Oskars Lutss - Vasara

— Tots! — Kīrs gandrīz lūdzas.

— Nu jā, — Totss nopūšas, — tur neko nevar darīt.

— Kā būtu, ja mēs ietu ar līkumu… gar rudziem.

— Tā tikai vēl trūka! Nudien, īsts ķēms, tu laikam domā, ka tur tevi nedabūs rokā. Ja uz lielceļa vēl kaut kā palaimēsies izmukt, tad tīrumā tu noteikti būsi pa­galam. Tur pa staignu zemi tu netiksi uz priekšu ne uz pusi tik ātri kā pa lielceļu, bez tam rudzi pīsies pa kājām un traucēs skriešanu.

— Bet ko tad mēs tagad lai iesākam?

— Es jau sacīju, kas mums jādara. Bet tu čīksti un pīksti, pats neej un arī mani nelaid. Lieta ir tāda: mēs jau varētu iet abi, bet man tevis žēl. Cilvēku, kas ne pie kā nav vainīgs, nedrīkst tīšu prātu grūst nelaimē, it īpaši, ja šis cilvēks ir tavs skolas biedrs.

— Bet, Tots, — Kīrs saka, skābi smaidīdams, — tas, ko tu runā, taču ir tīrās blēņas. Nekā tāda, par ko tu stāsti, nemaz nav.

— Hm, kā nu kuram liekas. Vari ticēt, vari neticēt — tā ir tava darīšana. Tikai vēlāk nepārmet, ka neesmu tevi brīdinājis.

Protams, Kīrs ne pusi netic tam, ko Totss stāsta, to­mēr drauga noslēpumainā izturēšanās uzdzen šermu­ļus. Jau dienā, ejot gar kapiem, Ķīru pārņem neizpro­tamas bailes, bet naktī viņš pa šo ceļu nekad vēl nav gājis viens pats. Kīrs īstenībā nemaz nezina, vai viņš tic spokiem un lietuvēniem vai netic. Dienā starp savē­jiem domas par pārdabiskām būtnēm viņam liekas diez­gan smieklīgas, bet tumšajos vakaros, kad rudmatim vienam pašam jāiziet pagalmā, šī pārliecība sāk maz­liet svārstīties un draud nosvērties uz pretējo pusi. Ķīra domas par pārdabiskiem spēkiem kopumā varētu būt šādas: Kīrs tic un netic, netic un tomēr tic.

— Ko tad mēs iesāksim? — viņš pēc brīža atkārto jautājumu.

— Ko iesāksim, ko iesāksim, — Totss saka un parau­gās pulkstenī.

Dažus mirkļus Totss uzmanīgi pētī rādītājus: šķiet, it kā viņš negribētu ticēt savām acīm.

— Ai, ai, ai! — Totss pēkšņi iesaucas un sabijies uzlūko Ķīru.

— Kas ir? — Kīrs ātri nomurmina un pievirzās vēl tuvāk muižas pārvaldniekam.

— Ploho! — Totss pakrata galvu. — Sovsem ploho!

— A čto? — Kīrs jautā drebēdams. Viņa balsij ir tik dīvaina pieskaņa, ka to grūti aprakstīt.

— Hū-hū-hū, — kaut arī stāvoklis bīstams, muižas pārvaldnieks nespēj novaldīt smieklus.

Kad Totsam tomēr beidzot izdodas saņemties, viņš nopietni saka:

— Pulkstenis rāda bez desmit minūtēm divpadsmit. Pēc desmit minūtēm visa noteikšana būs viņiem, un tad tu mani garām kapsētai pat ar vēršiem neaizvilksi. Ja gribam šonakt nokļūt mājās, mums jāiet tūlīt. Nu nav vairs laika skatīties, vai viņi tur guļ augšpēdus vai vēkšpēdus, vai met kūleņus; nu tik taisāmies, ka tiekam projām.

— Nu jā, iesim! — Kīrs klusu atčukst un ieliek savu auksto, nosvīdušo roku Totsa plaukstā. Pārvaldniekam liekas, it kā viņš būtu noķēris vardi.

—- Labi, — viņš saka, — iesim, bet vispirms noslēp savu spieķi — tie tur necieš spožas mantas. Ļoti žēl,— viņš iedams piebilst, — ka es vairs neatminu tos vār­dus, nu tos, kā tur īsti bija: kivirenta-punkta-enta … Dzi, neparko nevaru atcerēties, kā bija tālāk. Varbūt tu atceries? Ko niekus, tu jau nemaz nespēj tos iegaumēt, jo tev ir cāļa galva un vistas atmiņa, bez tam tu pat­laban esi pilns baiļu kā . . . Pagaidi, es vēl aši uzvilkšu vienu dūmu, varbūt tad atcerēšos. Bet esi tik labs un noslēp spieķi, iebāz bikšu starās vai nogrūd kur citur, lai neduras acīs, citādi viņi mūs nogrābs aiz spranda jau pirms kapsētas. Esi nu tik labs un dari, kā teicu.

— Spieķis ir noslēpts, —- Kīrs raudulīgi atbild, — ko tu mani tirdi. Labāk iesim ātrāk projām, viņpus kapsē­tas varēsi smēķēt, cik uziet.

Nelaimīgais vīrelis paslēpis spieķi azotē, un lepnais rokturis nokļuvis tieši paduses bedrītē. Kaut arī šī situācija ir pārlieku neveikla, viņš tomēr pagūst mirkli nobrīnīties, ka pasaulē ir lietas, kas mēdz būt aukstas pat karstā laikā.

— Kā? — Totss jautā. — Pat smēķēt vairs nedrīkst?

— Nedrīkst… Kādēļ nedrīkst? Bet tu tikko teici, ka pulkstenis ir bez desmit minūtēm divpadsmit. Vēlāk varēsi smēķēt, cik uziet.

— Pareizi! — Totss piekrīt. — Tev taisnība. Vēl pāris dūmu sirds stiprināšanai, tad lēkšiem — aiziet! Tos vārdus es tik un tā neatcerēšos, smēķē, cik gribi, un, ej sazini, varbūt tagad nemaz neklājas pīpēt: ierau­dzīs vēl uguni un … Nē, labāk jau netērēsim laiku. Iesim! Saņemies, Kīr, kāp, cik klusi vien vari, un ne­skaties sāņus. Tu ej gar kapsētas pusi, es soļošu tavā ēnā, turēšos ar tevi vienā solī un sametīšos kūkumā, tad izskatīsies, it kā pa lielceļu soļotu tikai viens cil­vēks.

Nostājušies cieši viens otram blakus, abi jaunekļi dodas uz kapsētas pusi, pie kam Totss neatlaidīgi bīda rudmati uz lielceļa malu, tuvāk kapsētai, it kā viņš to gribētu iegrūst grāvī. Skolas biedri klusēdami dodas uz priekšu, pārvaldnieks caur pieri vēro rudmata seju, un viņam jāciešas, lai nesāktu smieties.

— Saņem nu dūšu! — viņš čukst, kad tie sasnieguši pirmās kapu kopiņas.

— Tsst! — Kīrs klusi izdveš un aiztur elpu. Vēl pāris minūšu — un viņi būs bīstamajai vietai laimīgi garām. Tiklīdz kapsētas vārti paliks aiz muguras, visas briesmas būs pāri, jo tur, pie mūra staba apakšējā stūra, varēs dot kājām vaļu un skriet līdz pirmajām mājām. Protams, patlaban par skriešanu nav ko domāt, visbīstamākā vieta vēl priekšā, un tāpēc kājas ir kā pamirušas.

Nonākot pie vārtiem, Totss pagausina soli, ieklau­sās, vērīgi paraugās uz kapličas pusi un pieskaras Ķīra rokai.

— Skaties tur, — viņš čukst rudmatim ausī un rāda uz kapliču.

— Kas? Kur? — Kīrs izdveš nāves bailēs un mēģina noslēpties Totsam aiz muguras. Nelaimīgais vīrelis atkal sāk savādi īdēt, diemžēl literatūrā nav tādu iz­teiksmes līdzekļu, lai to aprakstītu.

— Tur pie kapličas kaut kas nav kārtībā, — Totss atbild. — Tur tomēr kaut kas notiek, jo …

Tālāk muižas pārvaldnieks netiek: tieši tajā acu­mirklī Kīrs sāk viņu kratīt no muguras, it kā gribētu pārvaldnieku nogāzt gar zemi.

— Liecies mierā, jūdas! — Totss pār plecu uzsauc. — Tu mani sakratīsi gabalos.

Pārvaldnieks vēl grasās kaut ko piebilst, bet te kra­tītājs viņu pēkšņi palaiž vaļā un kā negudrs aizjož uz baznīcas pusi. Vēl dažus mirkļus Totss dzird skrējēja soļus, tad visapkārt iestājas klusums. Pārvaldnieks brīdi stāv pie vārtiem, pasmaida un tad lēni dodas uz Paunveres pusi. Sajā naktī viņš savu skolas biedru vairs nesatiek. Pat pie skrodermeistara mājas nav ne­vienas dzīvas dvēseles. Kīrs droši vien jau ir gultā un pateicas labajiem gariem, kas viņu laimīgi pārveduši mājās.

Totss sēž uz šķūņa sliekšņa arī nākamajā dienā. Pēc gājiena uz Rajām viņš satiekas ar tēvu pie pusdienu galda un it kā nejauši ieminas, ka varbūt palikšot dzimtenē, ja dažas lietas iekār­tošoties tā, kā viņš esot tās ieplānojis. Kas tās ir par lietām un kā tām jānokārtojas, par to viņš tuvāk neko nepaskaidro. Par savu apciemojumu viņš ierunājas tikai maltītes beigās, it kā tas būtu saldais ēdiens, ko pasniedz pēc mielasta.

Saimnieks, Totsa tēvs, no šī saraustītā un neskaidrā stāstījuma nekā sakarīga nespēj izlobīt. Viņš vienīgi nojauš, uz ko dēls mērķē, bet vecu ļaužu paradums nav izpaust savas nojautas. Šķiet, tēvs nevēlas arī dēlu tincināt un iztaujāt; tēva un dēla attiecības jau kopš seniem laikiem izveidojušās tādas, ka tēvs uz Jāzepa iecerēm un nodomiem raugās diezgan skeptiski. Tēvs savā garajā mūžā ir daudz ko pieredzējis un domā, ka mazliet pazīst arī savu dēlu. Jāzeps ir krietns zēns, viņš secina, tikai varētu būt mazliet vīrišķīgāks. Nā­kamā Aizpuru mantinieka galvenā vaina, pēc viņa ieska­tiem, ir tā, ka pēdējais caur un cauri ir karstas putras strēbējs. Nemaz nevajag vētras, pat vismazākais vē­jiņš viņu nereti mēdz novirzīt no īstā ceļa. Tāpēc Aiz­puru saimnieks vēlas turēt grožus savās rokās tik ilgi, kamēr vien spēs.