus vai arī piespiesti pa­smaidīt. Atkal iestājas klusums. Kaut gan tie nav tiku­šies vairākus gadus, saruna starp abiem jaunekļiem to­mēr negrib veikties. Totss pāris reižu pieiet Kīram tuvu klāt, izstiepj roku pēc viņa svārku pogas, pasmaida, it kā vēlēdamies kaut ko jautāt, bet nesaka ne vārda. Kīrs pārnes ķermeņa svaru no vienas tievās garās kā­jas uz otru un atbalstās uz spieķa, tad pasper dažus soļus uz Raju pusi, bet, redzēdams, ka Totss viņam seko, tūdaļ apstājas.

— Bet grāmata! — Totss iesaucas.

— Ak, jā! — Kīrs caur pieri paraugās uz Totsu. Tad jaunekli aiziet līdz kapsētas vārtiem un atkal apstājas. Kīrs rauc uzacis, kaut ko pie sevis nomurmina un tad enerģiskiem soļiem dodas uz baznīcas pusi, cerēdams tādā veidā atbrīvoties no Totsa.

Taču nav nemaz tik viegli tikt vaļā no skolas biedra.

— Bet kur paliek tava grāmata? — Totss atkārto, iedams dažus soļus aiz Ķīra. Kā nelaime viņš seko puiša pēdās un ar pātagu plīkšķina pa zābakiem. — Aizej un paņem no vecmāmiņas kapa savu grāmatu. Kur tu, ķēms, skriesi bez grāmatas? Paņem no vecmā­miņas kapa savu grāmatu!

Beidzot Kīrs pagriežas. Šķiet, it kā viņš būtu zau­dējis jebkuru izdomas spēju. Lai viņš iet kurp iedams, viņam pa pēdām seko ūsainais lietuvēns. Turpretī Krie­vijas viesis jūtas kā īsts stāvokļa saimnieks. Viņš no­vēršas un kā negudrs smejas par otra nevarību.

— Vai nav jauks laiks, Adniēl? Hū-hū-hū, hmm-hmm- hmm … — viņš jautā, valdīdams smieklus.

Kas zina, cik ilgi turpinātos stīvēšanās kapsētā, ja abiem jaunekļiem pietiktu laiks attiecīgi izkopt savus talantus. Bet tā, kas no Rajām tuvojas kapsētai, jau pienākusi gandrīz klāt un ar savu ierašanos ienes sarežģītajā situācijā zināmu skaidrību. Viņa ir jauna gaišmate. Kīrs ieklepojas un sveicina jau pa lielu gabalu.

Nācēja tuvojas lēnā gaitā, nodur­tām acīm. Tā mēdz pastaigā­ties mūķenes klostera dārzā pirms vakara dievkalpojuma. Viņa pat nepamana Ķīra god­bijīgo sveicienu, un rudmatis, vēlēdamies slēpt savu apjukumu, pāris reižu nervozi ieklepojas. Tikai tad, kad nācēja jau ir pavisam tuvu un Kīrs vēlreiz noņem cepuri, jaunā sieviete paceļ acis, paskatās uz sveicinātāju un smaidīdama pamāj ar galvu. Tajā pašā acumirklī arī Totss paceļ savu plat­mali ar spalvu, pie kam viņa apaļajās acīs pavīd izbīlis.

Jaunā sieviete apstājas un ielūkojas Totsam tieši acīs. Pēdējais vīrišķīgi iztur šo skatienu, kaut gan viņš jūtas tā, it kā acīs būtu iebiruši smilšu graudi. Pēdējā mirklī viņš pat pasmaida un noglāsta savas rudās ūsiņas.

— Žēlīgā debess! — nācēja iesaucas. — Tas taču ir … tas taču ir Totss … Totsa kungs.

— Jā, jā, — Totss atbild, — tas esmu es. Un, ja nemaldos, jūs esat Tēle… Tēles jaunkundze… no Rajām.

— Pareizi pareizi!

Jaunieši priecīgi tuvojas viens otram un pasniedz roku sveicienam. Kīrs mīņājas un knosās aiz Totsa muguras, kamēr jaunava pamana arī viņu un atņem sveicienu. Sī pēdējā darbība noris negribīgi un pavirši, it kā viņai būtu jāsamierinās ar neatvairāmu neveik­smi; jaunavas skatiens ir kā liptin pielipis Totsa sejai un augumam.

— Jūs esat ļoti pārvērties! — Tēle brīnās. — Izaudzis tik liels un spēcīgs, ka grūti pazīt. Ja te nebūtu Ķīra kunga, es laikam aizietu garām un pat… Nē, tas tie­šām ir savādi! Un nemaz taču nav pagājis ilgs laiks, kopš jūs redzēju pēdējo reizi.

— 0, tomēr! — Totss pieklājīgi pasmaida. — Ir to­mēr pagājis dažs labs gadiņš. Arī jūs esat pārvērtusies, Tēle… Tēles jaunkundze. Tiešām, ja jūs man būtu nākusi pretī kaut kur Krievijā, tad… esmu pārlieci­nāts, es jūs nebūtu pazinis.

— Labi jau, labi, bet kā jūs nokļuvāt šeit dzimtenē?

— Nu tā … atbraucu, un viss. Iespējams, ka palikšu tepat un sākšu saimniekot Aizpuros.

— O, tas būtu lieliski! — Tēle iesaucas. — Mūsu dzimtenei nepieciešami izglītoti cilvēki, tas ir, mācīti zemkopji. Noteikti palieciet šeit, Totsa kungs.

— Bet viņam kājās ir išiass, — Kīrs iepīkstas Tot­sam aiz muguras. — Viņam vispirms jāizārstējas.

Sie vārdi apsvilina Totsa dvēseli kā ar nātrēm un draud izjaukt labi iesākto sarunu. Sajā mirklī lielkun­gam no Krievijas pēkšņi kļūst skaidrs, ka daļa cilvēku dzīvo pasaulē tikai tāpēc, lai būtu citiem par krustu. Apmēram līdzīgu patiesību pirms viņa jau ir atklājis Kīrs un pārdzīvo šo neapgāžamo patiesību ļoti skaudri.

— Ko jūs teicāt, Ķīra kungs? — Tēle jautā.

— Hē! — Kīrs skābi iesmejas. — Išiass, išiass!

— Ko tas nozīmē? — Tēle interesējas un diezin kā­pēc nosarkst. Pār viņas spirgto, daiļo seju pārslīd ēna.

— Nē, es tik tiešām nezinu, ko Ķīra kungs ar to_gri­bēja sacīt, — Totss ieklepojas un greizi pašķielē uz skolas biedru. Pirms Kīrs pagūst ko iebilst, viņš tur­pina: — Protams, jums taisnība, Tēles jaunkundz, dzim­tenei vajadzīgi izglītoti zemkopji — par to nav šaubu, bet… Bet, redziet, mums trūkst zemes. Aizpuri ir par maziem, lai… Ja varētu kaut kur piepirkt klāt, tad patiešām varētu pielietot jaunāko sistēmu zemkopība. Bet pagaidām … Velns zina …

— Ak, ko jūs, -— Tēle attrauc, — Aizpuri nemaz nav tik maza saimniecība.

— Jā, bet Aizpuri ir līdz ausīm iestiguši parādos,— Kīrs it kā nožēlodams pašūpo galvu.

Par šo piezīmi Totss būtu gatavs nopūst Ķīra dzīvī­bas sveci, lai tā nodziest. Un viņš to darītu bez jebkā­diem sirdsapziņas pārmetumiem, tikpat mierīgi, kā viņš no rīta dzer kafiju. Taču Tēles klātbūtne neļauj pielietot pret nelietīgo pulgotāju nekādus skarbākus ietekmēša­nas līdzekļus. Totss pamlņājas no vienas kājas uz otru, it kā netīšām uzkāpj Kīram uz varžacīm, nomurmina «pardon» un aizdedzina papirosu.

— Parādiem nav nekādas nozīmes, — Tēle piebilst pēc īsas pauzes. — Parādi tiks ar laiku samaksāti. Ja saimniecība būs labi nostādīta, tā kļūs daudz ienesī­gāka. Vai nav tiesa, Totsa kungs?

— Protams, — Totss atbild. — Un, kas attiecas uz zemkopību, par šiem jautājumiem vispār nevajadzētu spriest personām, kuras savā mūžā nav redzējušas nekā cita kā vienīgi šķēres un pletīzeri.

Kīrs nosarkst. Viņš groza un knibina sava spieķa spožo rokturi ar tādu neatlaidību, it kā. gribētu to dabūt nost.

Tēle nojauš, ka skolas biedru attiecībās kaut kas nav īsti kārtībā, un maina sarunas tematu.

— Kur jūs pašlaik gribējāt iet? — viņa pievēršas abiem jaunekļiem. Un, it kā baidīdamās, ka viņas jau­tājums varētu izraisīt jaunas nesaskanas, tūlīt pie­bilst:

— Ja jums nav nekur jāsteidzas un atliek kaut cik laika, aiziesim līdz Rajām, pasēdēsim mazliet, iedzer­sim tēju un patērzēsim. Mums ir tik daudz kopīgu at­miņu un paziņu, par garlaicību nav jābažījas.

Kaut gan abi jaunekļi ir noskaņoti viens pret otru naidīgi, izdzirduši šo priekšlikumu, tie it kā jautājot saskatās. -