Oskars Lutss - Vasara

Ķesteris labvēlīgi klana galvu, tad pievēršas abām sievietēm, it kā vēlēdamies apliecināt, ka viņa cerības par Totsu tomēr piepildījušās un sludinātā morāle ne­susi augļus.

Savādniekam liekas, ka viņš tūlīt paģībs: pats velns viņam nespētu sagādāt lielākas mokas kā Totss ar šo pēdējo teikumu. Nelaimīgajam pat izspiežas sviedri uz pieres, tik grūti viņam novaldīt smieklus.

No neapskaužamās situācijas viņu paglābj Kīrs, kurš arī grib apsveikt skolotāju. Rudmatis saprot, ka pār­valdnieka runa nav izdevusies: nu būtu īstais laiks pierādīt, ka viņš prot pateikt kaut ko labāku. Viņam palikuši atmiņā daži katķisma pantiņi kopš skolas lai­kiem — skaisti, jauki pantiņi, kurus tagad varētu likt lietā.

Rudmatis nobīdās uz pašas krēsla malas, sakrusto rokas un stostīdamies, it kā skaitītu lūgšanu, iesāk:

— Kā jau mans dārgais skolas biedrs atgādināja, mēs esam jums ļoti pateicīgi par tām … tām pamācī­bām, kuras mums devāt tik bagātīgi, kad gājām skolā.

Ar pateicību atceramies tos laikus, kad … kad mēs dzī­vojām tepat jums blakus, savā klasē, kur… kur jūs mums mācījāt paļauties uz visuvareno dievu to kungu, kurš … kurš … gādā un rūpējas par visiem, — tiklab par tārpiņiem laukā … par putniņiem mežā … kā … kā…

Pēc šiem Ķīra vārdiem kāds uz dīvāna iespurdzas, lielā zilā muša, kas jau labu laiciņu riņķojusi pie gries­tiem ap lielo dzelzs āķi, pēkšņi nolaižas uz runātāja deguna; šķiet, it kā zilspārnotais kukainis uzskatītu sevi par putniņu un vēlētos uzzināt par sevi ko tuvāk. Sis notikums it kā paralizē runātāja domas. Kīrs no­šķaudās un sāk skaļi šņākt.

— Ļoti labi, mīļais Kīr, — ķesteris grib viņu iedro­šināt. — Tālāk, tālāk!

Taču, pirms orators pagūst šņākoņu pārvērst vārdos, uz dīvāna kāds atkal iespurdzas un sāk skaļi smieties.

— Netraucējiet! Netraucējiet! — ķesteris kļūst nepa­cietīgs un dusmīgi paskatās uz dīvāna pusi.

Par vēlu. Nekāda vara vairs nespēj piespiest Ķīru turpināt; nosarcis līdz ausīm, viņš pēkšņi uzlec stāvus no krēsla, piesteidzas pie durvīm un sāk raudāt.

— Bet, mīļais Kīr! — ķesteris līdzjūtīgi iesaucas un dodas puisi mierināt. — Jūs taču pateicāt visu, ko vē­lējāties. Un tas bija ļoti labi sacīts. Nomierinieties un neņemiet par pilnu, ja jūsu patiesie un no sirds teiktie vārdi kādam izraisīja smieklus.

— Jods parāvis! — Totss čukst Savādniekam ausī,

— skroderis pamatīgi izgāzās. Tagad tava kārta.

— Liecies mierā! — Savādnieks atbild čukstus un pa­māj ar galvu uz dīvāna pusi, kur Raju Tēle, piespiedusi mutautiņu pie lūpām, velk aiz rokas ķestera kundzi uz otru istabu.

Totss it kā saņemas, pasmaida un saka:

— Tēles jaunkundz, jums šodien ir ļoti labs gara­stāvoklis.

— Jā, — Tēle smiedamās atsaka, — ķestera kundze man sastāstīja visādus jokus, tā ka …

— Ak šitā … nu jā, — Totss noglāsta savas ūsiņas.

— Tomēr dzimtenē savā ziņā ir labāk: te daudz cilvēku, kuru sabiedrībā iespējams pavadīt brīvo laiku. Protams,

arī Krievijā netrūkst ļaužu, bet velns zina vai hm, hm … tomēr nav tā kā savējo vidū.

— Pats par sevi saprotams. Palieciet vien tepat dzim­tenē, kā jau es jums reiz sacīju; te jums būs iespēja vienmēr dzīvot starp savējiem.

— Jā, bet tas ir atkarīgs no tā, vai… velns .vai hm … hm …

— Protams, — ķestera kundze piekrīt Tēlei, — diez­gan esat ceļojis pa plašo pasauli, laiks palikt uz vietas. Uz kustīga akmens sūna neaug.

— Tas tiesa …

Runas izjauc ķesteris, kurš atgriežas kopā ar raudošo Ķīru. Kaut ari Kīrs sevi uzskata par pilnīgi iznīcinātu, viņš tomēr nespēj pretoties svētā vīra aicinājumam. Lie­lajās bēdās Kīram palicis tikai viens mierinājums, un viņš iedomājas, ka tas slēpjas viņā pašā.

«Es neprotu runāt citu klātbūtnē,» viņš klusībā domā un nopūšas, «tas tiesa, bet ja viņi zinātu, cik man ir laba sirds un kā es bīstos dieva!»

— Nē, — ķesteris saka, — lai nu paliek. Nerunāsim vairs par to; viss. notika tā, kā bija jānotiek. So prie­cīgo tikšanos nedrīkst apēnot asaras. Neļausim niecīgai kļūmei aptumšot mūsu atkalredzēšanās prieku. Tagad ieturēsim kopīgu azaidu. Vai tu nebūtu tik laipna un neuzklātu mums galdu, — viņš uzrunā savu laulāto draudzeni.

Ķestera kundze pamāj ar galvu un kopā ar Tēli no­zūd blakus istabā, kur drīz vien atskan trauku šķin­doņa. '

— Nu, — ķesteris jautā, nosēdinādams Ķīru agrā­kajā vietā, un uzrunā Savādnieku, — kā tev labi iet?

—- Tāpat vien, — Savādnieks smaidīdams atbild,

— dienas rit.

— Hm … dienas rit… — ķesteris pagroza galvu.

— Un tu, Kuslap, kā tu dzīvo?

— Labi, — kalsenais vīrelis ātri nober un nodur galvu. Tā viņš ir atbildējis vienmēr, un tā viņš, šķiet, atbildēs līdz pašai nāves stundai.

— Paldies dievam, — ķesteris secina, — patīkami dzirdēt, ja kādam klājas labi un ja cilvēks ir apmieri­nāts. Galvenais dzīvē ir pieticība un pazemība. Augst­

prātība modina ienaidu un izraisa sašutumu tajos, kas stāv augstāk par mums. Vai nav tiesa, dārgie draugi?

— Jā, — Kīrs ieīdas, viņa vājo augumu atkal sa­drebina elsas.

— Protams, — Totss klusi piekrīt, jo ķesteris, it kā gaidīdams atbildi, uzmet viņam jautājošu skatienu. Muižas pārvaldnieks ir ievērojis, ka ķesteris uzrunā Savādnieku un Kuslapu uz «tu», kamēr viņu un Ķīru pagodina ar «jūs». Sādu šķirošanu Krievzemes kungs uzskata par pilnīgi dabisku, tikai nespēj saprast vienu: kādēļ ķesteris arī pīkstuli Ķīru dēvē par «jūs». Vai tā­pēc, ka Kīrs ir amatnieks? Kaut piķis parautu šos amat­niekus! Re, Savādnieks, kaut arī zemnieks, ir desmit­reiz krietnāks nekā šis Kīrs ar savu spožo spieķi un salmenīcu. Velns vai… hm, hm … Jā, pat Kuslaps ir par viņu pārāks. Bet ej nu sazini — sēžot ilgi vienā un tajā pašā amatā, cilvēki notrulinās, piemēram, šis pats Strupais Juris. Ja viņš vēl desmit gadus spēlēs ērģeles Paunverē un trenkās zēnus, tad var gadīties, ka sāks uzrunāt Totsu ar «tu», bet Ķīru ar «jūs».

Namamātei ierodoties, Totsa domu pavediens pār­trūkst. Ķestera kundze lūdz viesus azaidā. Ķesteris at­kārto laulātās draudzenes aicinājumu un viegli pakla­nās viesiem, paņem zem rokas Ķīru, kurš vēl vienmēr šņaukājas, un dodas uz ēdamistabu.

Totss piebiksta Savādniekam un čukst:

— Re, kā skroderis puņķojas un raud! Tagad šo nes kā s … uz skala, lai nenokrīt zemē.

— Ja tu neklusēsi, es tūlīt aiziešu, — Savādnieks tikko spēj valdīt smieklus. — Tam visam tā jābūt, tu nepazīsti smalko toni, nerūpējies par savu dvēseli.

— Parauj jods, — Totss paskaļi iesaucas, — es nepa­zīstot smalko toni! Gribētos zināt, kurš tad pazīst labāk par mani?

— Lai jau paliek, nāc taču vienreiz pie prāta.

— Ko nu ķēmojies, es tikai gribēju pateikt, ka būtu labāk, ja mēs visi sāktu pinkšķēt: interesanti būtu re­dzēt, ko Strupais Juris iesāktu ar šo kaucēju baru.

— Drošāk, drošāk, jaunie draugi! — ķesteris sauc no ēdamistabas.

— Vai dzirdi — drošāk! — Savadnieks ar vienu roku stumj Totsu uz priekšu, ar otru velk sev līdzi Kuslapu.

Kīrs jau sēž pie galda blakus ķesterim kā dzīva lelle un glūn caur pieri uz saviem skolas biedriem. Raju Tēle, ķestera kundze un vēl kāda jauna meitene, kas nesen ienākusi, viesus sagaidot, stāv pie galda.