Oskars Lutss - Vasara

— Vai jūs arī vēl tagad koklējat tikpat jauki kā toreiz? — viņa jautā Savādniekam.

Uzrunātais parausta plecus, pieglauž matus un saka:

— Jā, spēlēju… brīžiem… ja atliek laiks. Bet ne­zinu, vai tikpat jauki. Jāpajautā Kuslapam, viņš ir mana publika.

— Nu, Kuslap, — Tēle pievēršas Kuslapam, — kā jums liekas, vai viņš spēlē tikpat jauki kā skolā?

— Jā, spēlē, — tas atsaka īsi un gandrīz skarbi.

— O, tad mums jādzird viņa spēle. Totsa kungs, pro­tams, būs tik pieklājīgs, ka uzlūgs mani dejot. Nē, nē, nebūs jau jālēkā kā toreiz.

— Ļoti labprāt, — atbild Totss, paklanīdamies pret meiteni.

— Tiešām, — iesaucas Tēle un, it kā ko jautadama, uzlūko Ernas jaunkundzi, — mēs šad tad varētu te kaut kur sapulcēties un mazliet padejot. Kā jūs domā­jat? Rajās, piemēram …

— Vai arī šeit, — namamāte laipni piedāvā.

— Prātīgu un nevainīgu izpriecu jauniešiem neliegs neviens, — ķesteris atzīstas.

— Jā, — rudmatis no jauna mēģina sasiet pārtrū­kušo domu pavedienu, — manam mīļajam skolas bied­ram Totsam ir taisnība. Kas gan te viss nenotika! Tur nav ko teikt. Bet, ja jau mans mīļais skolas biedrs tik aizrautīgi meklē dārgās atmiņas, tad visvairāk viņš tās atradīs tur … pie krāsns … kaktā. Un … hm, hm… Mans mīļais skolas biedrs tikko nosauca klases tāfeli par savu veco draugu. Nē, šī tāfele nebūt nav viņa vecais draugs, to viņš teica, lai mūs apmānītu, šī tāfele ir viņa sensenais ienaidnieks. Mans mīļais sko­las biedrs nekad nevarēs piedot šai tāfelei, ka viņš uz tās neprata uzrakstīt krievu burtu «ja». Bez tam ma­nam mīļajam skolas biedram bija mūžīgas mokas ar rēķināšanu. Ja Kuslaps un citi zēni nedotu norakstīt, tad viņam uz šīs tāfeles nebutu bijis ko rakstīt. Es do­māju, ka Savādnieks un Kuslaps to vēl atceras, tāpat kā viņi atceras sava mīļā skolas biedra Totsa neganto lamāšanos un lādēšanos, pogu nogriešanu no svešiem zābakiem un mērķī šaušanu māju logos.

— Kīr, Kīr, — Tēle aizrāda, — kāpēc cilāt vecas lietas?

— Nē, nē, ļaujiet viņam runāt, netraucējiet, — Totss cenšas Ķīru pat aizstāvēt, — citādi viņš nošķaudīsies un sāks atkal raudāt. Mans skolas biedrs Kīrs ir ļoti jūtīgs cilvēks, ar viņu vajag apieties saudzīgi. Viņu vajag nest uz kociņa kā … kā … un rūpīgi uzmanīt, lai, pirms nokļūšanas attiecīgā vietā, nenokrīt zemē.

— Jā, — ķesteris domā, — par to tiešām nevajadzēja runāt. Kādēļ pieminēt tādas lietas, kas izraisa nepatiku mūsu līdzcilvēkos? Uz visu, kas reiz bijis, mums tagad jāskatās ar pavisam citām acīm, jo, kā jau jūsu skolas biedre teica, laiks dara visas atmiņas mīļas. Vai nav tiesa, dārgais Kīr?

— Godātais un cienītais skolotāj, — Kīrs turpina ar necerētu sīkstumu, — es negribēju ar saviem vārdiem sagādāt kādam nepatikšanas. Mana vēlēšanās bija tikai izlabot mīļā skolas biedra uzskatus par senajiem drau­giem un atmiņām. Un tādēļ no visa dzirdētā es secinu: ja jau mans mīļais skolas biedrs Totss cenšas sagrozīt pat tādus notikumus, kas visiem zināmi, tad nostāsti par viņa augsto amatu Krievijā liekas pavisam neti­cami. Tikpat labi es, Kuslaps vai Savādnieks varam uz laiku pazust no Paunveres un atgriežoties apgalvot, ka mēs kaut kur kādā zemē esam iecelti par ķēniņiem, bet tas jau vēl nenozīmē, ka mēs īstenībā būtu ķēniņi. Melnie svārki un promenādes spieķis vien nespēj mūs pārliecināt, jo tās ir tādas mantas, kuras to valkātājs varēja piesavināties tādā pašā veidā, kādā viņš skolā piesavinājās zābaku pogas.

— Mīļais Kīr, — ķesteris bargi sarauc uzacis, — lūdzu, pārtrauciet!

— Kauns! Kauns! — Raju Tēle baras. — Tā, kā ru­nājat jūs, Ķīra kungs, var runāt tikai skauģis un ļoti zemisks cilvēks. Mūsu simpātijas jūs tādā ceļā neie­gūsiet.

— Nekas, nekas, — muižas pārvaldnieks atkal ņe­mas aizstāvēt savu niknāko ienaidnieku. — Kā apgalvo pieredzējuši mednieki, Krievijas mežos bieži varot at­rast lācēnus ar pūžņainārn acīm un retiem spalvas kušķīšiem. Tas esot tāpēc, ka lāčumāte tos esot par maz laizījusi. Kadiķi un bērzu var pulierēt, cik uziet, bet ne­viens nenāks un neteiks, ka tas ir ozols vai kastaņkoks. Esmu ievērojis, ka tāpat tas ir arī dzīvē.

Viņš izņem no kabatas papirosu kārbiņu, atvainoda­mies paklanās namamātei un aizsmēķē papirosu. Kus­laps izbaiļu pilnām acīm noraugās viņa izdarībās, jo ir cieši pārliecināts, ka skolas biedrs par šādu rīcību izpelnīsies ķestera rājienu. Kamēr abi skolas biedri ap­veltī viens otru ar šīm laipnībām, Savādnieks nemanot pievirzās pie loga, vēro ar vienu acs kaktiņu upi un cīnās ar smiekliem.

Pietvīkušais un pārlieku uzbudinātais Kīrs turpina spiegt:

— Lūdzu piedošanu, — viņš gaužas, — ja ne­protu tik smalki izteikties, kā vajadzētu. Esmu visu mūžu dzīvojis tikai pie saviem vecākiem, un tur nekad neprata pienācīgi novērtēt lokanu meli, bet prasīja pa­tiesību un godprātību, tāpat kā kādreiz mūsu mīļotais un godājamais skolotājs. Pēc tam kad dārgā skolas biedrene Tēles jaunkundze mani tik neglīti kauninājusi citu priekšā, bet godājamais skolotājs izteicis vēlēšanos, lai es vairs nerunātu par savu skolas biedru, es tiešām gribu klusēi un apsolos nepieskarties jautājumiem, kas … kas … Un es ticu, ka mans mīļais skolas biedrs būs vienīgi pateicīgs, ja es vairs neatgādināšu viņa pa­gātni, jo patiess un godprātīgs cilvēks tur nekā laba neatradīs.

Pēc šīs noslēguma runas diezin kāpēc pietvīkst arī Tēle, pieiet Kīram tuvāk un saka:

— So jūsu nodomu klusēt ar prieku apsveic ne vien es, bet arī visi pārējie klātesošie. Ja jūs tomēr nolemtu kaut ko sacīt un sacīsiet, kā man liekas, tad man jums ir viens lūgums: nesauciet mani par savu mīļo skolas biedreni. Dēvējiet mani, kā vien vēlaties, tikai ne par savu mīļo skolas biedreni.

— Nekas! Nekas! — Totss atkārto ar uzvarētāja smaidu. — Bieži gadās, ka mēs no rifa izkāpjam no gultas ar kreiso kāju un visu dienu meklējam vainu un vainīgos, kā to šodien dara mūsu draugs Adniēls. Tas viss izklīdīs kā migla vai ļauns murgs. Vēlāk atkal at­spīdēs saule un visi Paunveres plikgalvji laistīsies kā lielas stikla bumbas, kādas dārznieki mēdz uzspraust uz mietiem. Gribēju tikai atgādināt parunu, ko mana nelaiķe — kaut tevi nelabais! — nu jā, kuru vienmēr atkārto mana māmuļa: «Muļķus nesēj un nepļauj,» viņa saka, «tie izaug paši.» Nu jā, izaug paši kā nezāle… un dod bagātīgu ražu … Un vispār… ko es vēl gri­bēju sacīt… ak jā, ka otra nonievāšana ir garā na­bago kritika, tā ir to ļaužu kritika, par kuriem mēdz sacīt: «Tēvs, piedod viņiem, kaut arī reizēm viņi zina, ko dara.» Un tagad, pirms šķiramies, atmetīsim šo ne­auglīgo pļāpāšanu un aiziesim no šejienes tādi paši labi draugi, kādi mēs atnācām šurp, kur mūs tik laipni uzņēma. Godājamā namamāte un godājamais namatēvs lai mūs atvaino un lai pārāk nenosoda mūs par to» ka … mēs atļāvāmies svešā namā pārcilāt savu netīro veļu, kā mēdz sacīt. Esmu cieši pārliecināts, ka, nerau­goties uz visu, mūsu sirdīs nebija ne ļaunuma, ne naida. Arī šis acumirklis, kad esam sapulcējušies savā vecajā klasē, kļūs par mīļām un skaistām atmiņām. Un, ja lik­tenis mani atkal aizvestu tālumā, tad šo dienu es tomēr atcerēšos kā jauku dienu.

Vēl daži laipni vārdi, sirsnīgi novēlējumi no abām pusēm, tad skolas biedri pateicas un atvadās. Ernas jaunkundze apmet ap pleciem vieglu zilu lakatiņu un dodas pavadīt Raju Tēli. Ķesteris ar dzīves biedri stāv uz kāpnēm un laipni noskatās uz aizejošajiem viesiem.