Oskars Lutss: Vasara

Pateicis šos vārdus, runātājs pieiet pie plaukta, pie­pilda burciņu ar dzeltenbrūno šķidrumu, brīdi lūkojas griestos, ar īkšķi un rādītājpirkstu uzsit virs galvas stipru knipi un iztukšo glāzi vienā elpas vilcienā. Pēc tam viņš atver kādu baltu burciņu, izņem no turienes dažas mandeles, veikli vienu pēc otras iemet sev mutē un pienāk atkal pie letes. Tur viņš no jauna atbalstās uz elkoņiem, lūkojas atkal Totsam cieši acīs un, čāpsti­nādams bezzobaino muti, saka:

— Bet ar ko jāsāla sāls, kad tas novadējas? Mm? A? Atbildiet man uz šo jautājumu, jaunekli!

Kīrs samulsis raugās apkārt; tiklab šīs, kā arī agrāk izteiktās domas ir tik dīvainas un neizdibināmas, ka viņš neprot neko atbildēt. Bet Totss, kura acis ieguvu­šas taukainu spīdumu, aizdedzina papirosu un, šķiet, zina, ko atbildēt.

— Es biju ilgi projām, — viņš saka. — Vairākus gadus vandījos apkārt pa Krievzemi, tagad atbraucu uz dzimteni uzlabot veselību, un nu mani te neviens velns vairs nepazīst. Pēc ilgās prombūtnes es pirmo reizi iegriezos Paunverē, satiku savu veco skolas biedru, un nu esmu šeit. Atvainojiet… —viņš ieklepodamies piebilst, — vai drīkstu iepazīties, mans vārds ir Totss.

— Ļoti priecājos! — murmina aptiekārs un nosauc savu vārdu.

Pēc tam jaunie paziņas spiež viens otram roku, Totss piedāvā plikgalvim papirosu un turpina:

— Starp citu, — viņš saka, — man jāatzīstas, ka Paunvere ir ļoti mainījusies. Ja man nebūtu līdzi mans vecais skolas biedrs, — vai drīkstu iepazīstināt: Hein- rihs Georgs Adniēls Ķīra kungs, — ja man nebūtu līdzi vecais skolas biedrs, tad es te justos kā mežā. Bet tagad, kad man ir tik manīgs ceļvedis… jā, ta­gad .. . Vispār esmu ļoti priecīgs, ka iepazinos ar jums, — labi draugi kokos neaug, it sevišķi tādā gar­laicīgā nostūrī.

— Tas tiesa, — atbild aptiekārs, — bet sakiet man, jaunekli, no tīras sirds — vai jums manas zāles tiešām līdzēja, vai varbūt man būs jāielej vēl otra porcija, a?

— Nē, — Totss vēlīgi atbild, it kā viņš būtu ar ap­tiekāru pazīstams jau tūkstoš gadu, — nē, man tagad ir daudz labāk nekā bija. Bet, ja jūs domājat, ka derētu, tad jau varētu … varētu izdzert arī otru porciju, tā sakot, rezervei.

Aptiekārs atkal pieiet pie plaukta, piepilda burciņu, un Totss izdzer vēl vienu devu. Nu plikgalvis noliek uz letes arī balto burciņu un piedāvā uzkodām man­deles.

— Jā, — tie abi reizē iesāk, un katrs paliek gaidot, ko otrs teiks tālāk, bet, tā kā ne vienam, ne otram nekā svarīga nav ko teikt, tad aptiekārs pievēršas Kīram un jautā:

— Bet jūs, draugs Rafael? Vai jūs arī nevēlētos maz­liet iestiprinātie^? Jo ievērojiet — arī dziesmā teikts, ka skaista ir jaunība, tā nenāks vairs. Vai nav tiesa, mm, a? Ieliesim?

«Draugs Rafaels» krata galvu un, pieklājīgi smaidot, zvēr, ka esot pilnīgi vesels.

— Dzer, dzer, — mudina Totss, — tas tīra asinis un dod spēku.

— Nē, nē, — sarkanmatis atgaiņājas.

—Ja ne, tad ne, — nomurmina aptiekārs un turpina jau skaļāk: — Mūsu laikos neviens neko neuzspiež. Bet viens man jāteic — mana veselība laikam nav īsti kār­tībā. Domāju, ka būs jāielej vēl viens šņabovics, jo šeit, žem sirds, ir kaut kas, ko… Ir tāda sajūta, it kā mari kāds pavēlētu ieliet no tās pudeles vēl pāris pilienu, iedzert ar cukurūdeni un uzkost vienu mandeli. Ko jūs par to sakāt, mm, a?

Plikgalvis viltīgi pamirkšķina Totsam, sakustina sir­mās ūsas un pieiet pie plaukta, kur viņš no jauna pie­pilda burciņu ar zināmajām zālēm. Kīrs izbrīnījies seko viņa izdarībām un secina, ka pilieni mēdz būt ļoti da­žādi; vīrs solījās ieliet tikai divus pilienus, bet burciņa pietecēja pilna līdz malai. Viņš vēlreiz nopētī aptiekāra lielo, kailo galvu un atrod, ka šī parādība ir pilnīgi da­biska: tik bezgala daudz zāļu nosaukumu ietilpst šajā galvā, tādēļ nav brīnums, ka lielais leģions latīņu vārdu izstūmuši matus no galvas. Pie tam viņš ievelk pilnu krūti ar aptiekas gaisu, domādams, ka tas ļoti veselīgi. Aptiekārs atkal uzsit skaļu knipi virs galvas un izdzer savas drapes bez cukurūdens. Totsa lūpas savelkas lab­sirdīgā un atzinīgā smaidā. Viņš uzguļas krūteniski uz letes, bārsta pelnus virsū svara bumbām un spļauj zemē. Kīrs to ievēro un ar bailēm pamana, ka skolas biedra kājas pēkšņi kļuvušas slābanas. Kad aptiekārs atkal pienāk pie letes, slābano kāju īpašnieks tomēr turpina iesākto sarunu.

— Jā, — viņš saka, — Paunvere ir pārvērtusies. Kur agrāk bija akmens, tur tagad ir celms, un, kur bija celms, tur tagad akmens vai jauna māja, vai sazini, kas. Tagad uz katra stūra ir desinieks, bodnieks, kurpnieks, maiznieks vai ulmāķeris… Pag, ko es vēl gribēju sa­cīt, jā, aptiekāra kungs, tās jūsu zāles, tās tiešām ir labas zāles; ja man kādreiz atliks laiks, es atkal pie­nākšu un parādīšu savu išhiasu. Jā, noteikti, un — hikl Jā… Un vispā.r Paunvere ir pārvērtusies, jā… Starp citu, man jāatzīstas, ka te saradies vesels leģions plikpauru. Katrā mājā un katrā sētā — hik! — spīd viņu galvas kā lielas apaļas bumbas.

Izdzirdis pēdējos vārdus, Kīrs satrūkstas. Nu gan skolas biedrs pāršāva pār strīpu, un vispār būtu laiks aptieku atstāt, jo dievs zina ko viņš vēl te nesarunās, balstīdamies uz letes un līgodamies uz nedrošajām kājām.

Bet pagaidām viss iet gludi.

— Paskat, kur velns! — saka aptiekārs un pamaj Kiram ar galvu. — Man jau piecdesmit uz pleciem, bet šis zobosies par manu kailo galvu. Gribu redzēt, kāds viņš pats izskatīsies manos gados.

Aptiekārs to saka ar humoru.

Abi paziņas smejas un sit viens otram uz pleca. Tad Totss atkal atsāk stāstu par Krieviju, tās muižām un par savu lielisko amatu; te Kīrs ierauga kaut ko tādu, kas viņam uzdzen zosādu. Aptiekārs jauc Totsa matus un dēvē viņu par «velna puiku», bet Totss rausta ap­tiekāru aiz deguna, it kā vēlēdamies savādo «lietas koku» paņemt sev līdzi piemiņai. Laiku pa laikam ap­tiekārs paņem burciņu un aizstaigā līdz plauktam; vēderainās pudeles saturs manāmi plok. Par laimi, tajā brīdī, kad abi paziņas jau nonākuši tik tālu, ka sāk cīkstēties, aptiekā ienāk kāda veca sieviņa un prasa septiņvelnu spēku; Kīrs ir priecīgs, ka cīkstēšanās iz­paliek un tuvojas šķiršanās.

Pēkšņi Totsam rodas vēlēšanās kaut ko nopirkt, starp citu, arī jūras sāli, sūkli un zobu suku, bet Kīrs ieteic iepirkšanos atlikt uz rītdienu. Beidzot skolas biedri atvadās no aptiekāra un apsolās visdrīzākā laikā to atkal apciemot.

-NU poiģom, — Totss saka Kīram, pēkšņi pāriedams uz krievu va­lodu; viņi ir izgājuši no aptie­kas uz lielceļa.

— Kudā? — Kīrs nedroši jautā.

Pēdējais nav sevišķi pārliecināts par savām krievu valodas zināšanām, tomēr gribētos parādīt, ka arī vi­ņam skolas laiks nav pagājis veltīgi.

— Ņe vsjo ļi rovno, — Totss atmet ar roku. — Poi­ģom! — Skolas biedrs atstūmis savu spalvām greznoto platmali uz pakauša un laiku pa laikam uzšauj ar pā­tagu sev pa stilbiem. Viņa apaļās ūpja acis ir aizmig­lojušās, bet vaigus un pieri klāj spožas sviedru lāses. Kāda bāli dzeltena matu šķipsna, kas nokarājas uz pieres, piedod Krievijas draugam tādu izskatu, it kā tam visas pasaules jūras sniegtos tikai līdz ceļiem.

Kīrs mirkli noraugās šajā nedrošajā stāvā, tad ātri samirkšķina acis un jautā:

— Kas tās bija par zālēm, ko viņš tev iedeva?