Oskars Lutss - Vasara

— Kādu laimi? — Tēle brīnās. — Kas šeit par svi­nībām?

— Lai nu paliek, — Lible atteic, — jūs pati labāk zināt. Es esmu tikai Paunveres zvaniķis un neesmu nācis dzesēt muti. Te ir daudz gudrāki vīri, kas prot turēt runas, piemēram, Aizpuru saimnieks, Totsa kungs.

Totsa kungs, kam gadās dzirdēt šo sarunu, pienāk tuvāk, cēli paklanās un saka:

— Ak, piedodiet, es biju pilnīgi aizmirsis, ka jums šodien tik lielas svinības. Vēlu laimes!

— Jūs arī! — meiča sasit plaukstas. — Ko tas no­zīmē? Sī diena man ir tāda pati kā visas citas.

— Tavu brīnumu, it kā mēs nezinātu, — zvaniķis noslēpumaini pasmaida.

Tēle brīdi pārdomā, tad aicina abus tuvāk un saka:

— Tad jau labi, ka jūs to zināt. Es gan nezinu, bet nojaušu. Ja jūs esat krietni cilvēki, tad dariet man to prieku un vairs nepieminiet šo «svinīgo» dienu.

— Nu, ja jau Tēles jaunkundze tā vēlas, mēs par to vairs nerunāsim. Bet mēs neesam neko izdomājuši paši, jūsu nākamais vīrs mums teica, ka tieši šodien ir tā diena, kad … nu jā, vienalga.

Tēle atiet sāņus un sasveicinās ar pārējiem skolas biedriem; Lible un Totss izteiksmīgi saskatās.

Bet Kīrs ir nokļuvis īstās sprukās. Viņš skraida ap­kārt kā apsvilis, nosarcis, plankumains, žņaudzīdams spieķa spožo rokturi aukstajā, mitrajā plaukstā. Kīrs ir un nav līgavainis. Nav līgavainis un tomēr ir. Viņš mēģina kaut ko pateikt Tēlei, bet paliek stāvot ar va­ļēju muti, jo Tēle viņu pat neievēro. Apkakle viņam sa­griezusies greizi, viens stūris rēgojas pie pakauša. Lible to pamana un zobgalīgi iesmejas.

— Redziet, — viņš saka pārvaldniekam, — skroderis izkāris balto karogu — tataa padodas.

Viesus aicina uz viesu kambari, bet Totss ar saim­nieku vēl iegriežas ābeļu dārzā, aplūko dēstījumus, tad ieiet kūtī, stalli, jautā, iztaujā, slavē, brīnās un dod derīgus padomus, ja ierauga kādu nepilnību. Viņš, Totss, savedīs visu kārtībā arī Aizpuros. Gadu gaitā daudz kas palicis novārtā; vispirms salabošot kūti, tad ķeršoties pie dzīvojamās mājas. Vajagot uzlabot ga­nāmpulku, nosusināt purvu, iekopt laukus pēc jaunākās sistēmas — o, darba pietikšot, ja tikai nepietrūkšot spēka! Kas Raju saimniekam vainas — viņam jau pa­mats zem kājām, bet šo saimniecību varētu pacelt vēl augstākā līmenī, ja tikai…

— Nu jā, kādēļ ne, — prāto Raju saimnieks. — Kā­dēļ nevarētu, bet es esmu jau vecs … dēla arī nav … jāplēšas ar svešiem cilvēkiem. Cik ilgi tā lai dzīvo?

— Jā, grūti, — Totss piekrīt.

— Un Ķīru ģimene arī neliek miera — lai Tēle pre­cot Jorhu vai kā … Ko skroderis jēdz no zemkopības? Nu jau gan braukšot uz Krieviju mācīties, bet neticu, ka tur sanāks kas prātīgs. Pati Tēle man par to nav neko stāstījusi, arī Jorhs ne, bet visu to būšanu kārto­jot vecais skroderis.

— Jā, tas ir bēdīgi, — gari novelk pārvaldnieks. Lie­liski! Sākumam pietiek ar to pašu. Tagad viņš zina, ka Raju saimnieks nepavisam nav apmierināts ar savu nā­kamo znotu un ari Tēle izturas pret viņu diezgan vēsi.

Zemnieki ieiet lielistabā pie pārējiem viesiem, kur Lible pašlaik visus uzcienā ar alu. Vakariņās zvaniķis tomēr nespēj klusēt un, pārkāpjot savu solījumu, «brūķē» muti.

— Jā, — viņš saka, — laiks skrien, bet laime nezūd. Re, nesen viņi vēl bija maziņi kā zirnīši, bet tagad jau lieli kā … Viens vada saimniecību, dzīvo kā jau īstam saimniekam pieklājas — baro cūkas un audzē ganām­pulku; pats resns kā vērsis un meklē bagātu līgavu. Otrs ir muižas pārvaldnieks vai opmaņa kungs, kā ļau­dis mēdz sacīt, caur un cauri mācīts zemkopis, tā teikt, īsts mākslinieks zemkopībā un krietns strādnieks, kas nekaunās pielikt rokas, kur vajag. Ak jā, ko es muldu … Vispirms — jā: cik sen tas bija, kad viņa vēl sīka kā adatiņa tenterēja — tipu tapu — augšā pa kapsētas kalnu, bet tagad jau liela jaunkundze precību gados. Nē, tur man cita nav ko piebilst: lai dievs dod! Nu jā, laiks skrien vēja spārniem. Paies,vēl daži gadiņi, un no Libles vairs nebūs ne miņas! Bet sirds kļūst prie­cīga, redzot, ka bērni izaug slaiki un stalti kā egles. Paskat, Savādnieks — ārēji viņš neko daudz nav pār­vērties, tomēr īsts vīrs, un neviens neteiks, ka tam būtu darīšana ar mazu puišeli. Bārdu viņš laikam gan nekad neaudzē, taču dažiem bārda nemaz nepiestāv. Piemē­ram, man: senāk es biju kā paviāns, bet tagad, kad liku nodzīt matus… Nu jā, nu, arī tagad es neesmu daudz gudrāks… Ar vārdu sakot, man, vecam prau­lam, nav ko jaukties jauno ļaužu darīšanās — un tā tālāk, bet, sacīsim, Jorhs, kam par godu mēs šodien esam sapulcējušies, — kas gan varēja iedomāties, ka no šā vasarasraibumainā žeņķa iznāks tāds lietas koks. Kurš vēl Paunverē šodien ir tik lielā cieņā kā Jorhs Gabriels Kīrs? Kurš vēl prot uzšūt svārkus ar tik dziļu šķēlumu kā viņš, vienalga, lai tas būtu pilsētā vai uz laukiem? Vai kāds ir redzējis vēl otru tik pieklājīgu jaunekli, kas nedzer, nesmēķē, bet katru svētdienu, rei­zēm pat valsts svētkos, iet baznīcā? Laime neiekrita klēpī neviļus, viņam nebija viegli piekļūt pie puķes, kas zied baltsārtiem ziediem; Jorhu sāka cienīt viņa labo īpašību dēļ. Sarkani mati neko nenozīmē, tos viņš nav nokrāsojis pats, bet gan dievs devis par pierādījumu, ka arī starp sarkanmatainiem mēdz būt labi un krietni cilvēki. Nu jā, tagad viņi ir izauguši lieli, pieņēmušies spēkā un es varu mierīgi paēnā sabrukt kā veca sēne mežā zem staltām eglēm. Galvenais, lai būtu mazu­lis, — par cilvēku tas izaugs pats. Visi tagad jau ir lieli cilvēki, apprec sievas vai iziet pie vīra … Vārdu sakot: lai dzīvo!

Vēlāk, sarunā ar Tenisonu, Totss uzzina, ka viņa skolas biedrs rīt vai parīt gatavojas braukt uz pilsētu pie advokāta. Totss lūdz nodot Arnim naudu un liek atvest pāris mārciņu laba šaujamā pulvera akmeņu spridzināšanai. Tad viņam pašam nevajadzēs braukt tik karstā darba laikā; Totss citreiz atvedīšot viņam reņģes, un vispār — roka roku mazgā. Lai tikai uzma­noties, ka pulverim netiekot klāt uguns, tad varot izcel­ties nepatikšanas, tas ir, skolas biedram pašam gan ne­kas nekaitēšot, tādām lietām viņš esot par resnu, bet ciest varot citi, kas būšot tuvumā.

— Labi, labi, — druknais skolas biedrs piekrīt, — gan jau es to nokārtošu.

Pirmdienas rītā agri Totss un Lible atkal ķeras pie darba un čakli strādā līdz pašam vaka­ram. Nākamajā dienā Lible ir paņēmis sev līdzi vēl kādu lielu plecīgu tēvaini, kuru pārvaldnieks pazīst kā Muļķa Mārtiņu. Jauno palīgu vispirms krietni paēdina, tad sūta uz Aizpuru tīrumu akmeņus dedzināt. Mārtiņš atrok akmeni no visām pusēm, sa­krauj uz tā sārtu no sausām pagalēm un, kad akmens no karstuma sāk plaisāt, gāž ar āmuru pa sīkajām spraudziņām, kamēr akmens sadrūp.

Pa visu garo dienu spēcīgais vīrs ar savu milzu āmuru paveic tīros brīnumus un vakarā ir ļoti priecīgs, kad viņam kā algu iedod spožu sudraba rubli. Darbs sokas. Totss bieži nostājas pie Mārtiņa, vēro, cik veikli tas prot uzkurt uguni tieši vēja pusē un pēc tam ar neticamu veiklību sadrupina akmeni.

Tenisons atnes pieprasīto šaujampulveri, un Liblem paiet visa diena, pielādējot akmeņus. Šoreiz zvaniķis ir ļoti nopietns, viņš vairs nesarunājas ar Mārtiņu par dažādām mašīnām, švunkratiem un skrūvēm. Vienīgi pie pusdienu galda it kā neviļus ieminas par Ķīru un brīnās par Tēles dīvaino izturēšanos. Pat viņš, cilvēks no malas, nespējot neko saprast, ko tad vēl runāt par nabaga Jorhu, kas ir tik neganti iemīlējies: tas jau vairs neko ne dzird, ne redz, kas notiek apkārt.