Oskars Lutss - Vasara

Dēls to visu neskaidri nojauš. Un tomēr viņam ne­maz nenāktos tik grūti kļūt par Aizpuru saimnieku. Dīvainā kārtā arī Totss mazliet pazīst dzīvi šajā pa­saulē un savas sirds dziļumos slēpj dažu labu veikal­nieka viltību. Nē, tēva šķietamā pretošanās viņam nesa­gādās lielas rūpes; tās sagādā pavisam kas cits. Sēžot

uz šķūņa sliekšņa, viņš iztēlē redz lielo, muižai līdzīgo Raju saimniecību ar lepno ērberģi, kuram blakus Aiz­puri šķiet tik niecīgi un nožēlojami, ka Totsam neviļus jānopūšas. Reizēm, kaļot nākotnes plānus, pārvaldnieka domas samudžinājas tik ļoti, ka viņam liekas, it kā uz pleciem nebūtu galva, bet liels savēlies dzijas kamols. Nolādētā nabadzība! Par spīti spožajai ārienei, čemo­dāniem un garajiem svārkiem, viņam vēl joprojām ir diezgan viegls naudas maks. Vai nebūtu prātīgāk lais­ties atpakaļ uz Krieviju un vēl gadus piecus sešus pakrāt naudu? Protams, to visu varētu izdarīt, tam nav nekādu šķēršļu, vilcieni kursē starp viņa dzimteni un Tambovu tāpat kā senāk, bet atļaujiet jautāt, — jā, at­ļaujiet tā pavisam draudzīgi pajautāt, vai tā tur… tā baltmatainā gaidīs viņu tik ilgi, kamēr Totss kādā Krievijas nostūrī iekrās naudu? Tā būtu muļķīga iedoma, un šādu plānu varētu ieteikt savam ienaidnie­kam, piemēram, Kīram. Iedomājoties Ķīru, pārvaldnie­kam negribot jāpasmaida. «Par šo vīru,» viņš prāto tālāk, «man nav ne silts, ne auksts. Protams, ja šajā būšanā iejaucas Tali, tad stāvoklis ir vairāk nekā šau­bīgs, bet Kīrs, Kīrs… Tavu brīnumu! Pirms pāris die­nām man bija gandrīz vienalga, cik desetiņu zemes ir Aizpuros un cik daudz man čemodāna dibenā «ska­nošā»? Bet tagad? …» Domātājs iztēlē redz «baltma- taino» un nopūšas. Laiku pa laikam viņam visos sīku­mos ataust atmiņā Rajās pavadītais vakars. Tali lai­kam bijis ļoti tuvredzīgs, ka tik lielisku meiteni pametis vienu. Bet lai, lai viņš ir tuvredzīgs, toties jo labāk redz kāds cits un ievēro to, ko vajag ievērot. Hm, jā … Ko teica Tēle, kad viņi satikās kapos? Dzimtenei vaja­dzīgi izglītoti cilvēki un mācīti zemkopji? Nu jā, labi, kas tur ko gausties un lauzīt galvu, ka Aizpuri mazāki nekā Rajas, ka dzīvojamā māja draud uzgāzties uz galvas un ka stāvoklis ar čemodāna saturu nepavisam nav tik spožs. Toties te ir viņš pats, viņš pats — gudra galva, kas vajadzīga dzimtenei. Tā tovakar sacīja Tēle. Un Raju saimnieks… Neviens sirmgalvis, lai tas būtu Aizpuros vai Rajās, nedzīvo mūžīgi. Ja Raju saimnieks noliktu karoti, tad būtu pavisam vienkārši pārcelties no

Aizpuriem uz Rajām. Tiesa, Tēlei vēl ir māsa, bet… .bet tai jau varētu norakstīt Aizpurus.

Nē, ar gaušanos viņš Aizpuru laukus nepastieps ne garākus, ne izpletīs platākus; vajadzīga drosme un uz­ņēmība.

Sī «uzņēmība» izpaužas tādējādi, ka nākamajā vakarā Totss it kā nejauši atkal nokļūst Rajās un pa­stāsta Tēlei daudzus jocīgus notikumus. Laiku pa lai­kam viņa stāstā ieskanas arī kāda nopietnāka nots, kas liecina par to, ka pārvaldnieks nav vērojis dzīvi tikai no komiskās puses, bet prot skatīt notikumus arī citādā gaismā.

Vakarā, kad viņš ar Tēli pastaigājas pa lielceļu, mei­tenei šķiet mazliet dīvaini, ka viņi viens otru uzrunā ar «jūs». Par atbildi Totss nosarkst līdz ausīm un nodur savas apaļās pūces acis.

— Vai esat ar mieru, ka es jūs uzrunāšu ar «tu»? — Tēle jautā.

— Katrā ziņā … pats par sevi saprotams … —Totss pasmaida.

— No šā brīža arī jums jāsaka man «tu».

— Protams …

Ap Totsa muti trīc neveikls smaids, lūpas savilktas «kruzulī». Bet ar tubrālībām tovakar nekas prātīgs ne­sanāk. Nu viņi uzrunā viens otru trešajā personā, kā rezultātā rodas īsi, samocīti teikumi, kas pirms izrunā­šanas it kā jāizspiež caur sietu.

Pienāk svētdiena, kad draugiem jāsatiekas pie baznīcas. Par godu šim svinīgajam gadīju­mam Totss uzcērtas, kā pienā­kas. Viņš dodas uz satikšanās vietu, ģērbies garajos svārkos, ar «katliņu» galvā. Rokā viņam grezns, ar monogram- mām rotāts spieķis, kas liekas tik vērtīgs, ka varētu at­ļauties paraudzīties uz Ķīra spieķi no augšas.

Baznīcas priekšā Totss apstājas un palūkojas apkārt. Ir agrs, vēl neredz neviena skolas biedra. Cilvēki pie baznīcas klusi sarunājas, gaidīdami dievkalpojuma sā­kumu. Stāvētāji lielākoties ir jaunieši, kas uz baznīcu nesteidzas un nebažījas vietu dēļ. Pārvaldnieks ierauga pūlī vienu otru pazīstamu seju; ar dažu labu jaunekli viņš savā laikā ir saticies, bet tagad viņam nav tiem īsti ko teikt. Protams, Totsam nebūtu nekādu iebildumu, ja viņu kāds pazītu un uzsāktu sarunu, tad arī Totss bilstu kādu vārdu par savu dzīvi un pastāstītu par Krie­viju, bet pieiet pašam pie kāda ļaužu bariņa — tas vi­ņam šķiet lieki un nevajadzīgi. Viņš labāk nostājas mazliet nomaļus un pēc ilgiem laikiem atkal vēro savus novadniekus, un ļauj tiem aplūkot arī sevi, jo ir skaidrs, ka daža laba ziņkārīga acs kavējas pie viņa ārienes un pūlas uzminēt, kāpēc šeit uzturas neparas­tais svešinieks.

Pēkšņi augšā virs galvas Totss izdzird kādu ieklepo­jamies. Viņš paskatās uz torņa lūkas pusi un tikko spēj atturēt prieka un izbrīnās saucienu: no lūkas lejā uz baznīcēniem raugās zvaniķis Lible. Pāris soļu — un Totss jau ir baznīcā un ātri traucas pa torņa kāpnēm uz augšu. Agrāk tornī kāpšanu skolnieki uzskatīja par lielu varonību, tagad Totss būtu gatavs uzrāpties vai pašās debesīs, turklāt viņam nemaz neienāktu prātā lepoties ar savu drosmi. Patlaban pārvaldnieka vienīgā vēlēšanās ir ātrāk nokļūt augšā, lai aprunātos ar Libli. Zem nācēja kājām iečīkstas dēlis, un Lible lēni pagrie­žas atpakaļ. Dažus mirkļus viņš pētoši lūkojas pārvald­niekā, tad sasit rokas un iesaucas:

— Totss!

— Sveiki, Lible!

Sākumā vecie paziņas ir tik samulsuši, ka nespēj viens otram pateikt ne vārda, tad abi attopas, pasmaida un vienā mutē iesaucas:

— Nu?

— Vai tu re, vai tu re, — Lible saka, — ko pēc ilgiem laikiem dabū redzēt. Un par kādu lepnu kungu iz­audzis! Nē, ja jau šitādi augstmaņi vecā plukatas Libles dēļ rāpjas tornī, tad šis Lible nav nemaz pēdējais vīrs Paunverē. Oho, tagad man būs veselu gadu ko runāt un lepoties, sak, redz, kādi vīri kāpj tornī: pat augst­maņi šķeltos svārkos un muižas pārvaldnieki tiek augšā, iesit saujā un saka: «Sveiks, Lible!» Nē nu, ko nu par to! Tagad no lepnuma vairs nezinu, kur dē­ties! Uzzināju jau no rentnieka, ka atbraukuši lieli kungi no Krievijas, bet vai es varēju iedomāties, ka šie nāks mani apraudzīt. Tikai to gan nodomāju: «Ak, ja mana acs viņu vēl reizi dabūtu redzēt, tad es varētu mierīgu sirdi doties uz viņpasauli un nodot zvana auklu kāda cita vīra rokās.»

Lible bez mitēšanās krata Totsa roku un ar kreiso plaukstu sit viņam pa plecu. No zvaniķa vienīgās acs norit asara, kas nozūd sirmajās ūsās. Var redzēt, ka vecā paziņas ierašanās kādam tiešām sagādā patiesu prieku.

— Nu, kā klājas? — Totss jautā.

— Sā un tā, — Lible atteic. — Kā nu kuro reizi. Velc tikai zvana auklu un strīdies ar prāvestu un ķesteri.

— Vai vēl vienmēr strīdaties?

— Kā vienmēr! Kur t šis paliks? Tas mums ir tik­pat kā kontraktā ierakstīts, ka vismaz reizi nedēļā kār­tīgi jāizstrīdas. Citi kristīgie sešas dienas strādā un septītajā atpūšas, bet mēs sešas dienas trinām zobus viens uz otra un septītajā izmetam vilnu. Nekādu jau­numu tikpat kā nav, tikai skaiti dienas un rēķini, cik ilgi vēl atlicis dzīvot. Ak jā, vienīgais, ko varētu pa­teikt, — bet ari tas nav nekas jauns, — ka es tagad esmu precējies un …