Oskars Lutss - Vasara

— Vai tad šis plāns ir slikts?

— Plāns ir labs. Plāns, kā jau teicu, ir ģeniāls… Bet… bet, mīļais, dārgais skolas biedri, saki man — kur es ņemšu tik daudz naudas, lai segtu iespiešanas izdevumus? Atbildi man uz šo jautājumu, pēc tam aiz­nesīsim šo nelaimīgo rokrakstu uz drukātavu vēl šodien.

— Ahā, — Totss pagroza galvu, — nu jā… nauda .. . Bet saki man — cik īsti šī iespiešana varētu izmaksāt?

— Ja es pārdotu visas mūsu mantas, kuras mēs ar Tali uzskatām par vislabākajām, — Lēsta paskaidro, — un atmestu visu nederīgo, tad tūkstoš šādu grāmatu izmaksātu apmēram trīssimt rubļu.

— Hm, trīssimt rubļu… — Totss nomurmina.

Telpā iestājas klusums. Lēsta bezcerīgi nodur galvu,

Tali, atbalstījis zodu delnās, nogrimis dziļās pārdomās. Toties jo skaļāks troksnis ir vigvamā. Tur Kipels, nag­lām griezīgi čirkstot, izārda un sacērt kastes pavardam.

— Diezin vai maz ir vērts drukāt?… — Beidzot Tali klusu saka, it kā vērsdamies ar šo jautājumu vai­rāk pie sevis nekā pie citiem.

Lēsta pēkšņi paceļ galvu un uzmet draugam jautā­jošu skatienu.

— Kā? — muižas pārvaldnieks brīnās. — Kādēļ tad rakstīt, ja nav vērts drukāt? Raksta taču tādēļ, lai drukātu…

Tali neatbild. Atkal iestājas klusums.

Lēsta pasmaida un tad nedroši ieminas:

— Visi, kas raksta, cenšas savus rakstus nodrukāt. Protams, vienam otram uz to ir lielākas tiesības nekā citiem, atkarībā no darba mākslinieciskās vērtības. Bet tāda vēlēšanās ir visiem.

— Raksti un lasi pats, — Tali drūmi atsaka. — Var jau dot izlasīt arī kādam citam … bet kādēļ tu gribi, lai tavus dzejoļus lasītu visi?

— Visi? … — Lēsta atkārto, kautrīgi smaidīdams.

— Nu jā, velns parāvis, — Totss iedegas, — nevienu taču ar varu nespiež lasīt, — kas gribēs, tas nopirks grāmatu un izlasīs, kas negribēs — nepirks.

— Stāsta, ka dzejošana esot dvēseles izģērbšana, — Tali prāto. — Kas tur par prieku tikt izģērbtam? Tā ir sevis pazemošana.

— Un tomēr — visi pasaules lielākie dižgari ir pa­zemojušies, — Lēsta iebilst. Viņa balss skan jau ma­nāmi drošāk un noteiktāk.

— Varbūt ne visi. Tomēr! Es nemaz nedomāju strī­dēties, tas man izspruka tāpat nejauši, klausoties jūsu sarunā. Punkts. Patlaban mana vislielākā vēlēšanās būtu, lai tu visdrīzākā laikā varētu nodrukāt savus darbus.

Tali atkal sāk šķirstīt grāmatu.

— Nē, patiesību sakot, Totsam ir taisnība, — Lēsta vēl vienmēr nespēj nomierināties. — Ja jau kāds ko raksta, tad tas noteikti raksta ar tādām cerībām, ka uzrakstīto reiz ieraudzīs drukātu. Citādi daudzi sekotu tā grāmatu tirgotāja padomam, kas… Ak jā, es aiz­mirsu pastāstīt, ka Tartu tomēr ir kāds grāmatu tirgo­tājs, kurš man paraksta vietā — «neiet cauri» sacīja kaut ko citu. So grāmatu tirgotāju es sapratu. Viņš no visiem grāmatu tirgotājiem, bez šaubām, ir pats godī­gākais un vēlē man labu. Ar saviem skarbajiem vārdiem viņš mani, kā jau vieglprātīgu jaunekli, gribēja paglābt no slidenā rakstniecības ceļa. Viņš, tāpat kā citi viņa amata brāļi, brīdi parakņājās manos rakstos un tad sacīja: «Jaunais cilvēk, jūs esat saķēzījis daudz lokšņu laba, bieza papīra. Vai jūs patiešām domājat, ka fab­rikas ražo papīru tikai tāpēc, lai tādi neprašas kā jūs apskribelētu ar visādām muļķībām? Sis papīrs maksā apmēram septiņdesmit piecas kapeikas, bet tagad tas vairs nemaksā neko, jo jūs esat sabojājis. Sīs driskas vairs nav derīgas pat iesaiņošanai. Un tagad pēc visa tā jūs vēlaties, lai es, vecs cilvēks, turpinātu jūsu muļ­ķības, tas ir, lai es paņemtu vēl vairākus tūkstošus lokšņu tāda laba, skaista papīra un uzdrukātu virsū jūsu ēverģēlības. Nē! Pievāciet sabojāto papīru, ejiet mājās, nožēlojiet savu vieglprātību un turpmāk nešķie­diet veltīgi laiku un dārgo materiālu, ko var izmantot lietderīgāk.» Jā, tā viņš teica … Es iznācu no grāmatu veikala un nezin kādēļ nosaucu šos viņa vārdus par tīro zeltu. Nu jā.:. Un, ja visi rakstnieki zinātu, ka viņu rakstus sagaida vienīgi šāda veida vērtējums, es nezinu, vai kāds no viņiem vēl ņemtu spalvu rokā, lai ko uzrakstītu.

— Tas ir atsevišķs gadījums, un to nekādā ziņā ne­var pieņemt par mērauklu, — Tali iebilst.

— Pats par sevi saprotams. Es negribu apgalvot, ka šā večuka vārdi iespaidotu visu rakstniecību, — tas bija tikai piemērs. Bet, starp citu, es esmu ļoti pateicīgs par viņa atklātību; vecais man pateica acīs to, ko pie sevis klusībā domāja visi grāmatu tirgotāji.

— Labi, labi, — Totss gausi novelk, — tas viss ir ļoti jauki, bet kas tādā gadījumā notiks ar tavu sace­rējumu?

— Nekas, — Lēsta atsaka. — Jāiet tik uz mājām un jānožēlo sava vieglprātība.

— Hm… — muižas pārvaldnieks prāto. — Un to­mēr tu esi pārliecināts, ka tavus rakstus būtu vērts drukāt. .. hm, hm . . .

Uz sliekšņa parādās Kipels, noņem pakausī atstumto cepuri, jocīgi paklanās un lūdz «jaunos kungus» vig­vamā uz vakariņām. Pēc zivju viras tiek nogaršots vēl groks, un jautrās sarunas ieilgst līdz pusnaktij. Bei­dzot Totss noliekas uz Tali dīvāna, izstiepj ceļā nogu­rušo ķermeni, novēl sev visu labu un mierīgi guļ līdz rītam.

Nākamajā dienā Totss nejauši satiek uz ielas Lestu, bet tam ir steidzīgas darīšanas un tūdaļ jāatgriežas aptiekā. Lēsta noso­lās ap pusdienas laiku uz brīdi pieskriet pie Tali, lai patērzētu pirms Totsa aizbraukšanas.

Uz ādu tirgotavas sliekšņa muižas pārvaldnieks ierauga savu «veco», kurš iznāk no veikala kāda jauna zemnieka pavadībā. Krievijas viesis piesteidzas tiem klāt; druknais zemnieks ar sarkano kaklu nav neviens cits kā viņa bijušais skolas biedrs Tenisons. Nu jā, sveiki, sveiki, viņš esot tikai šorīt ar mašīnu iebraucis pilsētā un gribot vakarā ar mašīnu braukt atpakaļ. Seit, ādu bodē, saticis savu novadnieku, kurš atbraucis ar zirgu, varēšot aizsūtīt savējiem ceturtdaļmučeli reņģu; rīt vai parīt tām atbrauks pakaļ ar zirgu uz Aizpuriem. Nu jā, sevišķas vajadzības pēc viņām nav, bet, ja jau kādam ir zirgs un viņš apsolās paņemt mučeli vezumā, tad var arī nopirkt; varbūt vēlāk reņģes kļūs vēl dār­gākas.

— Nu, lētākas jau nepaliks, — nospriež Aizpuru tēvs. —- Ar to pilsētā braukšanu ir tīrā nelaime: viss ir dārgs, jāpērk gluži kā aptiekā. Kabata nodilst, naudas maku cilājot. Ja mājās būtu naudas maiss, ko uzvelt mugurā, tad gan te varētu kaut ko nopirkt.

— Tas tiesa, — Tenisons piekrīt.

— Nopērc visu, kas tev vajadzīgs, Tenison, — saka Totss, — pusdienas laikā aiziesim pie Tali un Lēstas un pirms aizbraukšanas mazliet papļāpāsim. Tu taču viņus neesi ilgi redzējis un viņi tevi tāpat. Iepazīsti­nāšu arī ar Kipela kungu. Viņš ir Tosova vai Nosova bijušais veikalvedis, ļoti jocīgs vīrs.

— To var, — Tenisons nospriež. — Nekā liela man vairs nav ko pirkt, āda un izkaptis jau ir, vēl vajag iegādāties raugu un reņģes, Aizpuru saimnieks, garām braucot, ievels mucu ratos. Nu jā, apikāta nav mājās, tas esot izbraucis za|umos un atgriezīšoties tikai nā­kamnedēļ. Arī acu klīnfkā vajadzētu iegriezties, man laikam smiltis iebirušas acīs, sūrst kā velni, bet tur var aiziet arī citreiz, kad būs pa ceļam pie apikāta. Nu jā, iegriezīsimies arī pie Tali un Lēstas, tikai vispirms jānopērk reņģes.