Oskars Lutss - Vasara

— Kas tas varētu būt? — muižas pārvaldnieks brīnās.

— Nezinu, — zvaniķis atteic. — Acs tik tālu ne­sniedz.

— Tas … tas … — čukst muižas pārvaldnieks, — tas ir Kīrs. Ko tas mūlāps te meklē?

— Re, nu, — kā vilku piemin . ..

Labrīt! — Kīrs saka un paceļ platmali ar šauro maliņu.

— Labrīt, labrīt, skodermeistar! — Lible atņem sveicienu. — Nu, ko laba dzird?

— Nekā sevišķa, — rudmatis dzīvoju no dienas dienā. Jāteic, tagad es vairs neesmu skrodermeistars, bet gan Jāzepa amata brālis. Senāk bijām tikai skolas biedri, bet tagad arī amata brāļi. Tātad biedri un arī brāļi.

— Oho, — Lible brīnās, — kāds pārsteigums! Kā tad jus tik pēkšņi nokratījāt skrodera fraku un kļuvāt par muižas pārvaldnieku? Tas, nudien, ir jaunums, kaut ko tādu es šodien dzirdu pirmo reizi. Laikam tāpēc aiz- viņnakt redzēju tādu ērmotu sapni; no rīta sacīju Ma­rijai: «Iegaumē, drīz mēs uzzināsim kaut ko jaunu.» Un, re, te tas ir! Jorhs nav vairs skroderis, bet muižas pārvaldnieks.

— Nu, — Kīrs tīksminās, — vai tad jūs to vēl ne­esat dzirdējuši? Viss ciems runā.

— Nudien, pirmā dzirdēšana, — zvaniķis pagroza galvu. — Varbūt jūs ko zināt, Totsa kungs?

Totss parausta plecus un pakrata galvu. Kīrs atbal­stās pret spieķi un uzmanīgi vēro sēdētājus. Abi šie pērtiķi uz šķūņa sliekšņa tīšām izliekas par muļķiem, kaut gan zina visu. Nav iespējams, ka Lible, šis mūžī­gais okšķeris, neko nezinātu par viņa precībām. Nu, vienalga, lai dara, kā zina, — tas neko negroza; viņš ir gatavs iepriecināt draugus un pastāstīt visu pats ar savu muti.

pasmīn. — Tāpat vien

— Kāds tur brīnums, — viņš iesāk, — drīz aiz­braukšu uz Krieviju un kļūšu par muižas pārvaldnieku. Jā, jā, lai kļūtu par pārvaldnieku, tur nevajag nekādas burvestības. Izglītības man diezgan un pat vairāk nekā vajag. Dažs labs šajā ziņā netiek man ne tuvu, bet, paskat, jau pārvaldnieks; tas nekas, ka viņš tikai vienu gadu apmeklējis draudzes skolu.

— Njā, — nospriež Lible, — ko nu par izglītību, bet tas bija kā zibens no skaidrām debesīm. Pletīzeri kaktā — un pārvaldnieks gatavs!

— Vai nu kā zibens, vai pērkons, — Kīrs ierauj galvu starp pleciem, — bet tā tas ir.

Rudmatis ar patiku noraugās skolas biedra saīgušajā sejā un tad pēkšņi izgrūž:

— Atnāciet svētdien uz Rajām, gan tad uzzināsiet visu. Būtu vēlams tā uz vakara pusi… ap pulksten pieciem. Parunāsimies tur. Pie vīna glāzes un alus pu­deles valodas ritēs gludāk. Jā, jā.

— Uz Rajām? … — Lible iepleš acis. — Pie vīna glāzes un alus pudeles? …

— Jā, jā, — Kīrs ieīdas, — uz Rajām, uz Rajām.

— Nē, nu, — atbild Lible, — pie vīna glāzes un alus pudeles — to es saprotu, bet kāpēc uz Rajām? Jūs tā­pat vien pajokojat un, protams, vēlaties, lai mēs aiz­ejam pie jums uz skrodera māju. Vai nav tiesa?

— Nē, nē — uz Rajām.

— Hm… Nu, vai es neteicu sievai, ka drīz mūs pār­steigs savāda ziņa? Viņa, niekkalbe, negribēja ticēt, sak, ko nu uzplijies, nekā savāda nav un nebūs. Te uz­reiz — nāciet svētdien uz Rajām ietempt vīnu un alu. Nē, sit mani nost, bet es vēl nespēju to aptvert. Uz Ra­jām… Hm… Varbūt Totsa jaunskungs kaut ko no­jauš?

Totss atkal parausta plecus un cītīgi košļā smilgu.

— Vai tikai tur Rajās, — zvaniķis viltīgi piemiedz aci, — nu jā, vai tikai tur Rajās nenotiks derības… vai kas tamlīdzīgs, ko? Ehē, tagad man tā bilde kļūst mazliet skaidrāka.

— Kas zina, — skroderis pietvīcis pasmaida, — var būt, ka uzminējāt.

— Ahā! — zvaniķis skaļi iesaucas. — Tātad no tu­rienes pūš vējš! Nē, nu es zinu, kāpēc uz Rajām. Ko t jūs neteicāt tūlīt? Man no lielas gudrošanas gandrīz pārsprāga galva. Ahā! Tā, tā! Redziet, Totsa kungs, jūsu skolas biedram veicas.

— Redzu jau, redzu, — sadrūmis atbild pārvaldnieks. — Vēlu laimes!

— Jā, daudz laimes! — pievienojas arī zvaniķis.

— Pateicos! — rudmatis pieklājīgi paceļ cepuri.

— Nē, nu tas jau ir kaut kas! — zvaniķis iekaist aiz­vien vairāk. — Vēlu tik daudz laimes, ka ne rokāfn pacelt, ne uz muguras panest, un … veselu lērumu sar­kanmatainu knēveļu. Bet, ej tu sazini, varbūt bērni ne­maz nebūs rudām galvām, jo Tēle tak ir gaišmate. Bet tas nav svarīgi, gan redzēsim, kad šie sāks nākt un kad kāds jau būs klāt.

Kīrs tumši pietvīkst un, novērsies sāņus, vēro veco ozolu.

— Jā, jā, — zvaniķis turpina, — paskat, stārķis jau gaida pavēli. Nu jūs, Ķīra jaunskungs, tā sakot, stāvat ar vienu kāju laulības ostā, tāpēc pacentieties labi aši nodot pasūtījumu — tad būs laikus gatavs, pakamp kā no groza.

— Hm-hm-hm! — Totss smejas un pagriežas ar seju pret šķūni.

— Jūs pārspīlējat, Lible, — Kīrs rūgti pasmīn.

— Dievs pasarg, vai es pateicu ko sliktu? Bērnu ra­dīšana nav netikums vai cilvēku izdomāts niķis; tā ir nolicis pats debesu tēvs un devis zīmi Ādamam. Kas man, vecam bukam, ko pārspīlēt — pašam draiskule mājās, drīz vien tautās vadāma. Pa šo ceļu būs mums jāiet visiem, teica vecmeita, kad kāzinieki pabrauca ga­rām. Tur nav ko kaunēties. Svētdien mēs abi ar Totsa jaunkungu būsim Rajās kā likts un tad aprunāsimies. Šodien man nav citu bēdu kā ātrāk nokļūt mājās un sa­rāt sievu, lai citreiz nemelš niekus, pļāpa tāda. Tur nav nekā savāda un arī nebūs!

— Svētdien noteikti atnāciet, — rudmatis piekodina. —• Ko es vēl gribēju lūgt: jā, vai skolas biedrs nebūtu tik laipns un neuzrakstītu man kādu ieteikuma vēstuli. Ja mans skolas biedrs runā taisnību, tad viņš ir kalpo­jis vairākās Krievijas muižās un viņam ir pazīstami daudzi muižkungi. Ja Totss man iedotu līdzi kādu pa­pīru, viņi uzņemtu mani laipnāk, protams, ja nesagādā skolas biedram liekas pūles …

— To var, — Totss piekrīt, saviebdams seju. — Ja tu vari pagaidīt, tūlīt uzrakstīšu vēstuli Ivanovam.

— Nē, nē, — Kīrs atgaiņājas, — pie Ivanova es ne­gribu, viņam galvā ir išiass, un, ja nu šim pagadās pie rokas kāds sitamais, tad …

— Išhiass, nevis išiass! — muižas pārvaldnieks iz­labo. — Nu jā, goda vārtus jau tur tev neviens necels, tas skaidrs, bet strādāt tomēr var, ja vien grib, tomēr, ja kāds brauc uz Krieviju tikai tādēļ, lai iegūtu pār­valdnieka titulu, tad nav vērts pūlēties.

— Nē, pie Ivanova es negribu.

— Nu, bet citu tik labu paziņu man nav.

— Gan viss nokārtosies, — zvaniķis iesaucas, — vai Ķīra jaunkungam jau nav gatava kāda ieteikuma vēs­tule?

— Ir, ir, — atbild Kīrs, — tomēr, jo vairāk, jo labāk: ja nepalīdzēs viena, palīdzēs otra.

— Nē, nu, ja jau tev ir, — Totss gari novelk, — tad man nav ko pūlēties. Pietiek ar vienu labu ieteikumu.

— Jo vairāk, jo labāk, — smejas Kīrs, ieraudams galvu plecos. — Cilvēkam, kurš nolēmis doties tālā ceļā, jābūt pienācīgi sagatavotam. Kad tu vairs negri­bēji mācīties skolā un aizbrauci uz Krieviju, arī tev taču bija kabatā kāds papīrs, vai ne? Ja nemaldos, tu kād­reiz stāstīji par savu Krievijas tēvoci, krusttēvu vai?…

— Vislabākais ieteikums īstam vīram ir viņš pats, — Totss uzsver. — Ja būsi sliņķis, tev nelīdzēs pat sep­tiņas ieteikuma vēstules. Un, otrkārt, kā lai varu tevi ieteikt? Es tikai zinu, ka tu esi skroderis un proti šūt svārkus un bikses.