Oskars Lutss - Vasara

— Tots, kur tu esi?

— Seit, — atskan balss no grēdas.

— Ko tu tur dari?

— Neko. Ko man darīt? Kas bija darāms, ir jau iz­darīts. Te var gluži labi šļaukāties. Kaut gan gulta ir mazliet par īsu.

Veikalvedis un skolas biedri rāpjas pāri izsvaidīta­jām kastēm palīgā cietējam.

Totss patiešām šļaukājas Kipela gultā, izslējis pret griestiem tievās kājas.

— Vai sasities? — Lēsta jautā.

— Jā, briesmīgi, — cietējs saviebjas. — Tūlīt at­stiepšu kājas. Tikai pie reizes saziedojiet arī zārkam. Tali, nu tu esi tur augšā un es esmu šeit apakšā, paņem zīmuli un pieraksti: nelaiķis — pieci rubļi piecdesmit kapeikas. Hm-hm-hm … hū-hū-hū …

— Jokus dzen, velns tāds! — nodārdina Tenisons. — Re, viņš tak smejas.

— Jā, nu, — saka gulētājs. — Kas tad man varēja notikt? Ielidoju gultā kā pūpēdis. Vajadzēja pakaisīt salmus apakšā, ja baidījāties, ka nenositos.

Viņš pūzdams un stenēdams pierāpjas pie galda, iedzer malciņu «pret nelabu dūšu» un saka:

— Tas viss ir ļoti jauki un aizkustinoši, bet es vēl neesmu dzirdējis, ka ar tukšiem solījumiem kādam būtu kas līdzēts. Tenison, velc ārā deņķelbūku!

Runātājs izvelk no azotes lielu, apdilušu «portfeli» un uzliek uz galda četrus divdesmitpiecniekus. Tenisons nopūšas, neveikli palūkojas apkārt un tad atkāpjas istabas kaktā pie tīklu āža.

Baidīdamies no zagļiem, viņš noslēpis savu naudu tik dziļi un pamatīgi, ka vispirms jāatpogā neskaitāmas pogas un podziņas, pirms nauda nokļūst dienas gaismā. Vairākas reizes rūpīgi pārskaitījis apsolīto summu un nolicis atlikumu agrākajā vietā, viņš sapoš apģērbu un gausi aizpogājas.

— Nu, te tā ir, — viņš saka, nolikdams naudu uz galda. — Ja gribi, pārskaiti.

— Paldies! — Lēsta pateicas. — Lai tev veselība!

— Tā, — Totss turpina. — Tagad pieliec tu savus piecdesmit rubļus klāt, vēlāk Tali iedos arī savējos, pēc tam aiznes Lākmanim sveicienus arī no manis un pa­saki viņam, ka Totss drīz atvērs pats savu drukātavu un uzliks savu ķepu visām trim guberņas drukātavām. Ielejiet man fiksi vēl vienu čarku — es redzu, debesis sāk skaidroties, — tad apjozīšu gurnus un taisīšos, ka tieku projām. Nekādu patikšanu man šī mājās brauk­šana nesagādā, bet ko tu padarīsi: vecais sāks ņurdēt — solījās nākt, bet nenāk. Tenisonam nav kur steigties, viņš ir kungs un brauks ar to … kā to sauca … sutas kumeļu vai vilcienu. Man kā caurkritušam pārvaldnie­kam jābrauc ar ādaini un, ja vēl ceļš ved kalnā, jā­stampā kājām. Tur neko nevar darīt: visi netiek kalna galā, citiem jānīkst purva malā, dievs ir radījis kā ba­gātos, tā nabagos. Bet, kad es atbraukšu nākamreiz, tad lai grāmata būtu gatava un lai es tūlīt dabūtu vienu eksemplāru līdzi, vienalga, vai uz Paunveri vai Krieviju, vai velns zina uz kurieni. Nu jā, nu, ja viesi mājās nesteigsies, tad balle nekad nebeigsies, vārdu sakot:

Nu, tētiņ, es nākšu, jo vakars ir vēls,

Negaisa nakti tavs pazudis dēls.

Būdiņa tukša, tumsā viss tīts …

Kipels turpina Totsa uzsākto dziesmu un plaši atver logu.

— Ja, lietus ir pārgājis, — viņš saka, — tikai vel mazliet smidzina. Žēl žēl, ka opmaņa kungam nav vai­rāk laika, citādi mēs abi aizietu uz Dubļupi nakts zvejā.

— Nekas, citreiz, — atbild muižkungs. — Citreiz atbraukšu ar tvaika kumeļu, tad vecais nevilksies astē un es palikšu uz divām trim dienām, varēsim pazvejot un apskatīt arī pilsētu. Bet šoreiz — palieciet veseli un dzīvojiet tik labi, cik vien varat.

— Sveiki, sveiki! — skolas biedri un veikalvedis krata Totsa roku. — Laimīgu ceļu! Zirgs būs atpūties, tiksi ātrāk mājās. Visu labu!

— Nu, ar to mājās tikšanu tā ir, kā ir, — muižkungs groza galvu, virzīdamies uz durvju pusi, — ratos mil­zīgs reņģu vezums, kverni ar savu veco tur augšā kā pērtiķis uz leijerkastes — pielūko, ka nepārlūzt ass vai kleperis neizlaiž garu, piķis zina kas var atgadīties ceļā. Brauciens uz Paunveri ir garš kā nedēļa starp divām svētdienām, tagad pēc lietus ceļš būs vienos dubļos — dievs zina vai mēs vēl kādreiz redzēsimies šajā saulē. Iedomājieties, ja es no tās mucu grēdas pa galvu pa kaklu nolaižos lejā un muca uzkrīt uz vēdera, tad es pārplīsīšu kā pūslis vai… kā viņu sauca … kā skrodermeistara Ķīra svārku pakaļa. Tas bija labi, ka ievingrinājos sēdēt uz kastu grēdas, tagad vismaz es protu nogāzties, tikai diemžēl visur nav gultas. Un to es tev pasaku, Tenison: tiklīdz manīšu, ka ādainis sāk pagurt, es tavas reņģes izkaisīšu uz ceļa. Citreiz, ga­rām braukdams, varēsi atkal savākt, jo tas, kurš vēju sēj, tas vētru pļauj, un, kurš reņģes sēj, tas siļķes pļauj.

— Ak tu tarkšķi tāds! — Tenisons šķendējas. — La­sies ātrāk projām.

— Iešu jau, iešu, ķēms, — atbild Totss, pienākdams pie galda, — vai es varu palikt, ja vecais gaida. Bet, vot, ko es vēl gribēju teikt — gandrīz būtu piemirsis — nu jā, nu, tu solījies sūtīt zīmīti uz Sārēm?

— Nav vajadzīgs. Pasaki tāpat, lai atsūta naudu.

— Labi, bet cik? Varbūt vēlies, lai Sāres tēvs pārdod mājas un naudu atsūta tev?

— Nu … saki: simt rubļu.

— Darīts! Bet es vēl gribēju atgādināt, ka … tur … pats zini… mazliet tālāk … tur . .. Rajās …

— Lai jau paliek. Pasveicini.

— Bet ja viņa jautās, kad atbrauksi, vai ko tam­līdzīgu?

— Saki, ka … drīz.

— Lieliski!

Mājās Totss no mātes uzzina jau­nas baumas, kurām nav nekāda pamata. Viņa esot vakar, tas ir, otrdien, bijusi Paunverē, un tur sievas bodē stāstījušas, ka Raju Tēle precēšot skrodera Ķīra ve-

cāko dēlu. Vispirms Georgam gan esot jāaizbrauc uz Krieviju un jāizmācoties par muižas pārvaldnieku, bet derības notikšot jau svētdien. Viņa, Jāzepa māte, nezi­not, vai tie esot meli vai patiesība, bet sievas esot tā stāstījušas un vēl piebildušas, ka tie nu gan esot brī­numi.

Totss klausās šajā stāstā ar lielām bažām, turklāt viņam ir tāda sajūta, it kā kāds būtu uzmetis cilpu kaklā un žņaugtu nost. Viss varēja notikt, pat zagļi va­rēja viņa prombūtnē ielauzties Aizpuros, bet šīs bau­mas … tās viņu pilnīgi satriec.

— Neko darīt, — viņš beidzot saņemas, — pasaulē būs viena skroderkundze vairāk.

_— Nē, — atbild māte. — Nevis skroderkundze, bet pārvaldnieka kundze, kad Jorhs būs atgriezies no Krie­vijas.

Ak jā, — tas arī vēl! Pirmajā brīdī viņš to neapjēdz, ka Kīrs grib braukt uz Krieviju un mācīties par muižas pārvaldnieku. Kīrs — pārvaldnieks! Kīrs — muižas pārvaldnieks! Kīrs — muižkungs, Kīrs — ministrs, Kīrs — ķēniņš!

Nē, Kīrs — dieva vietnieks; ja jau Kīrs var kļūt par muižas pārvaldnieku, tad tikpat labi viņš var kļūt arī par ķēniņu. Viss var notikt: var izcelties ugunsgrēks un ielauzties zagļi, un galu galā arī tas, ka Raju Tēle kļūs Ķīra sieva, — ej nu sazini, kas sievietēm reizēm

iešaujas galvā, — bet stāsts par muižas pārvaldnieku būs tikai joks; tiesa, rupjš, muļķīgs joks, tomēr joks.

Pirmajā karstumā Totss grasās skriet uz Rajām un apjautāties Tēlei, kur šīs nevalodas cēlušās un vai tā ir taisnība. Bet drīz vien viņš atmet šo nodomu: ej nu sazini, vai viņš, šīs svaigās ziņas satraukts, spēs pie­nācīgi uzvesties, varbūt, runājoties ar Tēli, sāks vaidēt un stenēt, un samuldēs diezin ko. Protams, varētu arī notēlot, ka viņš ir auksts kā varde, un tā … iztaujāt aplinkus, it kā garām ejot, bez tam viņam jānodod svei­cieni no Tali, bet… bet… Bet ja viņš sarunas laikā pēkšņi saviebsies, pavisam netīšām? Nē! Nē, nē! Sis nodoms neder. Viņš nodos sveicienus tad, kad galva kļūs mazliet vēsāka, patlaban tā ir kā pakulu ērkulis un griežas riņķī kā ritenis. Ar tādu pauri neviens prā­tīgs cilvēks nerādīsies pasaulei, tad jau labāk apsēsties uz šķūnīša sliekšņa un pagrauzt skābeni. Nē, ja viņam to būtu stāstījis kāds cits, tad varētu domāt — kāds grib viņu kaitināt, bet viņa paša nelaiķa māte — pti, kaut tevi jods! Nē, ar tādu galvu nav ko iesākt —• nu jā, viņa paša miesīgā māte tikko teica, sak, tā un tā. Māte to uzzinājusi no ciema sievām, jā … bet ciema sievas arī neķer visu no zila gaisa, ko tādu viņas pašas nekad nespētu izdomāt. Kaut kas laikam tomēr būs no­ticis šajās divās dienās, kamēr viņš bija pilsētā. Bet kas — jods zina. Muižas pārvaldnieks košļā uz šķūņa sliekšņa skābenes, gundegas, pelašķus, vēršmēles, asinszāles, kumelītes, vībotnes, ceļmallapas, smilgas un visas pārējās zāles un puķes, ko vien viņš var aizsniegt ar roku.