Oskars Lutss - Vasara

— Manis dēļ sāksim kaut vai rītdien. Nositīsim diVas mušas ar vienu cirtienu: novāksim no papuves akmeņus un iegūsim materiālus kūtij. Sitā, Totsa kungs! Esmu

gan salīdzis izvest mēslus un sapļaut sienu Sārēs, bet, ja jums ir stingrs nodoms pārbūvēt kūti, tad es viņiem atteikšu un nākšu uz Aizpuriem. Bēres vai svētva­karu — tos var iezvanīt arī Mare. Un kam gan tagad viskarstākajā darba laikā atliek laika nomirt?

— No sava nodoma es neatkāpšos, — muižas pār­valdnieks apsolās. — Neko darīt. Kūts var sabrukt kuru katru mirkli.

— Tiesa, tiesa! — zvaniķis apstiprina. — Sāksim kaut vai rīt. Nevajag vilcināties, jo mēsli jāizved tūlīt. Šodien pat aiziešu uz Rajām un palūgšu akmens skal­dāmos urbjus — domāju, tie viņiem būs saglabājušies kopš mājas celšanas. Tad vēl iegriezīšos pie kalēja tos uzasināt. Pārvaldnieka kungs lai sagādā biszāles un, ja domā, ka viņš tiks ar to galā, lai uztaisa arī akmeņu vedamo rāmi, ziniet, tādu … ar diviem patieviem baļ­ķiem blakus…

— Zinu, zinu, — Totss viņu pārtrauc. — Viss tiks izdarīts, kā nākas. Tikai žēl, ka nepārvedu no pilsētas šaujamo pulveri. Nu, tukšā jau nepalikšu. Ja neizdosies sadabūt šeit pat, tad atvedīšu no pilsētas.

— Rīt ir sestdiena, — Lible prāto. — Labi… sest­diena … Bet, ja mēs esam kaut ko stingri nolēmuši, tad nedrīkst kavēties. Sāksim jau rīt no rīta. Neaiz­mirstiet, Totsa kungs, ka mēs esam tikai divi. Uz kalpu nav daudz ko cerēt, viņam jāvago kartupeļi un jāpaveic vēl šis tas. Ja iegadīsies kāds brīvāks brīdis, varēs at­skriet palīgā, bet, kā jau teicu, uz viņu nav ko cerēt. Labi, ka tagad ir darba pārtraukums, — zemnieki at­velk elpu pēc pavasara sējas, lai tad ar jauniem spē­kiem ķertos pie mēslu vešanas, siena un rudzu pļaujas, citādi arī mūs pieliktu pie kāda darba un kūts būvi nāk­tos atlikt. Labi, rīt no rīta es ar urbjiem būšu klāt; iesim nu paskatīties, vai skroderis jau aizgājis.

Lible uzmauc cepuri galvā un mēģina saskatīt, kas notiek Aizpuru pagalmā.

— Ha, ha, ha! Skroderis ar savām derībām ir tādā pašā ķezā kā neprecēta meiča ar bērnu, jāslien vai sēta ap Raju ērberģi, lai svešie netiek iekšā. Ak tētīt, šito ugunīgo mīlestību! Tā jau kvēlo kā sakaitēts ķieģelis. Parauj jods, ja rudmatim kādreiz izdosies apprecēt šo

Raju freileni, tad … Es nezinu, tad tas būs septītais pasaules brīnums un tādā ģimenē bikses vienmēr valkās sieva. Ja jau viņa tagad spīdzina rudmati, ko tad darīs vēlāk? Nē, šitā būšana ir tik mīklaina un neizprotama, ka to nepratīs izskaidrot pat ķesteris.

— Rauj viņus jods! — pārvaldnieks atmet ar roku un atkal paraugās uz purva pusi.

— Pēc siena novākšanas, — viņš saka, — te vaja­dzēs izrakt dziļu grāvi un novadīt lieko ūdeni. Vēlāk varēs nosusināt purvu ar šķērsgrāvjiem un drenu cau­rulēm.

— Viss nāk ar laiku, — Lible secina, — vispirms uz­celsim kūti, gan tad redzēsim, ko darīt tālāk.

— Protams, — atbild Totss. — Vispirms kūti. Vai tomēr nebūtu labāk, ja mēs tūlīt uzceltu jaunu?

— Nē, — Lible pakrata galvu. — Labāk pamazām. Lai nauda pataupās arī citiēm darbiem. Ievērojiet, Totsa kungs, kad jūs sāksiet šeit rosīties, tad redzēsiet, ka ir vēl citas daudz nepieciešamākas lietas nekā jauna kūts. Nav vērts! Sis kumoss ir par lielu, kā jūs pats sacījāt.

— Darīts! Salabosim to pašu veco.

Uzkāpuši kalnā, kūts cēlāji uzzina, ka Kīrs jau aiz­gājis. Mare, kas to pavēstī, zina vēl pateikt, ka skro­derim bijusi tik skāba seja, it kā būtu sadzēries etiķi. Ak jā, šis teicis, lai Jāzeps ienākot pie viņa, ja rīt vai svētdien gadījumā došoties uz Paunveri.

— Lai iet, kas grib, — Totss nomurmina, — bet es tur vairs savu kāju nesperšu.

Pēc zvaniķa aiziešanas Totss apmaina savus samta svārkus pret sarkanu krievu kreklu, apjož ar siksnu un sāk taisīt akmeņu vedamo rāmi. Sarkano kreklu pār­valdnieks ir nopircis Tambovā par godu lielajam rakst­niekam un klusībā to dēvē par «Tolstoja kreklu». Pēc brīža Totsa plaukstās parādās tulznas, sāk sāpēt krus­tos tā, ka grūti atliekt muguru. Pārvaldnieks zina — katrs darbs, katrs sākums ir daudz grūtāks, nekā to var iedomāties. Kā par nelaimi, šodien tepat pagalmā rosās arī kalps un ik pēc brītiņa uzmet Totsam zobga­līgu skatienu. Totss izliekas, it kā nemaz neredzētu Miķeļa noslēpumaino smīnu. Ja viņš nepalīdzēja jau pašā sākumā, tad tagad jebkura palīdzība ir pilnīgi lieka.

Lai Miķelis dara, ko saimnieks liek, viņš, Jā­zeps, tiks galā paša spēkiem, kaut arī plaukstas tulznās un plecus spiež kā svins. Protams, būtu prātīgāk, ja viņš jau kopš paša sākuma būtu licis gājējus mierā, bet kā to varēja paredzēt, ka šeit dzīvo tādi tiepšas, kas nepilda pavēles. Nē, ar rīkošanu un komandēšanu Aizpuros neko nav iespējams panākt — to viņam vaja­dzēja saprast tūlīt. Sai atpalikušajā saimniecībā tiešām vajadzīgi darītāji, nevis rīkotāji.

Pret vakaru pārvaldnieks tomēr vairs neatraida kalpu, kad tas klusēdams sāk rosīties ap rāmi. Krievijas kungs ievēro, ka kalpam darbs sokas daudz ātrāk nekā viņam pašam. Arī šis šķietami vienkāršais uzdevums prasa savu izveicību un māku.

Pārvaldnieks nebilst saimei ne vārda par saviem no­domiem. Vispār pēc brauciena uz pilsētu viņš augām dienām klusē un neliekas ne zinis par mājniekiem. Jā­zeps klusē, tātad nepasaka arī nekā lieka.

Vakarā atnāk tēvs, nopēta rāmi un, pīpi pakšķinā- dams, apjautājas:

— Vai tu, Jāzep, sāksi akmeņus novākt, vai?

— Jā, — atbild dēls, pabeidzis darbu. — Abi ar Libli sāksim spridzināt akmeņus un mūrēt kūtij pamatus.

—Vai ir vērts pūlēties? — večuks šaubās. — Gan jau mēs paši tiktu galā.

Tukšā lielība jauno Totsu sadusmo. Pārvaldniekam jau ir gatava skarba atbilde; te sarunā iejaucas Jāzepa māte.

— Paskat, kāds lielībnieks! — saimniece, garām iedama, uzsauc. — Jau kuro gadu solās savest kārtībā kūti, bet nekā.

— Nē, es jau neko nesaku, — saimnieks padodas, — lai strādā vien, ja grib.

Aizpuru tīrumos sākas spraigs darbs. Lible pats izrok pirmo akmeni līdz pusei no zemes un ķeras pie urbšanas ar tādu sparu, ka neatliek laika noslau­cīt degunu. Pārējos akmeņus

atrok pārvaldnieks, viņš iesāk no lauka malas un lok­veidīgi virzās arvien tālāk. Cita pēc citas pārplīst vaka­rējās tulznas, tās briesmīgi sūrst, bet racējs to nejūt; no viņa atmiņas neizgaist kalpa zobgalīgais smīns, ausīs skan tēva zīmīgie vārdi: «Lai strādā vien, ja grib.» Vecais ar to nevēlējās pateikt neko citu kā to: dēlam šī aizraušanās drīz vien pāries. Lika pagaidīt! Ja darbs ir steidzams un reiz iesākts, tad jāpaveic līdz galam. Totss apsien mutautiņu ap sāpošo plaukstu un rok tālāk, dungodams dziesmiņu: «Posies, dvēsele, diena iet uz galu…»

Līdz brokastīm abi strādā bez apstājas. Laiku pa laikam Lible aši uztin smēķi un tad ar vēl lielāku sparu atsāk urbšanu. Līdz azaidam atkarībā no apjoma vai­rākos akmeņos ir izurbti lielāki vai mazāki caurumi. Pārvaldnieks nolēmis visu dienu tikai rakt, uz pirm­dienu viņš sadabūs vēl otru āmuru un sāks palīdzēt Liblem. Tikai ejot uz brokastīm, abi strādnieki pagūst pārmīt dažus vārdus.

— Ak jā, — saka Lible, uzlikdams svārkus plecos, — Totsa kungam sveicieni no Rajām. Lūdza, lai aiz­ejot, ja atliekot laiks.

— Hm! — Totss nomurmina.