Oskars Lutss: Vasara

— A ti čto, sļepoi, čto ļi? — Totss atteic. — Razve ti ņe viģel, čto bilo napisano na butilke?

— Ņet, ņe viģel.

— Vot durak!

Kīrs pamana, ka draugs vairs nedomā atteikties no svešvalodas, un uzsāk citu sarunu:

— Redzi, Jāzep, —viņš saka, — tur tālāk ir jaunais ugunsdzēsēju depo.

— A mņe napļevaķ na vaš novij depo!

— Un tur mazliet tālāk dzīvo velns.

— Velns! — Totss pārsteigts iesaucas, pie kam viņš uz mirkli aizmirst pat krievu valodu. Taču tūlīt iekrīt atkal agrākajā tonī un, vicinādams pātagu, saka:

— Tak poiģom k etomu čortu!

— Nē, — Kīrs pasmaida. — Viņš taču nav īsts velns. Tas ir viens bagāts vecpuisis, kurš uzbūvējis sev māju un tagad tur dzīvo. Par velnu viņu dēvē tikai apkār­tējie.

— A ja hoču na jevo posmotreķ, — skolas biedrs ietiepjas.

— Nav vērts, — Kīrs brīdina. — Tas ir briesmīgi sirdīgs vecis, viņš mūs nelaidīs iekšā. Pagalmā viņam liels nikns suns, tas tūlīt klups pie rīkles.

— Jerundā! Poiģom!

Beidzot pēc ilgas tielēšanās Kīram izdodas draugu atrunāt. Abi nogriežas atpakaļ uz tilta pusi. Tagad pie diviem malējiem pienācis klāt vēl trešais, kurš smieda­mies kaut ko stāsta pārējiem. Kad draugi nonākuši iepretī dzirnavām, runātājs pēkšņi apklust un lielām, gandrīz izbiedētām acīm raugās uz lielceļu. Tajā pašā brīdī Kīrs pamet skatienu uz dzirnavām, apstājas un piebiksta Totsam ar elkoni.

— Skaties, Jāzep, kas tur stāv, — viņš saka.

— Napļevaķ, — atbild Totss, plīkšķina pātagu pa gaisu un grasās iet tālāk, pat nepaskatījies uz to pusi.

— Kur tu tā skrej, pagaidi! — sauc Kīrs. — Nudien, vēlāk nožēlosi, ja aiziesi. Pagaidi!

Bet Totsam nemaz nav jāgaida. Malējs jau ir uz tilta, tas aizskrien dažus soļus draugiem garām, tad pēkšņi atgriežas un nopietnu seju soļo Totsam tieši pretī. Pēdējais, ieraudzījis sev priekšā svešinieku, pa­griežas sāņus. To pašu dara arī nācējs. Pa labi, pa kreisi — bet svešais ir un paliek Totsam tieši deguna priekšā un aizsprosto ceļu. Sī neparastā deja uz liel­ceļa ilgst pāris minūšu, bet Kīrs, stāvēdams mazliet tālāk, gardi smejas; tad Totss uzmet pretimnācējam niknu skatienu un paceļ pātagu.

— Cto eto za bezobrāzije? — viņš uzsauc.

— Postoi… Pogoģī! — svešais vīrs iesmejas un sa­tver pātagu. — Neesi tik dusmīgs, mīļais skolas biedri!

Pie vārda «skolas biedri» pār Totsa seju pārslīd iz­baiļu ēna, bet, vērīgi ielūkojies svešinieka sejā, viņš priecīgi iesaucas:

— Cort poberī! Savādnieks!

— Tieši tā, — atbild malējs. — Vai patiesi tu mani vairs nepazini?

Totsa mute izstiepjas platā, draudzīgā smaidā kā pirmīt, kad viņš vēroja aptiekāru, dzerot pilienus ar cukurūdeni.

— Kīr, sātan! — viņš nodārdina, kad Kīrs pienācis tuvāk, — kādēļ tu man neteici tūlīt, ka tas ir Savād­nieks?

— Es jau visu laiku teicu, — sarkanmatis protestē, — bet tu nelikies ne zinis.

— Savādnieks, Savādnieks! — atkārto Totss, it kā viņš negribētu ticēt, ka šis jauneklis ar miltos novārtīto apģērbu varētu būt viņa bijušais skolas biedrs. — Nu tad esi sveiks, mīļais skolas biedri! — viņš aizkusti­nāts iesaucas un apskauj smaidošo Savādnieku. Kad Totss atlaiž Savādnieku vaļā, viņa garie lepnie svārki ir balti kā melderim. Nu viņš izņem no kabatas papi­rosu kārbiņu, piedāvā Savādniekam smēķi, izpušķo arī pats savu muti un turpina:

— Ko tu, ķēms, man neteici tūlīt, ka tu esi Jānis Savādnieks; šis man te danco deguna priekšā kadriļu. Es minu un nevaru uzminēt, sak, kas tie par peksti­ņiem, lielceļš kļuvis par šauru! Beidzot uznāca tādas dusmas, ka grasījos zvelt ar pātagu.

Savādnieks saliecas kūkumā un smejas pilnā kaklā, kamēr acīs sariešas asaras.

— Bet nu saki, cilvēk, — viņš beidzot jautā, — kā tu nokļuvi Paunverē un no kurienes tu patlaban nāk­dams?

Totss sparīgi ievelk dūmu un tad klepodams pastāsta, ka, iznākot no mājām, viņam bijuši pavisam citi no­domi, bet nelaimīgā kārtā šis esot sapinies ar šo sar­kanmataino «sātanu», kurš viņu tagad vadājot velns zina pa kādiem ūķiem. Protams, viņš pats nav vainīgs ne par naga melnumu, jo no viņa, svešinieka, nevienam nav tiesības prasīt, lai viņš pazītu visas Paunveres vilku bedres un beķerejas, kas uzradušās viņa prom­būtnē.

— Parauj mani jods, — viņš saka, — ja man būtu kaut mazākā nojauta, ko šis putnu biedēklis šņorzāba­kos šodien nodomājis ar mani iesākt. No rīta gribēja mani nobendēt un sadzirdīja ar stipru indi, kas man uzdzina briesmīgas šķavas, — nē, ne šķavas! — pa­reizi, briesmīgas žāvas. Par laimi, aptiekārs vēl īstajā laikā iedeva pretindi, tā ka … nu jā, tā ka dzīvs vēl esmu. Nu jā — hik — tas bija no rīta, bet, ko viņš domā ar mani iesākt tagad, to es nezinu, pajautājiet viņam pašam.

Savādniekam uznāk jauna smieklu lēkme. Viņa zilās labsirdīgās acis raugās uz abiem skolas biedriem un, liekas, smaida līdzi. Viņš izskatās tāds pats kā skolas laikā — atklāto, nebēdnīgo seju nesedz neviena pūciņa, kas liecinātu par topošajām ūsām vai bārdu. Bet skais­tās, biezās matu cirtas tāpat kā senāk raugās ārā gar cepures malu un smagās šķipsnās krīt pār deniņiem.

— Ko tu muldi, Tots, — Kīrs dusmojas. — Kas gri­bēja tevi nobendēt, un kas tevi vadā apkārt? Pats ap- dzeras aptiekā un nu vairs neapjēdz, ko runā.

— Zinu labāk par tevi, — Totss stūrgalvīgi atcērt.

— Tiesa kas tiesa, jā, tikko ieraudzīja, ka inde neiedar­bojas, tā šis atkal klāt un dīc kā ods: aiziesim pie velna, varbūt tev ar viņu viss norunāts, varbūt viņš tevi gaida, hik. It kā es nebūtu redzējis velnu. Vai savā laikā maz esmu ar šiem karojis? Vai es kapličā necīnījos kā … kā…

— Tie ir meli, — Kīrs aši atcērt. — Tu pats uzpli- jies: sak, aiziesim pie velna, un tagad es esot vainīgs. Neesmu tevi saucis, es tikai parādīju, kur viņš dzīvo.

— Nu, — Totss gari novelk, — ja tu esi sadomājis liegties, tad man tūlīt jāiet pie Strupā Jura un jāsaka, lai viņš tevi nostrostē, tad tu vairāk rūpēsies par savu dvēseli. Jo redzi…

Runātājs apstājas un ieliek sev mutē pirkstu, ko visu laiku turējis Kīram zem deguna. Viņam iešaujas prātā kāda ideja, spīdīgā seja kļūst vēl spīdīgāka.

— Pagaidiet, draugi! — viņš noslēpumaini saka.

— Kā būtu, ja … ja mēs visi trīs tagad aizietu pie Strupā Jura? Dzirdētu, ko šis saka, varbūt atkal sāks mūs sunīt un sūtīs kaktā vai liks iekalt no galvas kādu pantiņu. Kā jums šķiet, draugi? Ejam!

— O, nē! — iebilst Savādnieks. — Šodien nav vērts. Kādā citā reizē es labprāt jums pievienotos. Būtu inte­resanti zināt, kā mūs tur uzņems un kādu valodu šis runās tagad. Savā laikā Strupais Juris runāja ļoti īsi un vienmēr teica vienu un to pašu.

— Nē, šodien nevar, — arī Kīrs nepiekrīt, viņš pa­mirkšķina uz Totsu un pačukst Savādniekam ausī:

— Redzi, kāds viņš izskatās. — Taču šie paslepus teiktie vārdi nepaiet Totsam secen.

— Vai redzi, kāds viņš izskatās, — tas atkārto un pašķielē pār plecu uz Ķīru. — Kāds tad viņš izskatās? Kas šim vainas? Vai viņam nav četras kājas tāpat kā jums — kaut tevi jupis, ne jau četras, divas, protams,— vai viņam nav tāpat divas kājas kā tev? Nu labi: ja ne, tad ne. Aiziesim citreiz, piemēram, svētdien, mm, a?

Pēdējās skaņas Kīrš nekad nav dzirdējis no Totsa mutes un tagad pūlas atcerēties, kur gan draugs būtu tās aizguvis. Tas bija nesen … Pareizi, tā teica aptie­kārs. Kīrs nevar vien beigt apbrīnot Totsa lielisko atmiņu.