Oskars Lutss - Vasara

— Nu un tad? — Totss tālāk pratina.

— Tad … Tad es, kaut arī pēc dabas nepacietīgs, devu vecajam rakstniekam milzum daudz laika manu

darbu izskatīšanai. Nolēmu nekļūt uzbāzīgs, jo vecam rakstniekam, kam jau ir ciets pamats zem kājām, pēc manām domām, tiešām bija pārāk maz laika, lai izla­sītu svešus rokrakstus. Kādā jaukā dienā vairs nespēju novaldīties un, elpu aizturējis, iegriezos pie sava amata brāļa un tēvišķīgā padomdevēja. Vecā rakstnieka nebija mājās, bet man katram gadījumam pajautāja, kāda iemesla dēļ esmu atnācis. Tā un tā: «Pirms kāda laika atnesu darbus … izskatīšanai.» — «Ak tā, jā, jā, mans vīrs par to stāstīja.» Pēc dažiem mirkļiem mans rokraksts ar laipnu smaidu tika pasniegts pa durvīm man atpakaļ. «Mans vīrs ļoti atvainojas, laika trūkuma dēļ viņam nebija iespējams izlasīt jūsu darbus.» — «Ak šitā,» es saku un pieklājīgi piebilstu, ka es ar savu nā­cienu neesmu vēlējies cienījamo rakstnieka kungu stei­dzināt, bet iegriezos tikai tāpat garām ejot. Nu jā, vārdu sakot: «Es vēl varu gaidīt, vienalga, cik ilgi.» — «O nē,» skan atbilde, «mans vīrs lika pateikt, ka viņš šo rakstu vispār nevarēšot lasīt, jo viņa vecajām acīm tas esot par smalku.» — «Ak šitā,» saku jau otro reizi un domās nolādu savu sīko rokrakstu, ko reizēm pats uzskatīju par ļoti glītu un saprotamu. «Nu jā,» nonāku pie pēdējā slēdziena, «es varētu šo rakstu pārrakstīt lielākiem burtiem.» — «O nē,» namamāte smaida, «kā­dēļ pūlēties un tērēt laiku. Varbūt aiznesiet šo rokrak­stu kādam citam. Kā jau teicu, manam vīram ļoti maz brīva laika.» — «Ak šitā,» es saku trešo un pēdējo reizi, paklanos un atmuguriski izeju no sava amata brāļa priekšnama. Jupis zina kādēļ daži cilvēki aizmirst savu lepnumu, kad viņi nokļūst neveiklā situācijā?

— Kīrs šādos gadījumos vienmēr bīda labo sānu pa priekšu, — Totss secina. Tali pasmaida un sāk šķirstīt kādu biezu grāmatu.

Skolas biedru sarunas iztraucē satrauktas balsis aiz atvērtā loga. Pavecs vīrietis pie pumpja atstāsta kaimiņam kādu noti­kumu, pie kam viņš savu runu pārsāla stipriem izteicieniem, kas tiek adresēti kādai trešai personai. Balsis ar katru brīdi pieaug skaļumā, kamēr runātāji sāk ķērkt. Cik var nomanīt, strīda dalībnieku skaits aizvien pieaug, jo tagad vīru balsis sāk nomākt spiedzīga koloratūra, kas, liekas, ir uzņēmusies galveno partiju balsu jūklī. Vis­dažādākās noskaņās atkārtojas viens un tas pats vārds: līdaka.

Skolas biedri ieklausās.

— Diezin ko tas Kipels tur atkal nemās, — Tali īgni bilst.

— Ai, tā ir parasta lieta. Kipels kārto rēķinus ar kaimiņiem, — Lēsta smaida. Totss pieiet pie loga, iz­stiepj kaklu un paraugās ārā. Kipels stāv pie sūkņa aci pret aci ar vīru piķainajā priekšautā, nikni rājas un vicina pa gaisu zivi. Mazliet tālāk stāv veļas skalotāja ar mitru veļas vīkšķi. Sētas mājiņā uz palodzes skaļā balsī čivina jauna sieviete ar bērnu uz rokām. Ielas pusē pie mājas kāpnēm stāv resna kundze sārtu seju, ar brillēm uz acīm; viņa laiku pa laikam raida brīdi­nošus izsaucienus strīdinieku virzienā. Kundze mīņājas no vienas kājas uz otru un nervozi žvadzina atslēgu saišķi. No otrā stāva raugās lejup sirms večuks kara­vīra mundierī. Mazs kaķēns slienas stāvus gar Kipela stilbu un skūpsta zivs asti.

Pēkšņi vīrs ar pikaino priekšautu paceļ siksnu, ko tas slēpis aiz muguras, un iešauj Kipelam pa stilbiem. Kaķēns ieņaudas, uzmet kūkumu un nozūd. Tajā pašā

mirkli ari sitējs saņem savu tiesu: atskan varens blīk­šķis ar zivs asti, kurpnieka seju izdaiļo mitras gļotas. Nākamajā mirkli Kipela kaklu skar slapjā veļas grīste, kas paliek karājoties uz viņa pleca.

— Hm-hm, hū-hū-hū! — Totss smejas.

— Ko viņi tur dara? — Tali jautā. — Plūcas?

— Nieki vien, — muižas pārvaldnieks atteic, vēl vai­rāk izstiepdams kaklu, jo mājas stūris draud noslēpt jautro ainu. Pēc brītiņa Kipels, neizlaizdams no rokām zivi, atstāj kaujas lauku.

— Tā ir viena mūžīga žuļiku banda te pagalmā! — viņš saka, pārkāpdams slieksni. — Nočiepuši, sātani, man zivi no ledus — vāri nu zupu vai taisi cepeti. Nu tad es uztaisīju vienu varenu blīkšķi nelaiķes piemiņai un trāpīju tieši tam, kam vajadzīgs. Piķis viņu zina! Viens otru apsūdz. Trešais apgalvo, ka man otras zivs nemaz neesot bijis. Vai tā ir kārtība? Ja es būtu saim­nieks, es aiztriektu ratā šo jūdasu bandu, lai godīgiem cilvēkiem būtu miers!

— Ak, ko jūs ņematies, — Tali atmet ar roku. — Pil­nīgi pietiek ar vienu zivi.

— Tā! Pietiek ar vienu zivi! Ar puszivi arī pietiek virumam, taču tā vairs nebūs uhā, bet. .. Es nezinu, kas tā būs, bet uhā tā nebūs. Es jums būtu pagatvojis vakariņās smalkas riktes, bet šī nolādētā sēta mudž no visādiem zagļiem un bandītiem, kas čiepj visu, tik­līdz tiem uzgriež muguru. Neko darīt, mēģināšu kaut ko sabrūvēt no tās pašas vienas zivs, ja jau reiz esmu apsolījis. .

Tēvocis Kipels sirdīdamies ieiet savā vigvamā un spēcīgi piecērt durvis.

Pēc dažām minūtēm draugi dzird viņu sacērtam kādu preču kasti, lai sagādātu kurināmo vakariņām.

— Tā tas notiek katru dienu, — Tali saka. — Vēlāk nāks pie manis sūdzēties.

— Kāpēc sūdzēties, pats taču saplūcās? — Totss brīnās.

— Kipels ir Tali kastelāns, ekonoms, adjutants… vārdu sakot, viņš ir Tali īrnieks, — Lēsta paskaidro.

— Viņš man teica, ka senāk esot strādājis pie Tosova vai Nosova par veikalvedi, — Totss pastāsta. — Bet man tas vienalga — mēs nepabeidzām iesākto sarunu. Vai tiešām tu nevari panākt, ka tavus darbus iespiež?

— Esmu visādi izmēģinājies. Man neatliek nekas cits kā vienīgi stenēt un vaidēt, un plātīt rokas.

— Nu, nu, — muižas pārvaldnieks mēģina draugu uzmundrināt un pārliek savu išhiasa piemeklēto kāju pār otras kājas celi, atbalstīdams muguru pret dīvāna atzveltni, — varbūt stāvoklis vēl nemaz nav tik bez­cerīgs. Padomu var atrast allaž, ja tikai pienācīgi meklē. Vajag mācēt spārdīties, tad izkulsies cauri visur. Jā … Tikai vienā lietā neviens nezina padoma — ne es, ne kāds cits. Es vairs neesmu vakarējais, Krievijā dzīvodams, esmu daudzko pieredzējis un pats reizēm pēries kā pliks pa nātrēm, bet, kā redzat, esmu izspru­cis ar veselu ādu, tikai nezinu, ko iesākt ar šo trīskārt nolādēto Paunveres skroderi. Nu jā, tas nav galvenais. Kā liekas, jūs vēl atceraties — es senāk daudz lasīju visādas grāmatas par velniem un raganām, arī indiāņu stāstus. Dzejojus gan nelasīju, tas tiesa. Tos lasīšu tad, kad iznāks tava grāmata. Tagad atceros, ka uz šo grā­matu vākiem bieži bija rakstīts: izdevusi tāda un tāda grāmatu tirgotava. Piemēram: Lākmaņa izdevums … Tas ir: Lākmanis nopirka no kāda rakstnieka viņa sa­cerējumu, iespieda to un grāmatas pārdeva. Vai nav tiesa?

— Ir.

— Bet ja tu, Lēsta, tagad saņemtos un nodrukātu savu darbu uz paša rēķina? Tad tev būtu jāsedz izde­vumi par papīru un drukāšanu. Vai tā ir?

Lēsta pamāj ar galvu.

— Nu redzi, tad tev pašam būtu tiesības pārdot šīs grāmatas. Tad tu, kā sacīt, būtu pats sev saimnieks un varētu parādīt izdevējiem garu degunu. Nē, iznāk, ka tu pats tad būtu arī izdevējs. Galvenais ir grāmata, kas to izdevis, — nav svarīgi.

— Ak Tots, Tots! — Lēsta iesaucas, viņa acis iemir­dzas. — Tavs padoms ir ģeniāls. Bet šo plānu mēs abi ar Tali izperējām jau pirms tevis.