Oskars Lutss - Vasara

— Labi, bet pasaki — kā tu man to aizliegsi? Ne­sāksi taču kauties?

— Man gluži vienalga. Esmu gatavs uz visu, — rud­matis apgalvo.

— Hm …

— Jā, dari, kā zini, bet uz Rajām es tevi šodien ne­laidīšu.

— Nē, nu, — pārvaldnieks prāto, — kādēj mums kau­ties, veciem skolas biedriem. Pie tam šodien ir svēt­diena. Ja būtu darbdiena, tad varētu mazliet pacīkstē- ties, bet tagad… uzvalks arī jauns, kā lai kaujas? Pārplēsīsi vēl manus svārkus, un tad es staigāšu tāpat kā tu — svārkos ar šķeltu asti. Nu, ja jau tu tik ļoti gribi, tad paiesim mazliet tālāk no akmeņiem un pacī­nīsimies tāpat pa draugam. Redzēsim, kurš kuru veiks…

— Nu, nu, — Kīrs tincina, — tas, kurš uzvarēs, ko tad viņš dabūs? Saki — ko viņš dabūs?

— Kas uzvarēs, — dabūs Raju Tēli.

— Lops!

— Nu, — pārvaldnieks iesaucas, — atkal slikti! Ko tu šķendējies, mīļais skolas biedri?

— Kā tu uzdrošinies, Tēle ir mana līgava! Varbūt tur, Krievijā, cīkstas līgavu dēļ, mūsu pusē tādu parašu nav. Pie mums par tādiem vārdiem gāž pa ausi.

— Oho! … Tevi, Jorh, vajadzētu iecelt par bruņi­nieku. Labi, pamēģināsim tā: ja es tevi nolikšu pie zemes, tad es iešu šodien uz Rajām; ja tu mani, tad neiešu.

— Esmu ar mieru.

— Nu, neko darīt, tad tikai līdīsim biezoknī un sāk­sim.

Skolas biedri ielien biezoknī un izvēlas piemērotu lau­kumiņu; galvenais, lai abi laužoties neuzkristu akme­ņiem, tad būs galva pušu un pierē puns. Totss pārlaiž skatienu pār laukumiņu un žigli aizsmēķē papirosu, lai pirms cīniņa ievilktu pāris kuplu dūmu. Viņš pat nepa­spēj ielikt papirosu kārbiņu kabatā, kad Ķīra tievās, taču sīkstās rokas apvijas tam ap vidukli kā saknes.

— Pagaidi, pagaidi! Neāksties! — sauc pārvaldnieks.

— Ļauj, lai izņemu papirosu no mutes, citādi izcepināšu tev acis.

— Nekā nebūs! — rudmatis nošņāc un par katru cenu tiecas nogāzt skolas biedru pie zemes.

— Laid vaļā, trakais! — pārvaldnieks iesaucas un ar izbailēm jūt, ka viņa kājas jau karājas gaisā. — Met mieru, pagaidi taču, ūja, jūdas, kur tu steidzies! Ļauj man novilkt svārkus.

— Nekā nebūs! — Kīrs iestenas, gandrīz pārliecināts par uzvaru. Viņa nodoms jau pašā sākumā bija uzbrukt skolas biedram negaidot, lai nogāztu pretinieku gar zemi ar pirmo svaigo spēku. — Nekā nebūs! Nekā ne­būs! Oh, ūh! Kur tu biji agrāk? Tad varēji novilkt kaut vai kreklu. Tagad tikai cīnies. Lauzies, sātan! Ūh, ūh!

Rudmatis sagriež apstulbušo muižas pārvaldnieku pāris reižu pa gaisu, tad no visa spēka triec pret zemi, it kā gribētu to iedzīt smiltīs. Totss nokrīt uz ceļiem un sāpīgi saviebj seju. Ko gan sacītu kādreizējie Paun­veres zēni, ja tie tagad redzētu savu varoni? Rudmatis Kīrs iedzen lepno Kentukijas Lauvu stāvus zemē kā sētas mietu! Totss ļauj papirosu kārbiņai izkrist no rokām un izdara ar kājām daudz neveiklu kustību. Šā­dai rīcībai nav citu rezultātu kā samīdīta papirosu kār­biņa. Kīrs spiež viņu ar savu ķermeni kā lietuvēns. Pār­valdnieks vēl drusku pakārpās, nometas te uz ceļiem, te rāpus, tad Kīrs, aizlikdams Totsam kāju priekšā, ar veiklu un ašu kustību nospiež viņu sēdus un nogāž uz muguras.

Ķīra uzvara būtu pilnīga un spoža, ja krītošais ienaidnieks nebūtu viņu uzrāvis sev uz krūtīm. Sajā pēdējā draudzīgajā apkampienā Totsa degošais papiross nokļūst tieši Ķīra nāsī. Skroderzellis iesprauslojas kā kaķis un zibenīgi uzlec stāvus.

— A-a, apčī! Apčī! Vai, vai, vai! — Rudmatis paiet mazliet sāņus, šķaudās, šņaukājas un slauka acis.—Ak tu nešķīsteni ar savu papirosu! — viņš lādas. — Ja tu zinātu, kā sāp! Vēl tagad nāsī čūkst. Ai, ai, vai! Apčī! Apčī!

— Uz veselību, mīļais skolas biedri! — gulētājs mie­rīgi atbild. Tad viņš atbalstās uz elkoņa, paņem sabra­dāto papirosu kārbiņu un mēģina atrast tajā kādu ve­selu papirosu. — Draņķis!

Kīrs pienāk tuvāk, slauka asaru pilnās acis un iesper Totsam ar kāju. Aiz dusmām un sāpēm rudmatainais līgavainis zaudē pēdējo savaldību. Ilgi aizturētais se­nais naids pēkšņi noārda visus šķēršļus. Samērā viegli gūtā uzvara pavedina viņu uz nepārdomātu rīcību: gu­lētājs saņem vēl otru kājas spērienu, bet jau daudz sāpīgāku par pirmo.

Uzvarētā Totsa pacietība un miers ir pilnīgi aizkus­tinošs.

— Gulošo nedrīkst sist, — viņš saka, aizsmēķēdams papirosu. — Tava paša vaina. Kādēļ uzbruki tik ne­gaidot? Pateicies dievam, ka papiross tev neizsvilināja acis. tad tu tagad būtu akls kā Sota. Bet nu ir iācelas augšā, citādi mani svārki tā saburzīsies, ka nedrīkstēšu Rajās vairs rādīties.

— Rajās? Kā tu drīksti iet uz Rajām, ja es tevi no­liku zemē? — Kīrs izvalba acis.

— Nu jā, noliki zemē! — muižas pārvaldnieks pa­smaida un pieceļas. — Tu pārāk steidzies un neļāvi man atjēgties. Piķis parauj, vai tu patiešām iedomājies, ka esi stiprāks par mani?

— Protams, ka stiprāks, ja jau es tevi nogāzu gar zemi.

— Nolemts! Domā, ko gribi, bet es iešu uz Rajām. Un iegaumē: tagad tev gaidāms viens kārtīgs pēriens par to, ka tu iēspēri man ar kāju. Jānomet svārki, citādi tu man atkal uzklupsi paslepus un tos saburzīsi. — It kā apstiprinādams savus vārdus, Totss tiešām sāk no­vilkt svārkus, taču visu laiku iešķībi šķielē uz skolas biedru, kurš vēl vienmēr šķaudās. Šķiet, ka pārvald­nieks nojauš ko ļaunu, jo roka aši ieslīd atpakaļ pie­durknē, — viņš pamāj ar galvu un noslēpumaini pa­smaida. Izrādās — viņam taisnība: nākamajā acumir­klī saniknotais skroderis no jauna metas virsū. Šoreiz uzbrucējam neizdodas tik spoži kā pirmīt. Pārvaldnieks izspļauj papirosu no mutes un apcērt rokas ap skro­dera tievo vidukli: ja vajadzētu, viņš varētu savas ro­kas sasiet mezglā uz pretinieka muguras, jo skroderis ir tievs kā pātaga. Bet — jupis zina! — arī skrodera rokas liekas sīkstas kā siekstas. Šis mākoņu stūmējs Totsa prombūtnē ir varen pieņēmies miesā un garā.

Pāris minūšu draugi bez panākumiem mīņājas uz vietas: Kīrs cenšas aizlikt pārvaldniekam kāju priekšā, bet šo triku Totss pazīst jau kopš skolas laikiem. Skro­derim apsvilinātā nāss vēl vienmēr sūrst, un viņš bir­dina asaras. No deguna pār lūpu velkas tieva, gara strūkliņa. Uh, ūh, ūh! Abi briesmīgi sten, it kā tie veltu pret kalnu kādu lielu, smagu akmeni; apkakles un kak­lasaites sagriezušās greizi, cepures atstumtas pakausī, uz pieres mirdz sviedri. Trr! Kaut kur plīst drēbe, no­krīt poga, kas tūlīt tiek iemīta zālē. Tad Kīrs elšot ierauj rīklē odu, sāk klepot un uzspļauj uz pretinieka melnajiem svārkiem. So starpgadījumu pārvaldnieks izmanto savā labā. Viņš saspiež skroderi no visa spēka, pagriežas sāniski pret Ķīru, uzceļ skolas biedru uz sava labā gurna un triec pret zemi.

Kritiens Ķīru apdullina. Kad tas atjēdzas, Totss sāk rāties:

— Nu redzi, vai es neteicu, — viņš saka, berzēdams skolas biedra ausis, — cīkstēsimies kā draugi. Bet tu uzbrūc paslepus kā vilks. Redzi nu. Tagad tu esi gar­šļaukus kā siļķe un jods zina vai maz varēsi piecelties.

— Tu, sātan! — rudmatis iebrēcas. — Netrin ausis!

— Nē nu, — Totss atsaka, — kāpēc lai es netrītu tev ausis, ja tu man spēri ar kāju? Pag, pag, es tevi vēl apsvilināšu ar nātrēm. Sitā!

— Ai, ai! Rimsties jel!

— Ai, nē! Tas tikai sākums, mīļais skolas biedri. Es pacietu visas tavas pārestības, nu ir tava kārta. Pacie­tību, pacietību, dārgais skolas biedri! Caur ciešanām — pie zvaigznēm. Vai nav tiesa, mm, a?